Tomēr, kā grāmatas atklāšanā norādīja redaktore Gundega Blumberga, jaunības maksimālisms viņai vēl esot. To apzinās arī pati rakstniece. Joprojām patīkot domāt par tēmām, kas tik viegli nedodas rokās. Tikai tagad viņas mērķis ir uzrakstīt tā, lai saprot arī "anonīmais lasītājs", ne tikai tuvāko loks.
Latviešu auditorijai līdz šim zināmi Ilzes Jansones darbi - garstāsts Viņpus stikla (2006), romāns Insomnia (2010), stāstu krājums Umurkumurs jeb ardievas feminismam (2013). Ilze Jansone ir arī teoloģijas zinātņu doktore un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece.
Ceļš uz vienkāršību. Vienkārši bioloģiskā pieaugšana, vai - esi ieklausījusies redaktoros un pārējā kritikā?
Ja uzstādījums, ka cilvēkam visu dzīvi ir jāaug, man ir jau no sešpadsmit gadiem, iespējams, pat agrāk, tad tas, ka lielā māksla ir pateikt ļoti sarežģītas lietas vienkārši, ir nācis, pateicoties četriem cilvēkiem. Viens no tiem ir man ļoti mīļš pasniedzējs, nu jau nelaiķis, profesors Visvaldis Klīve. Viņš pasniedza kursu filozofijā un to darīja ar aizraujošu vienkāršību. Fantastisks cilvēks. Otrs cilvēks ir mana redaktore Gundega Blumberga, ar kuru mēs esam ļoti daudz pārspriedušas un paķidājušas izlasītās grāmatas. Trešais noteikti ir mans dzīvesbiedrs - Ulvis Zirnis, kurš kaut kādā veidā ir pamanījies man parādīt, ka īstenībā to dziļāko prieku mēs dzīvē varam gūt no ļoti vienkāršām lietām. Vari pastaigāt pa parku, un tas būs tas dziļais prieks, kurā savienojies ar dzīvi. Ceturtais noteikti ir Māris Bērziņš. Šī ietekme gan mazāk attiecas uz Vienīgo, jo romāns jau bija pabeigts, kad izlasīju viņa Svina garšu. Ļoti apbrīnoju šo prasmi vienkārši izstāstīt, tajā pašā laikā paķert lasītāju līdz aknām. Tagad man gribētos mācīties neuztvert dzīvi un sevi tik šausmīgi nopietni. Tā ir klasiska kļūda, ko cilvēki bieži izdara. To lielā mērā varētu pārmest arī akadēmiskajam spārnam.
Romānā līdz ar teoloģijas zinātnieci Dinu pasmīkņā par starptautisko konferenču formālismu, kur zinātnieki no malu malām garlaikojas un gaida tikai starpbrīdi ar "rukolas salātiem un vīnu". Tā ir arī tava pieredze? Vai, tavuprāt, šādi semināri var notikt arī ar jēgu?
Es domāju, ka tie var notikt konstruktīvi un auglīgi, ja savācas kopā īstie cilvēki ar īstajām interesēm. Ja viņiem ir viens dzinulis, kas viņus visus saista un ar ko viņi visi ikdienā dzīvo. Diezgan labs piemērs ir tepat - Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē mums ir zinātnieku grupa Teoloģijas un zinātnes dialogs. Viņi visi ir, no vienas puses, ieinteresēti reliģiskos jautājumos, no otras puses - ir matemātiķi un pēta astrofiziku. Tad, kad viņi sanāk kopā, lielākoties var just, ka viņiem ir "draivs". Bieži vien tas, ko mēs rakstām atvilktnei, ir daudz vērtīgāk nekā tas, ko prezentējam starptautiskos kolokvijos.
Sen nebiju piedalījusies grāmatas atklāšanā, kur to necildina no vāka līdz vākam. Redaktore Gundega Blumberga prognozēja: "Ilzei būs vēl grāmata so so (viduvēja - no angļu val.) un tad - šedevrs." Vai tev pašai ir svarīgi uzrakstīt šedevru? Varbūt tev ir citi svarīgāki mērķi?
Es melotu, ja teiktu, ka kādreiz nevēlos uzrakstīt šedevru. Bet arī neskriešu ar galvu sienā, ja to neizdarīšu. Man ir sajūta, ka man vēl ir pietiekami daudz laika mācīties un strādāt. Pamatā jau prozas rakstīšana ir smags darbs - sēdēšana pie datora. Nākamā grāmata noteikti nebūs šedevrs, tur es Gundegai pilnīgi piekrītu.
Vienīgais ilgi brieda?
Gala rezultāts ir citādāks. Pirmā iecere sprūda un negāja uz priekšu. Tad bija slavenais stāsts ar nozagto datoru. Tas man ļoti palīdzēja savākties ieceri pārstrukturēt un uzdrošināties pieteikties kultūrkapitāla stipendijai. Lai pieteiktos šai stipendijai, ir jāiesniedz romāna plāns. Biju spiesta sataisīt struktūru, bet ideja mainījās. Pati iecere ir auklēta kopš 2010. gada, tūlīt pēc Insomnia iznākšanas. Bet uzrakstīts tika īsā laikā - apmēram no jūlija līdz jūlijam.
Māksliniekiem parasti nepatīk šādi jautājumi, tomēr - ja tev kāda grāmatnīca lūgtu pašai uzrakstīt anotāciju jaunajam romānam?
Mana iecere ir tāda, ka romāna varoņi, šie trīs cilvēki, faktiski - četri, visi pinas pa savām dzīvēm. Cik esmu saņēmusi atgriezeniskās reakcijas, to laikam var arī nolasīt. Viņi katrs ir uztaisījuši kādu elku, kam sekot. Kuram tā ir absurda kalpošana, kuram - karjerisms, kuram - māksla, kuram - tā ir akadēmiskā dzīve. Viņi nepamana un neredz būtisko. Manā grāmatā vairāk parādās būtiskā trūkums, nevis pats būtiskais. Pagaidām vēl nejūtos tik brīva ar valodu, lai mēģinātu rakstīt par tādiem jautājumiem kā esamība, būtiskais vai Vienīgais. Ne literatūrā, ne akadēmiskajā pētniecībā.
Romāna noskaņās var vilkt paralēles ar Sartra Nelabumu. Neradi optimismu, ka saprast sevi, kur nu vēl otru, satikties ar kādu un palikt kopā, sadzirdēt, ko Dievs saka, vispār ir iespējams. Taviem varoņiem visu laiku ir slikti. Eksistenciāli.
Jā, jā! (Smejas.)
Tomēr kaut kādas dzīvības spars pulsē arī šajos apjukušajos un neirotiskajos cilvēkos. Vai tā ir arī tava dzīves izjūta?
Tas droši vien atspoguļo manu darbu ar sevi. Es neloloju baigās ilūzijas, ka dzīve pašos pamatos ir skaista. Tieši tāpat kā cilvēks. Man liekas, ir arī foršāki dzīvnieki par cilvēku. No otras puses, protams, cilvēkā ir šis skaistums, kas ir spēja izpausties, domāt un tamlīdzīgi. Man Sartra Nelabums ir diezgan mīļa grāmata. Es censtos tai nepatikai pret dzīvi likt pretī dažas lietas, kas ir darbs un prieks no dzīves mazajām lietām. Sīkumi, kuros mēs varam iegūt prieku. Teiksim, bezmērķīgi pāris stundu izbraukt ar mašīnu - dzīvojot Latvijas mērogam salīdzinoši lielā pilsētā, izbraukt no tās ārā. Izstaigāt laukus. Piemēram, ravēt. Ja tev tā ir ikdiena, tas ir nepatīkams pienākums. Bet, ja nav ikdiena, bet tava izraušanās - pamani kaut kādus sīkumus. Var baudīt arī citu darba rezultātus - aizej uz labu koncertu, izlasi izcilu grāmatu vai aizej uz labu filmu. Citas dzīvnieku sugas jau neraksta grāmatas.
Un neiet uz koncertiem.
Nu es vēl varētu iztēloties, ka Cēsu pils estrādē sēž zīlīte un klausās operu. Bet dzīvnieki neražo saturu, ar ko iepriecināt citus un veidot atgriezenisko saiti. Man liekas, tajā ir liels dzīves unikalitātes spēks, kam var pieķerties. Ja būtu jāatrod dzīves jēga vai kas tamlīdzīgs, neriskētu teikt, ka kaut kas tāds vispār pastāv.
Kā tevī sadzīvo zinātniece un māksliniece, proti, spontanitāte un analītisms? Saredzi tajā pretrunu, vai avots ir viens?
Man liekas, abas izpausmes nāk no viena avota. Jautājums, cik tās vienu otru ietekmē. Varu būt arī spontāna zinātnē. Tas ir iemesls, kāpēc ar dažiem zinātniskajiem rakstiem strādāju nepiedodami ilgi. Esmu uzrakstījusi spontāni, un tad man vajag akadēmiķa kritiku, lai to visu sakārtotu un padarītu argumentētu. Man ir jāargumentē arī daiļliteratūrā, bet tur argumentācija var būt emocionālāka. Man ir paveicies, ka tās lietas, kas mani interesē akadēmiskajā laukā, arī ir diezgan emocionālas.
Kas ir tavas tēmas?
Ļoti plašā nozīmē - man patīk reliģijas filozofija. Pēdējos gados esmu aizrāvusies ar to, ka cenšos abas lietas likt kopā. Mana disertācija bija par to, kā daiļliteratūrā atspoguļojas noteikti reliģiski motīvi. Šobrīd vairāk strādāju ar dzimtes jautājumiem. Viens no svaigākajiem publicētajiem rakstiem - kā sievietes reliģiozitāte atspoguļojas Ingas Žoludes romānā Santa Biblia.
Kāds no runātājiem atklāšanā teica, ka, viņaprāt, romānā svarīgs ir jautājums - ko mēs vispār varam dot otram cilvēkam? Pāradresēšu jautājumu tev.
Ļoti labs jautājums. Es varētu atbildēt ļoti abstrakti, ka tā ir uzmanība. Visdažādākajās izpausmēs. Bet vai mēs esam spējīgi to dot vai arī esam pašcentrēti - to es nezinu.
Un otrs jautājums - ko mēs sagaidām no otra?
Visu. Visu. Visu to, ko neesam spējīgi dot.