Galva reibst, kājas neklausa, un sākas uztraukums. Latvijas XX gadsimta operas prīma Regīna Frinberga šādi teica ne jau par saviem īsās, taču spožās skatuves karjeras divdesmit trim gadiem, bet gan apdomājot, vai būtu prātīgi kāpt uz Operas skatuves tagad, dažas dienas pirms 86. dzimšanas dienas, lai savām rokām saņemtu Lielo mūzikas balvu. Valsts augstākais apbalvojums mūzikā māksliniecei, sava laika labākajam liriskajam soprānam, piešķirts par mūža ieguldījumu, cildinot izcilo, saviļņojošo sniegumu 45 operlomās no 50. gadu sākuma līdz 70. gadu pirmajai pusei.
Kas ir būtiskāks – pašas gandarījums par paveikto, valstiska atzinība, klausītāju sajūsma?
Esmu saņēmusi daudz atzinības, taču par Lielo mūzikas balvu biju ļoti pārsteigta. Tā nāk negaidīti. Es jau domāju, ka esmu aizmirsta un pamesta. Esmu pateicīga, ka mani atcerējās. Ja man būtu 80 gadu, es arī ietu uz skatuves balvu saņemt. Manu skatuves gadu laikā bija viss. Saņēmu arī sajūsminātu skatītāju dzejoļus, vēstules: "Esmu pirmā balkona sestajā rindā, kad dziedāsiet, lūdzu, paskatieties uz mani!" Es nekad neatbildēju. Es vienmēr jutu publikas siltumu. Man pietika ar aplausiem.
Vai dziedāšana jums piepildīja visu dzīvi?
Nē, lai gan es agrāk domāju: ja es beigšu dziedāt, arī dzīve beigsies. Nevarēju iedomāties, ko gan vēl citu es varētu darīt. Varbūt varētu darīt daudz ko, bet tas nebūtu mans. Uz Operas skatuves nodziedāju 23 gadus un aizgāju tikai tāpēc, ka man divas reizes operēja gūžas kaulu. Pēc tam bija ilgi jāstaigā ar kruķiem, vēlāk ar nūjiņu, taču skatuve prasa, lai cilvēks ir vesels. Tur vajag kustēties, un es domāju: nē, tā lieta neiet. Tā kā tolaik jau pasniedzu Mūzikas akadēmijā, pilnībā aizgāju uz turieni. Un atkal sākās: caurām dienām studenti, koncerti, dziedāšana. Nostrādāju 30 gadu un izaudzināju veselu plejādi dziedātāju. Man pašai arī bija ģimene, bērni. Meitai piedzima divas meitenītes, dēlam arī, un visi čupā, visi kopā. Jau tik biezs kļuva mājās, ka vairs nevarēja izturēt. Ar mazajiem gāja visādi. Tā bija tāda jauka dzīvošana. Visiem kopā, sirsnīgi un labi. Visi auga, mācījās, beidza augstskolas. Tagad tikai nesaprotu, kur tik ātri tā dzīve paskrējusi?! Tagad man jau ir mazmazbērni, bet mazbērni vecāki par 30 gadiem. Savus gadus jau vairs neskaitu. Ja darbs patīk, nejūti nogurumu, kaut arī tas prasa daudz enerģijas, tāpat kā ģimene un bērni. Taču neko citu es tiešām nevarētu darīt. Es nevarētu strādāt ar sausiem grāmatvedības papīriem. Dziedāt man nozīmē dzīvot.
Vai var teikt, ka mūzika jums ielikta šūpulī?
Daugavpilī, kur piedzimu, mums mājās vienmēr skanēja dziedāšana. Mamma bija liela dziedātāja, tētim bija smuka balss. Ja sanāca ciemiņi un bija kādas svinības, vienmēr bija nevis dzeršana, bet liela dziedāšana. Tā jau no mazām bērnu dienām, un es visu pratu un visu zināju – i tekstus, i meldiņus, lai gan tās bija īstas pieaugušo romances. Es arī to pašu. Visiem bija liels prieks, kad es četru gadu vecumā stāvēju uz beņķīša un dziedāju žestokij romans/smeldzīgu romanci. Visiem bija jautri, un man arī, jo es mācēju, es varēju.
Tā kā esmu katoļticīga, bērnībā dziedāju baznīcā. Gāju turp katru svētdienu no rītiņa smuki padziedāt bērnu korī. Pēc tam skolā: tad duetiņš, tad koris, tad vēl kaut kas, un tā pamazām. Kad pabeidzu vidusskolu, draudzene aicināja līdzi uz mūzikas skolu: tur rīt ir uzņemšana, tu tik smuki dziedi un ātri mācies, kāpēc tev neparādīties? Kur nu es! Kaut kas tāds man nebija ne prātā. Es nesapņoju, ka kādreiz dziedāšu uz skatuves.
Nodziedāju dziesmiņu, un skolotāja Braunfelde no Rīgas teica: jā, to meiteni vajag ņemt. Man bija 16 gadu. Pēc kāda laika no Rīgas atbrauca dziedātājs no Operas. Paklausījies mani, viņš teica: šo meiteni vajag uz Rīgu. Nu kā – uz Rīgu? Es nevarēju braukt. Ne man bija turīgi vecāki, ne radi, lai es tur viena pati varētu iztikt. Viņš teica: ne tikai jābrauc, bet jāparādās Operā. Kā – Operā? Nodziedāsi uz skatuves dažas ārijas! Tādas bailes, kādas pārdzīvoju toreiz, man vairs nekad nav bijušas. Biju kā pusnemaņā – kā es tur rādīšos? Aizbraukusi vairs nespēju ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Tukšā dūšā ar skolotāju aizgājām uz Operu.
Nodziedāju perfekti – ar visu badošanos un negulēšanu. Toreiz Operas direktors bija Jevgeņijs Meija. Viņš noteica: mēs jūs ņemam, taču jums ir tikai 18 gadu – ja būs liela slodze, varat pazaudēt balsi. Tāpēc vispirms vajag padomāt par iestāšanos konservatorijā. Meija lika noformēt visus dokumentus teātrī, lai gaida, un izdabūja no Augstākās padomes paaugstināto stipendiju. Kopā ar parasto studentu stipendiju pietika, lai varētu kopmītnē dzīvot. Pa to laiku es vēl paspēju apprecēties, un man piedzima meita Natiņa (Renāte).
Arī konservatorijā ilgi nesēdējāt?
Konservatoriju beidzu nevis piecos, bet četros gados. No Maskavas atbrauca pārbaude, atnāca uz operklasi, paklausījās: ko tā meitene pie jums dara? Mācās trešajā kursā? Viņai te nav ko darīt, jādzied uz Operas skatuves. Tūlīt mudīgi visu sakārtoja, lai es noliktu eksāmenus par atlikušajiem diviem gadiem. Sākās mana dzīve teātrī.
Tomēr jūsu karjeras sākums noritēja tumšajos Staļina laikos. Vai ļoti jutāt baiļu un nedrošības elpu pakausī?
Politikai es gāju garām, tikai darīju savu. Es pateikšu, ka tad arī bija labi, izpalīdzīgi cilvēki. Esmu pateicīga, ka man dzīvē gadījušies labi cilvēki, kuri vajadzīgā reizē vienmēr pasnieguši roku. Operas direktors Meija mani atbalstīja visu mūžu. Vienmēr palīdzēja kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs. Kad man dzima bērni un dzīvoklī kļuva par šauru, viņš palīdzēja tikt pie lielāka. Arī par man piešķirto Lielo mūzikas balvu pirmā piezvanīja un apsveica Kaupuža sieva Ludmila Voskresenska: "Volodja labi nedzird, tāpēc zvanu es." Kad man sākās likstas ar kāju, daudz palīdzēja dakteri.
Tagad gan cilvēki ir katrs par sevi. Toreiz arī varētu domāt: nu labi, meitene no Daugavpils, laba balss – lai ķepurojas, kā var! Bet nē. Vajadzēja, lai es dabūtu stipendiju un varētu dzīvot Rīgā. Vēsturē tie bija tumši laiki, taču par savu dzīvi nevaru sūdzēties. Protams, panākumi nenāca par velti. Es piedalījos konkursos. Gļinkas konkursā Maskavā uzstājās 180 soprānu, un es dabūju 3. vietu. Atbildība bija milzīga. Man 1959. gadā piedzima dēls Juris (aktieris Juris Frinbergs – I. L.), un jau pēc gada es braucu uz konkursu.
Vai apzinājāties, cik riskants varoņdarbs tas ir?
Man jau arī teica, ka skatuves māksliniecei bērnus nevajag. Paldies Dievam, ka man tādas domas nebija prātā. Man liekas: ja bērnu nav, tā vispār nav dzīve. Ko es darītu tagad, ja būtu viena? Nu ko es darītu tagad? Slava un panākumi paiet, un ko tad? Cik reižu neesmu runājusi ar savu kolēģi (leģendārā operdīva Žermēna Heine-Vāgnere – I. L.): Žermēnīt, kā tad tu tā, bez bērniem? Nē, nē, es nevaru. Bet vēlāk? Bet ko darīsi, kad vairs nevarēsi un arī skatuves laiks būs garām? Viena pati? Tā arī iznāca. Bērnu nav, vīrs miris…
Joprojām kontaktējaties ar savām kolēģēm un draudzenēm – vienaudzēm?
Pēdējā laikā visas apklusušas. Nesen piezvanīja pianiste Vilma Cīrule. Vaicāju: kur jūs visas esat pazudušas? Ne čiku, ne grabu ne no vienas. Domāju, mirušas neesat, jo par to es būtu dzirdējusi. Izrādās, abām – Vilmai un Žermēnai – jau 94 gadi. Es zināju, ka Žermēna ir par mani vecāka, bet ka jau deviņdesmit četri… Viņa vēl staigā uz veikalu, pati iepērkas. Nu, paldies Dievam, vismaz tā… Man bija gan ģimene, gan darbs, kas man patika, pēc tam esmu dzīvojusi līdzi bērnu un mazbērnu panākumiem un neveiksmēm.
Tagad jaunie bērnus uzreiz vis negādā, studentu ģimenes vairs nav populāras, vispirms grib sakārtot materiālo pusi.
Toreiz domāju – ja ne tagad, pirms esmu aizgājusi strādāt, tad kad? Kad sākšu strādāt, vairs nebūs laika. Juris piedzima septiņus gadus pēc Natiņas, kad jau biju nostabilizējusies teātrī. Es nekādi nevarēju iedomāties dzīvi bez bērniem. Man bērni vienmēr ir patikuši, jau kopš bērnības vienmēr biju klāt mazajiem kā tāda mammiņa. Mana vienīgā māsa, gadu par mani vecāka, mazus bērnus nevarēja ciest. Un viņai pašai bija – vai zināt, cik? Astoņi! Tagad viņi dzimtā ir 33 cilvēki, tikai viņa pati aizgājusi mūžībā. Pārstrādājās un vienkārši neizturēja.
Turējāties kopā ar novadniekiem, daugavpiliešiem?
Tikai ar dažiem, ar kuriem kopā mācījāmies skolā. Tagad jau maz viņu starp dzīvajiem. Viena no manām Daugavpils skolasbiedrenēm ir kordiriģente un pedagoģe Terēzija Broka, kuru tikko apbalvoja ar latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks. Viņai bija kori, man – teātris, un mēs faktiski netikāmies.
Atceraties bērnībā Daugavpilī piedzīvotos kara gadu notikumus, sajūtas?
Kad viena armija gāja prom un otra nāca iekšā, mums ugunsgrēkā nodega māja. Mēs palikām, kā stāvam: mamma, tētis un es ar māsu. Mājas pilsētā toreiz dega kvartāliem. Tētis strādāja vagonu darbnīcā, un māsa, vēl pavisam jauniņa, – pienotavā grāmatvedībā. Kaut kā cīnījāmies. Atceros negulētās naktis: tiklīdz sāka gaudot sirēnas, skrējām ārā dārzā un slēpāmies zaru teltiņā.
Ar tenoru Artūru Frinbergu saskatījāties uz Operas skatuves?
Pirmoreiz viņu ieraudzīju atdziedāšanā. Kad viņš ienāca, es tikai paskatījos – jā! Klīda runas, ka viņam patīk iedzert, bet es baumās daudz neklausījos. Kopā dziedot uz skatuves, viņš pamazām iekrita sirdī. Man likās, ka es būšu tā, kura viņu glābs no dzeršanas nelaimes. Viņš bija ļoti talantīgs cilvēks: tāda balss un aktiera talants, viņu sauca uz Maskavu dziedāt Lielajā teātrī. Viņš varēja visu: ne tikai dziedāt, bet viens māju uzcelt. Lūk, šis mans portrets (rāda ar ogli perfekti uzgleznotu jaunības portretu) ir viņa roku darbs. Viņš bija sirsnīgs, labs cilvēks. Taču, ja viesībās kaut druscītiņ iedzēra pār mēru, vairs nevarēja apstāties. Kādus tik paņēmienus neizmēģināju gan sevis, gan bērnu dēļ. Viņš solījās, dievojās, bet nekas nelīdzēja. Puikam bija desmit gadu, un es vairs negribēju, lai bērni to mājās redz. Beidzot viņš sagāja kopā ar dakteri, kura ārstēja no alkoholisma. Viņa laikam arī domāja, ka spēs viņu glābt, bet arī viņai tas nebija pa spēkam.
Jums bija īpaši rituāli, lai ieietu tēlā operas izrādē? Lai izjustu sevī Toskas spēku vai nelaimīgās, salauztās Lučijas pārdzīvojumus?
Tas viss ir kopā: mūzika, melodija, librets un režisora darbs. To jau es pati iztēlojos, kādai man ir jābūt. Man liekas, ka tāda pārtapšana notiek. Tajā brīdī, kad pārtopi, ir cita dzīve. Kad tas beidzas… Atceros, Juris, vēl maziņš, nāk uz manu garderobi ar sarkaniem vaigiem. Kas tad vainas? – Es uztraucos! – Par ko? – Bet tu lēci ūdenī! Teicu viņam, ka tā taču tikai skatuve. Viņš dzīvoja līdzi un, kad mamma lēca, domāja, ka pa īstam. Jālec bija no diezgan liela augstuma, tāpēc man vienmēr klāja mīkstu, atsperīgu pamatu. Vienreiz aizmirsa to tur uzlikt, un es, kā lēcu, tā ar švunku uz papēžiem, uz cietas grīdas. Domāju, varbūt tieši tajā lēcienā liktenīgi traumēju kāju, izsitu gūžas locītavu. Uz skatuves notika visādas lietas.
Gadījās arī kuriozas situācijas un uzjautrinošas kļūmes?
Toskas lomā man bija kleita ar garu šlepi. Pēteris Grāvelis dziedāja Skarpiju. Bija mirklis, kad man jāraujas uz priekšu, jāskrien no viņa prom, un viņš tajā brīdī bija uzkāpis uz manas šlepes, un – trrrrrr, tikai troksnis, šlepe tik nokarājas, un mugurpusē izplēsts caurums! Vēl jādzied, vēl jākustas, bet es vairs skatītājiem nevaru pagriezt muguru. Tā arī izlavījos, staigādama tikai sāniski. Es toreiz biju tik dusmīga: vecais kraķi, tu jau tik daudzus gadus esi uz skatuves, nu kā tu tā varēji?!
Figaro kāzas. Vera Davidone bija kalponīte Suzanna, es – grāfiene. Sēžam dārza stūrītī, Suzanna dzied: kundze, jūs drebat, vai jums nav auksti? Te pēkšņi krietni par agru nāk Figaro, kuram šeit vispār nav jābūt. Uznācis viņš nezināja, kur likties, jo teksta un mūzikas viņam te nav, ko lai tagad dara starp mums abām? Mums jādzied, taču uznāca smiekli. Davidone pagrieza muguru un kratījās smieklos. Domāju: ko nu tagad? Dziedāju rīstīdamās. Pēc tam klupām viņam virsū: kur tu nesies? Viņam aiz kulisēm licies, ka jau nokavējis.
Bija tāds baritons Aleksandrs Kortāns. Viņš mīlēja iedzert. Viņš un kolēģis bija kaprači Jāņa Mediņa operā Hamlets. Abi ielīda kapā un vairs nelīda ārā. Jau nes nelaiķi, bet viņi pat nedomā kāpt ārā. Pēc tam teātrī bija liels tracis. Draudēja, ka atlaidīs, taču piedeva, kā vienmēr. Aleksandrs Daškovs bija jokdaris, viņam patika tīšām palaist uz skatuves jokus. Smējās gan viņš pats, gan citi. Ežēna d’Albēra operā Ieleja man vajadzēja nolēkt no akmeņaina paugura. Tur bija uzlikta podestūra, it kā akmeņi, taču izrādījās – mīksts spilvens. Es – žžž! – tieši uz vēdera un uz skatuves priekšu, pie orķestra. Zālē nostenējās, jo domāja, ka ielidošu orķestra bedrē. Pēc tam es vienmēr pārbaudīju katru akmeni, ne uz vienu vairs nepaļāvos.
Jūs īpaši slavēja par Lučijas lomu. Tā arī pašai bija vistuvāk pie sirds?
Visas lomas man bija mīļas. Lučija di Lammermūra ir viena no pēdējām manām lomām. Kad šo operu nolēma iestudēt, režisors Jānis Zariņš pateica: es šajā lomā neredzu nevienu citu kā tikai Regīnu. Tur ir virsotnīte, kuru neviena cita tobrīd nevarēja, jo bija jādzied augstais mibemol. Es varēju. Man bija plaša diapazona liriski dramatiskais soprāns – spožas augšas, stiprs vidus reģistrs un sulīgas apakšas. Varēju nodziedāt pat mecosoprāna ārijas un paspīdēt ar vokālo tehniku. Esmu nodziedājusi 45 operlomas: Baņutu, Tosku, Zīglindi, Amēliju, Lizu un daudzas citas.
Sevišķi man patika operu tēli, kuros ir pipariņš iekšā. Tur arī tēlošanai vienmēr bija kaut kas jauns, svaigs. Kad no Maskavas Lielā teātra atbrauca slavena Karmena, viņa priecājās par manu Mikaēlu: beidzot man ir cienīga sāncense! Maskavā augstu novērtēja gan Dmitrija Šostakoviča Katerinu Izmailovu, gan Fevroniju Nikolaja Rimska-Korsakova operā Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu. Vēlāk mani izsauca dziedāt Fevronijas lomu Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātrī. Viesizrādēs braucām uz Kijevu un Harkovu Ukrainā, uz Rostoku Vācijā. Mūs vienmēr gaidīja un silti uzņēma Pēterburgā. Īpaši sirsnīgi mani uzņēma Polijā. Zinot, ka esmu poliete, man pasniedza skaistu ziedu buķeti Polijas karoga krāsās.
Operā jau tolaik bija gudri, labi režisori?
Ļoti labi. Sākumā Kārlis Liepa, pēc tam Jānis Zariņš. Viņš atgriezās dzimtenē no Anglijas. Sākumā viņš mums klārēja, kā vajag, taču krasi pārmainījās, atklājis, ka šeit arī cilvēki kaut ko zina.
Ko sakāt par izrādēm, kādas mūsu Operā ir šodien?
Skatījos Pīķa dāmu, bet pēc otrā cēliena aizgāju, jo šis "modernais" iestudējums man bija nepieņemams. Pārcelt mūsu laikos var jebkuru izrādi, tikai ne Pīķa dāmu, kurā ir grāfiene un citi augstmaņi, bet te viņi ar kājām kāpa uz beņķiem, uz kuriem pēc tam paši apsēdās. Es biju apmulsusi un vairs nevarēju izturēt. Dzirdēju, ka teātrī to ievēroja un par to runāja. Jā, aizgāju. Kāpēc man bojāt sev garastāvokli? Es saprotu, var uztaisīt modernu izrādi – tikai citu! Kāpēc kropļot Pīķa dāmu?
Vai tiesa, ka vokālā meistarība jums pati "ielēca" balsī?
Es smalki dzirdēju, ja dzied kaut drusciņ par zemu vai netrāpa īsti vietā. Man bija smalka dzirde it kā uz sīkām lietiņām, taču tie nebija sīkumi. Ja to palaiž, var dziedāt arī netīri. Kāds tenors manā klasē, acis aizvēris, dziedāja šķērsām. Nu kā tu vari dziedāt to, ko nedzirdi?!
Tagad arī sekojat, ko jūsu bijušie audzēkņi un vispār mūsu jaunie dziedātāji dara?
Pie manis mācījusies vesela plejāde. Viņu vidū Zigrīda Krīgere, Indra Jenča, arī Kristīne Opolais. Kopš Kristīne dzemdējusi bērniņu, viņas balss ir daudz mīkstāka, patīkamāka. Elīnai Garančai arī bija tāda paskarba balss, tagad pavisam citāda – mīksta, sulīga.
Tagad dziedātāji savus vokālos pedagogus mēdz mainīt un tikai retais, piemēram, mūsu slavenais tenors Aleksandrs Antoņenko, turas pie viena.
Un ļoti prātīgi dara. Tāpēc viņam skan balss un viss ir kārtībā. Students domā, ka vaina ir skolotājā, taču vaina ir viņā pašā. Ir tādi, kuriem nemaz nav temperamenta, – no tādiem nevar izdabūt sajūtas, emocijas –, un tad arī balss neklausa un tajā nevar izteikt emocijas. Dziedāšana ir emociju izpausme. Protams, arī skanējums, diapazona plašums, lai viss būtu precīzi, kā notīs rakstīts. Taču tur jāieliek ikdienas darbs. Uz mēģinājumu nevar atnākt nesagatavots: gan jau kaut kā… Man ikdienas darbs bija rituāls. No rīta piecēlos un vienmēr iedziedājos, lai kas dienā darāms. K. Barona ielas nama augšējais kaimiņš teica: "Ja vaš repertuar vesj znaju!" (Es zinu visu jūsu repertuāru.)
Jūsu karjeras gados operas Rīgā dziedāja tulkotas dzimtajā latviešu valodā?
Jā, lielākoties, taču centāmies itāļu operas dziedāt itāliski. Lučiju dziedāju itāļu valodā. Kad atbrauca viessolisti, katrs dziedāja savā dzimtajā valodā. Toskas izrādē es dziedāju latviski, viesis – bulgāriski. Daži viessolisti dziedāja itāliski.
Kuri skatuves partneri jums ir siltākajā atmiņā? Bija arī sīva konkurence?
Par laimi, toreiz bija diezgan labs sastāvs. Bija daudz soprānu, taču to, ko dziedāju es, nedziedāja Žermēna Heine-Vāgnere, un otrādi. Kantes viena otrai nerīvējām. Mans partneris bija Jānis Zābers, daudz esmu dziedājusi kopā ar Kārli Zariņu, Artūru Frinbergu. No Igaunijas brauca Georgs Otss, kopā dziedājām Rubinšteina Dēmonā, viņš bija Dēmons, es – Tamāra. No Lietuvas brauca Virgilijs Noreika. Tenors no Itālijas, kurš dziedāja Masku ballē, uzrakstīja kartīti: manai mīļajai un skaistajai Amēlijai – bella Amelia.
Vai varat strikti pateikt, kas noteikti vajadzīgs, lai kļūtu par dziedātāju?
Visi nevar būt dziedātāji, pat ja ir laba balss. Tas atkarīgs no cilvēka: ir viņam raksturs vai nav, vai viņam ir uzņēmība. Tas viss kopsummā ir talants. Taču dzīvē tieši tie, kuriem nav, plēšas kā traki – un neizdodas.
Lai skan!