Lai noskatītos režisora Olivjē Asajasa jaunāko filmu Spiegu tīkls/Cuban Network/Wasp Network (2019) uz lielā ekrāna, šajā nedēļas nogalē jums būs jādodas uz Cēsīm vai Tukumu. Seansi Rīgā nav paredzēti. Spiegu tīkla pirmizrāde notika pērn Venēcijas kinofestivālā. Šajā kaislīgajā politiskajā trillerī mirdz spāņu prīma Penelope Krusa, ar temperamentu žilbina Latīņamerikas zvaigznes Edgars Ramiress, Gaels Garsija Bernāls, Vagners Moura, Ana de Armasa un Leonardo Sbaralja. Venecuēliešu mačo Edgars Ramiress ir atveidojis galveno lomu Olivjē Asajasa miniseriālā Karloss/Carlos (2010) par venecuēliešu teroristu Iļjiču Ramiresu Sančesu – daudzi ir pārliecināti, ka Karloss ir franču režisora dižākais radošais sasniegums.
Jaunā viļņa pēcnācējs
Olivjē Asajasa vizuāli iespaidīgās, vēsturiskos notikumos balstītās drāmas Spiegu tīkls darbība sākas Havanā 1990. gadā. Kubiešu pilots Renē Gonsaless (Edgars Ramiress) atvadās no sievas Olgas (Penelope Krusa) un meitiņas un aizlido uz Maiami, kur arī paliek. Patiesībā viņš nav bēglis un dzimtenes nodevējs – Renē Gonsaless ir viens no tā dēvētā "kubiešu piecnieka" aģentiem, kuri 90. gadu sākumā tika nosūtīti uz Floridu, lai neitralizētu radikāli noskaņotas emigrantu vienības, kas rīkoja diversijas pret Kastro režīmu.
Retrodetektīvs par Kubas un ASV dubultaģentu spēlēm ir kārtējais pierādījums, ka 65 gadus vecais franču autorkino klasiķis Olivjē Asajass spēj veikli mainīt žanru un stilu. Šis daudzpusīgais, dažādām pasaules kultūru vēsmām atvērtais mākslinieks estēts ir jaunā viļņa pēcnācējs (viņa līdzgaitnieki ir Andrē Tešinē, Leo Karakss un Arno Deplešēns). Lai novērtētu Olivjē Asajasa talanta mērogu, varat iepazīties ar divām iepriekšējām viņa filmām – mistiski psiholoģisko trilleri Personīgā stiliste/Personal Shopper (2016) un intelektuāli romantisko komēdiju Dubultā dzīve/Doubles vies/Non-Fiction (2018) –, kuras ir atrodamas Kino Bize digitālajā platformā.
Erogēnā zona – smadzenes
Personīgā stiliste nodrošināja Olivjē Asajasam 2016. gada Kannu kinofestivāla labākā režisora balvu, ko viņš dalīja ar Rumānijas kolēģi Kristianu Mundžu, kuram godalga piešķirta par filmu Izlaidums/Bacalaureat. Filmā Personīgā stiliste titullomu spēlē amerikāņu aktrise Kristena Stjuarte, kura neilgi pirms tam pārsteidza ar savu sniegumu – partnerībā ar Žiljetu Binošu – Olivjē Asajasa drāmā Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014).
Personīgajā stilistē Kristenas Stjuartes varone Morīna strādā modes industrijā un kontaktējas ar sava bojāgājušā dvīņubrāļa garu – viņa ir ne tikai stiliste, kura piegādā dārgas drēbes turīgiem klientiem, bet arī medijs, kam ir piekļuve viņsaulei. Režisors meistarīgi integrē spiritismu XXI gadsimta digitālajā realitātē un par spokiem runā laikmetīgi, it kā nedaudz ironizējot par Kristenas Stjuartes gotisko vampīrsāgas Krēsla pagātni. Aktrise kļūst par jaunas emocionalitātes, jaunas vientulības un jauna garīguma iemiesojumu.
Filma Dubultā dzīve ir virtuozs, elegants realitātes un humānā stāvokļa pētījums, kas tiek pasniegts kā šķietami vieglprātīgs joks ar erotiskām zemstrāvām. Parīzes intelektuāļi – izdevējs un viņa sieva aktrise, rakstnieks un viņa sieva kreisi noskaņota politiskā konsultante – ļaujas mīlas spēlēm un bezgalīgām diskusijām par to, kā mūsdienās ir mainījusies kultūras situācija. Uzbāzīgu blogeru, sociālo tīklu un digitālo tehnoloģiju spiediena dēļ tradicionālā grāmatniecība piedzīvo krīzi, kas sakrīt ar personāžu pusmūža krīzi.
Filmā ir spoži aktierdarbi (Žiljeta Binoša, Gijoms Kanē, Vensāns Makeņs, Krista Terē, Nora Hamzavi un Paskāls Gregorijs). Personāži mēģina samierināties – vai nesamierināties – ar domu, ka digitalizēt var un vajag gandrīz visu, tikai ne dzimumdzīvi. Kā norāda īpaši asprātīgi kritiķi – patīkami, ka galvenā Dubultās dzīves varoņu erogēnā zona ir smadzenes, kuru darbība sarežģītajā dzīves posmā ir aktīva nekā jebkad agrāk.
Kritiķis komandējumā
Aktīva intelektuālā darbība ir Olivjē Asajasa mūžīgais dzinējspēks. Viņš ienāca kinopasaulē 1979. gadā, kad uzņēma savu pirmo īsfilmu un sāka rakstīt par kino žurnālā Cahiers du cinéma (tajā 50. gados kritiķu gaitas sāka Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Klods Šabrols, Žaks Rivets un Eriks Romērs, kuri jau drīz no teorijas pievērsās praksei un nodibināja franču jauno vilni). 1982. gadā Olivjē Asajass piedalījās divu ASV kinokultūrai veltīto Cahiers du cinéma numuru veidošanā, savukārt 1984. gadā viņš sagatavoja Honkongas un Taivānas kino veltīto numuru. Šie speciālizdevumi ir atzīti par nozīmīgiem kinopublicistikas darbiem un neatņemamu kinovēstures sastāvdaļu, turklāt komandējumos gūtie iespaidi dziļi ietekmēja paša Olivjē Asajasa dzīvi, daiļradi un gaumi. Viņš iepazinās ar Taivānas režisoru Hou Sjaosjaņu, par kuru uzņēma portretfilmu. Par viņa mūzu un vēlāk sievu kļuva Honkongas aktrise Megija Čeuna (viņi bija kopā līdz 2001. gadam). Megija Čeuna ir redzama Olivjē Asajasa filmās Irma Vepa/Irma Vep (1996) un Attīrīšanās/Clean (2004; par lomu šajā drāmā viņa ieguva Kannu kinofestivāla labākās aktrises balvu).
Olivjē Asajass ir studējis vizuālo mākslu un literatūru. Rakstījis scenārijus Andrē Tešinē un Romāna Polaņska filmām. Izdevis grāmatu, kurā apkopojis savas sarunas ar Ingmaru Bergmanu. Uzņēmis divus desmitus pilnmetrāžas spēlfilmu. Šogad Olivjē Asajasam tika piešķirta organizācijas UniFrance goda balva par sasniegumiem pasaulē (UniFrance ir institūcija, kas nodarbojas ar franču kino popularizēšanu ārzemēs). Iepriekšējos gados godalgu ir saņēmušas aktrises Izabella Ipēra un Žiljeta Binoša.
"Olivjē Asajasa pieeja ir vizuāla – jaunībā viņš ir sapņojis kļūt par gleznotāju –, literāra, muzikāla un, protams, kinematogrāfiska. Kino ļauj viņam apvienot vienā disciplīnā visus iedvesmas avotus, sapņus un fantāzijas. Viņš kaislīgi mīl kino, jo viņš arī ir kino," balvas pasniegšanas ceremonijā uzsvēra UniFrance prezidents, bijušais žurnāla Cahiers du cinéma redaktors un Franču sinematēkas vadītājs Seržs Tubiana. "Olivjē filmās mani aizrauj viņa spēja aptvert visu pasauli – no austrumiem līdz rietumiem. Viņš vienmēr ātri virzās uz priekšu, viņa darbos pulsē enerģija, kas piešķir skaistumu mūsu haotiskajai pasaulei, pat ja šis skaistums bieži ir traģisks un izmisuma pilns," piebilda Seržs Tubiana.
Bija plānots, ka 6. jūnijā Lionas Nacionālajā operā notiks Olivjē Asajasa iestudētās Volfganga Amadeja Mocarta operas Figaro kāzas pirmizrāde, kas nu ir atcelta koronavīrusa pandēmijas dēļ. Tai bija jākļūst par mākslinieka debiju operas režijā. Teātrī līdz šim viņš nekad nav strādājis. Olivjē Asajass sniedza interviju KDi Parīzē vēl pirms globālās ārkārtējās situācijas, un šajā tekstā nolēmu atstāt viņa teikto par Figaro kāzām.
Olivjē Asajass ir domātājs, un sarunā tas ir jūtams: pēc jautājuma seko neliela, daiļrunīga pauze. Režisors apdomā atbildi un pēc tam runā ātrā tempā.
Vai jūs joprojām izjūtat kinomākslas skaistumu un brīnumu pēc tik daudziem šajā profesijā pavadītajiem gadiem?
Divi pēdējie gadi ir bijuši ļoti noslogoti – esmu uzņēmis divas filmas, izdevis divas grāmatas. Viena no grāmatām ir saistīta ar izstādi, kas pērn notika fotogrāfijas festivālā Les Rencontres de la photographie d’Arles Arlā Francijas dienvidos. Es biju viens no ekspozīcijas Žermēna Krulla un Žaks Remī. Ceļojums Marseļa–Rio 1941 kuratoriem. Žermēna Krulla bija slavena fotogrāfe moderniste, savukārt Žaks Remī (scenārists Remī Asajass – J. J.) ir mans tēvs. Grāmatā ir apkopoti tēva teksti par to, kā viņš, būdams ebrejs, bēga no Francijas Otrā pasaules kara laikā, un izmantotas Žermēnas Krullas fotogrāfijas. Es uzrakstīju eseju grāmatas ievadam.
Otrais izdevums – LA 82 – ir manas dienasgrāmatas, kuras rakstīju 1982. gadā, kad kā jauns kinožurnālists devos uz Losandželosu kopā ar citiem žurnāla Cahiers du cinéma autoriem un fotogrāfu Reimonu Depardonu.
Šajos divos gados man bija jāpaspēj visur – bija jāpiedalās filmas Dubultā dzīve publicitātes pasākumos, bija jāstrādā ar Spiegu tīkla materiālu un jāpārlasa divu grāmatu manuskripti. Visa bija par daudz – pat man, kam ļoti patīk strādāt intensīvi. Spiegu tīkla uzņemšana bija traks piedzīvojums – tas bija sarežģītākais process, kādam jebkad esmu gājis cauri. Projektam bija grūti piesaistīt finansējumu – tā nav meinstrīma filma, kuru studijas mūsdienu apstākļos vēlētos atbalstīt, un tā ir pārāk dārga, lai atrastu līdzekļus neatkarīgā kino tirgū. Īstenot šo projektu, iekļaujoties mums pieejamā budžetā, nebija viegli.
Kāds bija Spiegu tīkla budžets?
Deviņi miljoni eiro. Ja mēs būtu filmējuši nevis Kubā, bet jebkur citur, projekts izmaksātu divreiz vairāk. Strādāt Kubā bija aizraujoši, jo tā bija iespēja filmēt vietās, kur neviens nekad nav filmējis. Kuba ir vienīgā zeme Latīņamerikā, kur, filmējot 360 grādu panorāmā, jūs iegūstat to, ko var uzskatīt par vēsturisku skatu. Tas ir periods, kas mums bija nepieciešams. Ainas tur ir iespaidīgas.
Pēc Spiegu tīkla filmēšanas jutos līdzīgi kā pēc Karlosa pabeigšanas – biju laimīgs, ka esmu to izdarījis, taču es to vairs neatkārtošu. Spiegu tīkla tapšana bija izaicinājumu pilns process, man bija sarežģītas attiecības ar franču producentiem. Filmu ļoti atbalstīja brazīliešu producents Rodrigo Tekšera. Es pavadīju piecus mēnešus Kubā, cenšoties uzņemt filmu. Vēlme paveikt kaut ko tādu nerodas bieži.
Kas jūs motivē turpināt?
Mani joprojām motivē aizrautība. Tas ir azarts un uztraukums – uzņemt tādas filmas, kādas līdz šim vēl neesmu uzņēmis. Svarīgākais un spēcīgākais režisora profesijas aspekts ir attiecības ar aktieriem. Darbs ar viņiem man ir visbūtiskākais. Kad aktieris vai aktrise iedvesmo un varu ar viņu strādāt, tas ir visskaistākais mirklis. Tāpēc ceru uzņemt vēl vienu filmu ar Kristenu Stjuarti, jo viņas klātbūtne manos pēdējo gadu darbos ir bijusi ļoti nozīmīga: pēc Zils-Marijas mākoņiem un Personīgās stilistes mums būtu jānoslēdz filmu triloģija. Es strādāju, lai šī ideja piepildītos.
Lai turpinātu darboties, ir jāsaglabā iekšējā uguns un alkas. Man patīk darīt to, ko es nezinu, kā izdarīt. Tā tas bija ar Spiegu tīklu, kas ir pasaule pati par sevi. Filmēšana lidmašīnās un helikopteros – neko tādu vēl nebiju darījis.
Ko šajā pasaulē ienesa aktrise Penelope Krusa?
Penelope ir filmas centrs, un es par to esmu viņai parādā. Es nebūtu uzņēmis filmu, ja man nebūtu piemērotas aktrises Olgas lomai. Tas patiesi ir Olgas raksturs un emocijas, kas ievelk skatītāju un izraisa līdzpārdzīvojumu. Viņa nav kadrā visu laiku, taču tas ir Olgas stāsts – filma sākas un beidzas ar viņu. Tas ir stāsts par piedošanu un glābšanu, par to, ka Olga beigās piedod savam vīram.
Šis ir mans pirmais darbs ar Penelopi Krusu, un pirms filmēšanas nedaudz nervozēju. Savukārt Penelope bija uztraukusies par savu kubiešu akcentu, viņa bija mazliet nobijusies, jo ir spāniete un nav piederīga Kubas kultūrai. Viņa daudz strādāja, lai iemācītos runāt tā, kā runā Kubā. Penelope dzīvo Madridē, un mēs tur atradām viņai kubiešu skolotāju – ik pirmdienu viņiem bija ilgas nodarbības, lai noslīpētu kubiešu akcentu. Esmu Penelopei bezgala pateicīgs par viņas dāsnumu. Šāda mēroga filma ir iespējama, ja aktieru ansamblī ir šāda līmeņa māksliniece.
Kas jums ir svarīgs aktierī – acis, enerģija, jutekliskums? Kas jums ir nepieciešams aktiera personībā? Kam pievēršat uzmanību?
Tas notiek otrādi – es vēlos saprast, kas ir nepieciešams aktierim un ko viņš grib. Man patīk sniegt aktieriem absolūtu brīvību, bet dažiem aktieriem tas nemaz nepatīk, jo viņiem ir vajadzīgas robežas, rāmji, kuros darboties. Penelope ir kaut kur pa vidu. Viņai patīk just brīvību uzņemšanas laukumā, taču dažkārt tā mēdz viņu biedēt un viņai ir nepieciešami režisora norādījumi. Piemēram, ar Kristenu Stjuarti mēs nofilmējam divus dublus – un viss, ar to pietiek. Savukārt Penelopei ir vajadzīgs tik daudz dublu, cik viņa jūt, ka ir vajadzīgs. Varam nofilmēt desmit dublu, un viņa saka: "Nē, man šķiet, ka nebiju precīza. Mums ir jāpamēģina vēlreiz." Un vēlreiz, un vēlreiz. Brīžiem viņai ir taisnība, citreiz ne.
Uzņemšanas laukumā nevar zināt, kurš dubls ir vislabākais. Penelopi dažreiz biedē pašas spontanitāte. Viņa grib kontrolēt to, ko viņa dara. Ja Penelope jūt, ka kaut kas iziet ārpus viņas kontroles, viņa sāk nervozēt. Ar mani ir pretēji – es priecājos, ja lietas iziet ārpus kontroles.
Kāda uzņemšanas laukumā ir Žiljeta Binoša?
Žiljetai patīk ļauties mirklim, atbrīvoties un izmēģināt neprātīgas lietas. Ar Penelopi strādāju pirmo reizi, savukārt ar Žiljetu – jau trīs reizes. Žiljeta zina, kā es darbojos, tāpēc ir vieglāk. Viņa zina – ja viņa aizies pārāk tālu, es pasaukšu viņu atpakaļ. Ar Penelopi mums bija tikai desmit vai divpadsmit filmēšanas dienu, mums bija jāpielāgojas viens otram. Galu galā mēs viens otru ļoti labi sapratām un esam gatavi uzņemt vēl vienu filmu kopā.
Ar kuriem aktieriem vēl jūs vēlētos sadarboties?
Esmu sašutis, ka man tā arī nav izdevies uzņemt sen plānotu filmu ar Robertu de Niro, Robertu Petinsonu un Reičelu Veisu. Tie ir aktieri, ar kuriem es ļoti gribētu strādāt. Man ir jo īpaši sāpīgi, jo viņi ideāli atbilst lomām, kuras viņiem būtu jāspēlē manā filmā. Mani visvairāk fascinē pieredze būt kopā ar aktieriem. Man ļoti patīk Alīsija Vīkandere. Es būtu laimīgs, ja man būtu iespēja ar viņu sadarboties.
Jūs esat filmējis aktrises, kuras pārstāv dažādas kultūras, piemēram, honkongieti Megiju Čeunu un itālieti Aziju Ardžento. Cik svarīga jums ir aktrišu nacionālā identitāte?
Es nevēlos, lai aktieru izvēli ierobežotu valoda, tāpēc uzņemu filmas angļu valodā, kas man sniedz plašākas iespējas aktieru atlasē. Mani interesē dialogs ar citām kinokultūrām. Kad uzņēmu filmu Irma Vepa ar Megiju Čeunu, mēģināju konfrontēt franču kinokultūru ar citām kinokultūrām. Man vienmēr ir gribējies paskatīties, kas notiks, ja veidošu franču neatkarīgo filmu, bet tajā piedalīsies nevis franču aktieri, bet citu kultūru pārstāvji – citas izcelsmes mākslinieki ar citu stāstu, citām darba metodēm, varbūt pat citiem priekšstatiem par to, ko nozīmē būt aktierim.
Šis princips darbojas arī pretējā virzienā – pat ja uzņemu starptautisku filmu, kura top kā kopražojums ar citām valstīm, manas saknes ir franču neatkarīgajā kino. Kaut kādu iemeslu dēļ es veidoju neatkarīgās franču filmas angļu valodā. Attiecīgi šīs filmas arī jāvērtē: kas notiek, ja neatkarīgajā franču kino ienāk jauna amerikāņu zvaigzne – aktrise, kura pārstāv specifisku, īpatnēju Losandželosas kinokultūru. Tas rada pavisam citu dinamiku, tas ļauj stāstīt pavisam citus stāstus, un tajos parādās varoņi, kurus iepriekš neesat redzējuši franču kino.
Esat teicis, ka filmas Personīgā stiliste scenāriju rakstījāt speciāli Kristenai Stjuartei.
Jā, Kristena bija mans iedvesmas avots. Apzināti vai neapzināti scenārijs tika rakstīts viņai. Es to nebūtu uzrakstījis, ja iepriekš mēs ar Kristenu nebūtu sadarbojušies filmā Zils-Marijas mākoņi. Es vēlējos uzņemt filmu par meiteni, kura raustās starp muļķīgu darbu, kas viņai nodrošina iztiku, un saviem garīgajiem meklējumiem. Mēs dzīvojam ārkārtīgi materiālā pasaulē, un mums ir nepieciešama saikne ar garīgumu, taču mūsdienu sabiedrība tam gandrīz neatstāj telpu. Mums pašiem ir jārada šī telpa.
Kristenai ir neatkārtojama īpašība – viņa spēj pārvērst neparasto par labi saprotamu. Viņa vienlaikus ir gan kinozvaigzne, gan vienkārša meitene. Kristena ar abām kājām stāv uz zemes, viņa ir reāla un īsta. Mani ļoti pārsteidza Kristenas sniegums Zils-Marijas mākoņos: viņas varonei bija daudz abstrakta teksta – par radīšanas noslēpumu, par to, ko nozīmē būt aktrisei un katru reizi pārvērsties par kaut ko citu. Kad pats pārlasīju scenāriju, man šķita, ka viņas replikas ir pārāk savādas, ka Kristena netiks ar tām galā. Es pieļāvu, ka uzņemsim šos dublus un es pēc tam tos izgriezīšu. Taču katru reizi, kad Kristena runāja savu tekstu, viņa spēja to padarīt absolūti dabisku. Es sapratu, ka tieši viņa man palīdzēs īstenot ieceri uzņemt filmu par pārdabiskiem spēkiem. Kristena ir aktrise, kura padara abstraktas idejas par reālistiskām un ticamām.
Jūs esat sadarbojies ar režisoru Romānu Polaņski – jūs kopā rakstījāt viņa filmas Balstīts reālos notikumos/D'après une histoire vraie (2017) scenāriju. Kāda ir jūsu attieksme pret #MeToo skandāliem, kas pēdējos gados satricina sabiedrību un kinoindustriju? Kā tie ietekmē filmu pasauli un cilvēku savstarpējās attiecības?
Ar Romānu Polaņski iepazinos, kad sākām rakstīt filmas scenāriju. Viņš man ļoti patīk. Neuzņemos komentēt, ko viņš ir darījis pirms četrdesmit piecdesmit gadiem. Man nav morāla pamata viņu tiesāt. Es tikai varu runāt par cilvēku, ar kuru esmu strādājis. Romāns Polaņskis ir laipns, dāsns un jautrs. Teikšu godīgi – es neesmu sajūsmā par mūsu filmu Balstīts reālos notikumos, man daudz labāk patīk Polaņska jaunākais darbs Virsnieks un spiegs/J'accuse (2019). Visā Polaņska daiļrades kontekstā tā ir viena no izcilākajām filmām.
Attiecībā uz to, kas notiek kinoindustrijā, – uzskatu, ka par to tiek rakstīts daudz muļķību. Seksualitātes apspriešana, dzimumu jautājums, seksa atveidošana uz ekrāna, seksa nozīme mākslā, attiecības starp dzimumiem un ar to visu saistītā problemātika ir viena no vissarežģītākajām tēmām. Negribētos, lai šīs lietas diskusijās tiktu vienkāršotas.
Nedomāju, ka cilvēki, kuri strādā kinoindustrijā, ir supergudri, lai par to autoritatīvi spriestu. Man nešķiet, ka viņi spēj pateikt vai uzrakstīt kaut ko vērtīgu par šo tēmu. Es ar lielāku interesi lasīšu psihoanalīzes un filosofijas darbus par šo tēmu, nevis pievērsīšu uzmanību kādu kinematogrāfistu teiktajam par to, kā turpmāk drīkst un nedrīkst atveidot seksu uz ekrāna, un par sieviešu lomu un skaitlisko reprezentāciju kinoindustrijā. Šaubos, ka mākslā darbojas likumi, kas rodas šādā veidā.
Kad strādājāt ar Romānu Polaņski, varbūt jutāt, kāda ir viņa attieksme pret šiem procesiem? Vai viņš cieš no tā, kas notiek, vai tomēr spēj distancēties no skandāliem ap savu vārdu?
Mēs ar viņu neesam par to runājuši. Es brīnos, ka viņš vispār ir spējis izdzīvot. Ja man būtu jāiziet cauri tam, kam ir izgājis cauri Romāns Polaņskis, es nebūtu izdzīvojis. Manis šeit vairs nebūtu. Kad es viņu satiku, mani pārsteidza viņa enerģija, vēlme strādāt un veids, kā viņam izdodas norobežoties no negācijām, vardarbības un visa tā, kas ir sacelts ap viņa vārdu, no tā, kā viņš tiek uztverts. Domāju, ka Romānam Polaņskim ļoti palīdz darbs, tāpēc viņš uzņem vienu filmu pēc otras.
Vai jums ir sapņi režisora profesijā?
Es neteiktu, ka filmās cenšos reflektēt par sevi. Es koncentrējos un pieņemu lēmumu, ko vēlos darīt. Manā darbībā viss notiek cikliski, tagad ir noslēdzies intensīvs divu gadu cikls. Esmu sapratis, ka turpmāk gribētu uzņemt tādas filmas kā Dubultā dzīve. Tas ir tas, kas man sagādā prieku, tāpēc, visticamāk, došos tajā virzienā. Spiegu tīkls ir skarbs, drūms trilleris, un tuvākajā laikā man būs nepieciešams komēdijas vieglums.
Varbūt atkal ir pienācis laiks atgriezties pie glezniecības?
Ļoti sen neesmu gleznojis un diez vai atsākšu. Jau agri savā dzīvē esmu pieņēmis šo lēmumu, jo nevar vienlaikus nodarboties ar glezniecību un kino. Gribu strādāt ar maksimālu atdevi, un savienot šīs jomas nav iespējams. Aptuveni divdesmit piecu gadu vecumā es pateicu sev: ja gribi būt režisors, esi režisors, nevis gleznotājs. Tas bija sāpīgs lēmums, tāpēc ka vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem mana galvenā kaisle bija vizuālā māksla. Vispirms nodarbojos ar abstrakciju, zīmēju, pēc tam pievērsos figuratīvajai mākslai un grafikas dizainam, eksperimentēju ar Photoshop. Apguvu daudzas tehnikas, un šīs iemaņas nav zaudētas. Es zinu, kā izmantot gan glezniecības, gan zīmēšanas, gan dizaina instrumentus.
Filmā Personīgā stiliste izmantojat atsauces uz zviedru mākslinieces mistiķes Hilmas af Klintas (1862–1944) daiļradi. Kā nolēmāt iekļaut viņas glezniecību filmas vizuālajā un sižetiskajā dimensijā?
Es biju satriekts, kad atklāju Hilmas af Klintas mākslu. Viņas darbi pirmo reizi tika eksponēti izstādē Losandželosā 1986. gadā, taču pasaule par mākslinieci uzzināja tikai 2013. gadā, kad notika viņas retrospekcija Stokholmā (pēc tam tā apceļoja vēl daudzus Eiropas muzejus, kuru vidū bija arī Tallinas Kumu – J. J.). Nevienam nebija ne jausmas, ka 1906. gadā šī sieviete Zviedrijā ir radījusi abstrakto mākslu, kuras saknes ir rodamas Hilmas af Klintas saiknē ar citu pasauli. Vizuālās mākslas vēsturē nav daudz vispāratzītu sieviešu gleznotāju, un pēkšņi mēs uzzinām, ka pie abstrakcijas un modernās mākslas šūpuļa ir stāvējusi šī neordinārā personība.
Vienmēr esam zinājuši, ka Kandinska un Mondriāna abstrakciju daļēji ir ietekmējusi teozofija, savukārt Hilmas af Klintas mākslu pilnībā definē teozofija un spiritisms. Māksliniece ir ticējusi, ka viņas otu virza augstākie garīgie spēki un viņa glezno lietas, kuras pati nespēj līdz galam apjēgt. Viņa ir bijusi pārliecināta, ka šīs gleznas ir pārāk dīvainas, lai tās publiski eksponētu. Dzīves laikā viņa tās izrādījusi vien dažas reizes spiritisma konferencēs un seansos. Savā testamentā Hilma af Klinta ir atļāvusi demonstrēt gleznas tikai divdesmit gadu pēc viņas nāves.
Hilmas af Klintas daiļrade ir atklājusi jaunu modernās mākslas vēstures sadaļu. Viņa mums ir likusi no jauna paskatīties uz mākslas vēsturi un pārrakstīt to. Tas ir unikāls atradums. Uz mani lielu iespaidu ir atstājusi gan Hilmas af Klintas glezniecība, gan viņas dzīvesstāsts. Tas arī parāda, cik relatīvi ir mūsu priekšstati par to, kas ir māksla un tās izpratne. Tāpēc nolēmu iekļaut Hilmas af Klintas fenomenu Personīgās stilistes scenārijā. Šis fenomens atbalsojas filmas stāstā, taču ir vēl viena būtiska nianse. Žanra filmās, kas vēsta par neredzamo un neizskaidrojamo, dominē amerikāņu un anglosakšu pieeja, tā ir balstīta protestantu pieņēmumā, ka eksistē labais un ļaunais. Labais ir tas, kas ir redzams. Savukārt tas, kas nav redzams, tiek uzskatīts par ļaunuma iemiesojumu.
Filmā Personīgā stiliste vēlējos teikt, ka no neredzamā nav jābaidās, neredzamais var mums kaut ko dot. Tas var būt pozitīvs, radošs un apgaismojošs. Filmas varone cenšas savienoties ar mirušo pasauli, un no šīs pasaules nav jābaidās. Tā var būt skaista un iedvesmojoša kā Hilmas af Klintas māksla.
Tāpēc jums šķita svarīgi materializēt neredzamo un izdarīt to pietiekami maigi un smalki?
Es domāju, ka spoki, tāpat kā sapņi, ir projekcijas, kas atspoguļo to, ko redzam, jūtam, no kā baidāmies. Man bija izvēle – rādīt vai nerādīt to, no kā ir bail Kristenas Stjuartes varonei. Es nolēmu to parādīt, iedvesmojoties no XIX gadsimta beigu spiritisma seansiem, kuru dalībnieki redzēja spokus. Mani interesē, ko tieši viņi redzēja un ko iztēle viņiem rādīja priekšā. Tas var daudz ko pastāstīt gan par tā laika cilvēku apziņu, gan par mums. Mums ir pieejami vēsturiski materiāli, spiritisma sekotāju uzņemtās fotogrāfijas. Tās izskatās kā naivas dubultekspozīcijas, bet tajās ir arī kaut kas satraucošs. Tas bija mans atskaites punkts un piešķīra fiziskas, taustāmas aprises neredzamajam. Taču es pats neticu spokiem, vismaz šādā izpratnē noteikti ne.
Vai filmu veidošana arī ir garīgs, spiritisks process?
Jā, noteikti. Neesmu karojoši noskaņots freidists, taču filmās vienmēr ir sakars ar to, kas notiek zemapziņā. Mani interesē psihoanalīze. Ilgu laiku kino izpratne ir bijusi saistīta ar dažādiem psihoanalīzes teorijas aspektiem. Tagad tas vairs nav jūtams, un man tas šķiet dīvaini, jo esmu pārliecināts, ka filmas tā kā nekas cits ļauj pietuvoties kolektīvajam neapzinātajam. Filmas ir mūsdienu sabiedrības sapņi, un tās ir interesanti uzlūkot no šīs perspektīvas. Kino spēj notvert to, kas ir ārpus mūsu apziņas, ārpus sapratnes robežām.
Vai kino tas ir iespējams labāk nekā teātrī, mūzikā un vizuālajā mākslā?
Jā, daudz labāk, jo kino tiek iemūžināts kaut kas no reālās dzīves, dažreiz pat dokumentālā veidā. Glezniecībā skatītājs vienmēr paliek autora subjektivitātes telpā. Protams, filmas izmanto realitātes ilūziju, taču šī ilūzija darbojas līdzīgi kā mūsu attiecības ar realitāti. Tas ir tieši tāpēc, ka kino savā būtībā ir reālistiska mākslas forma un šajā reālismā jau ir iebūvēta mūsu katra subjektivitāte. Kā mēs uztveram realitāti? To definē katra cilvēka subjektīvais redzējums. Kino notiek tas pats.
Cik lielā mērā mākslas darbam ir jārezonē ar laiku, kurā dzīvojam? Vai filmām ir jāatspoguļo mūsdienu pasaules brutālā realitāte?
Vai ar mūsdienu pasaules brutālo realitāti jūs domājat politiku? Ja filmas tieši vai netieši pieskaras politikai, ir jāatrod perspektīva, kā to uzlūkot. To nevar darīt, kā to dara ziņu reportāžu veidotāji. Filmas autoram ir jābūt dziļākai izpratnei par pasaules mehānismiem. Filmas jebkurā gadījumā ietver sevī pasaules dinamismu. Nav iespējams uzņemt filmu, kas būtu pavisam atslēgta no realitātes, kurā dzīvojam. Apkārtējā vide ietekmē katru kinodarbu, tā var veidoties dialektika, jo filmas nereti konfrontē ar mūsdienu pasauli.
Es cienu brāļu Dardēnu un Kena Louča daiļradi – viņi uzņem sociālas filmas. Pašlaik sociālā kino ir daudz. Es daru kaut ko citu, mēģinot parādīt, ka mūsu eksistencei ir arī citas dimensijas, par kurām varbūt esam aizmirsuši, kurām nepievēršam pietiekami daudz uzmanības. Tā šīs filmas var nonākt zināmā pretrunā ar mūsu pasaules uztveri, jo piedāvā pretstatu un kontrastu, un tas ir interesanti.
Ja situācija pasaulē tiek destabilizēta, tas liecina, ka pienāk kāda posma beigas. Mūsdienu sabiedrībai ilgi ir bijis raksturīgs ekstrēms materiālisms. Skaidrs, ka tam būtu jāmainās. Veids, kā dzīvojam, cilvēkiem gandrīz neko nepasaka par viņu garīgajām vajadzībām un alkām. Es bieži atceros franču rakstnieka Andrē Malro citātu: "XXI gadsimts būs reliģiozs, vai tā nebūs vispār." Viņa domu var interpretēt šādi – XX gadsimts bija zinātnes un racionālisma laikmets, bet humānā pieredze ir daudz plašāka. Cilvēkiem ir nepieciešamas attiecības ar savu dvēseli. Daudzi ikdienā dara garlaicīgu, neiedvesmojošu darbu, un viņiem ir jāgūst kaut kāds mierinājums, un to katram var nodrošināt viņa iekšējā dzīve. Šai dzīvei ir vajadzīgs "sociālais statuss". Tieši iekšējā dzīve un garīgums var pasargāt brīžos, kad situācija apkārt kļūst nestabila.
Vai esat reliģiozs cilvēks?
Neesmu ticīgs, nepiederu ne pie vienas reliģijas, taču ticu idejām, abstrakcijai, filosofijas un metafizikas svarīgumam. Ticu, ka ir nepieciešams reflektēt par humāno stāvokli.
Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju franču kino?
Francija var lepoties ar vienu no aktīvākajām, dzīvelīgākajām kinokultūrām. Mūsu valstī darbojas veiksmīga kino finansēšanas sistēma. Franču filmām pašu mājās ir liela auditorija. Francijā ir iespēja uzņemt gan meinstrīma kino, kas ir populārs skatītāju vidū, gan izaicinošas, ambiciozas autorfilmas. Atbalstu saņem gan jaunie režisori, gan vecāka gadagājuma meistari, kuri turpina strādāt. Šī ir Francija, un visi nepārtraukti žēlojas, bet mums ir ļoti paveicies. Šeit top labs kino. Es skatos daudz franču filmu.
Jūs gatavojaties debijai operas režijā – Lionā iestudēsiet Mocarta Figaro kāzas. Vai varat atklāt savas idejas? Kāda būs jūsu pieeja muzikālajam teātrim?
Virzos soli pa solim. Ilgi centos atrast savu pieeju, tagad beidzot zinu, kāds būs izrādes vizuālais ietērps. Esmu ļoti apmierināts ar sadarbību, kas veidojas ar scenogrāfi Magdu Villi. Savukārt ar kostīmu mākslinieci Anaisu Romānu esmu strādājis jau iepriekš. Operā režisoram jau pašā procesa sākumā ir jābūt skaidrai vīzijai. Mēģinājumos visu izšķirs mana mijiedarbība ar dziedātājiem un tas, kā es palīdzēšu viņiem spēlēt.
Kāda ir jūsu izrādes koncepcija?
Figaro kāzas ir slapstick komēdija, citādi to iestudēt nav iespējams. Centīšos pasniegt stāstu maksimāli saprotami – tas ir sarežģīts darbs, un tajā visu nosaka detaļas. Pagājušā gada beigās ar interesi noskatījos Figaro kāzas, ko Parīzes Elizejas lauku teātrī iestudējis amerikāņu kinorežisors Džeimss Grejs. Viņa izrāde bija burtiska, viņš turējās cieši pie libreta, ievērojot sižeta attīstības dinamiku, un lieliski paveica šo darbu. Mana versija būs nedaudz trakāka, dīvaināka. Daudz būs atkarīgs no tā, kas notiks mēģinājumos. Ceru, ka varēšu strādāt tikpat elastīgi kā kino un pārveidot lietas darba procesā, lai neiestrēgtu rutīnā.
Daudzi ievērojami kinorežisori ir pamatīgi izgāzušies, iestudējot operu.
Jā, es to ļoti labi zinu.
Vai jums nav bail?
Protams, man ir bail.
Ko jums nozīmē izgāšanās mākslā?
Ļoti vienkārši – izgāšanās nozīmē iestrēgt sava darba robežās. Mākslinieks izgāžas, kad izveido robežas tur, kur tām nav jābūt, un neatstāj sev telpu, kas ļautu uzņemties risku. Mākslinieks izgāžas, kad nejūt saikni ar materiālu, nejūt ritmu. Tieši operas žanrā šie draudi ir pavisam reāli. Ir ļoti sarežģīti visu izdarīt pareizi, ja režisors saskaras ar materiālu, kas pēdējos 200 gados iestudēts miljons reižu, un pirms viņa to ir darījuši izcilākie priekšgājēji. Ir sarežģīti debitēt operā ar tādu meistardarbu kā Figaro kāzas.
Apzinos, ka uzņemos risku, un tas mani stimulē. Es kaut rīt varētu sākt jebkuras filmas uzņemšanu, jo zinu, kā to darīt. Operā man šādas pieredzes nav, es vēl neko nezinu. Man ir aizraujoši tai pietuvoties, jo es iemācīšos kaut ko no tā, kas mani vienmēr ir apbūris un biedējis. Taču pirms gada manas bailes bija lielākas nekā tagad, jo nezināju, kā viss izskatīsies. Pašlaik sāku apjaust, kā darbojas operas mehānisms. Gatavojoties Figaro kāzām, esmu strādājis daudz vairāk nekā ar jebkuru no saviem kinoscenārijiem.
Agrāk esat apgalvojis, ka skatuves darbi jūs neinteresē.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka mani interesē tikai tas, kas paliek. Es mīlu teātri, taču pats nebiju spēris kāju teātra režijā. Tas ir kaut kas tāds, kas izzūd. Izrāžu cikls noslēdzas, un ar to viss beidzas. Savukārt filmas paliek, nepieciešamības gadījumā filmu var restaurēt, tai ir garāks mūžs nekā teātra iestudējumam. Piemēram, pirms dažiem gadiem restaurēju savu pirmo pilnmetrāžas filmu Nemieri/Désordre (1986), un to var noskatīties.
Nekas nav mūžīgs. Varbūt pat ir labi, ka daži mākslas darbi izzūd?
Jā, tā jau ir. Šī ir mana neiroze un nekas cits. Es bezgalīgi mīlu Lukīno Viskonti un Ingmaru Bergmanu, bet nekad neesmu redzējis viņu iestudētās izrādes. Tās ir pagājušas, un es tās esmu palaidis garām.
Spiegu tīkls
Cuban Network/Wasp Network
Režisors Olivjē Asajass
Trilleris. Francija, Brazīlija, Spānija, Beļģija. 2019
Seansi Tukuma kultūras namā 5., 6.VI plkst. 19, Vidzemes koncertzālē Cēsis 5.VI plkst. 19.30, 6.VI plkst. 17
Olivjē Asajasa filmas Personīgā stiliste (2016) un Dubultā dzīve (2018) ir skatāmas www.kinobize.lv