Dažas dienas pirms Rīgā gaidāmā Nika Meisona (78) un viņa grupas koncerta Rīgā radās iespēja īsai telefonintervijai. "He!" – sarunas sākumā Pink Floyd bundzinieks īsi atsmej, kad paužu savu prieku par to, ka kādā rītā, vēl nepaspējis uzvārīt kafiju, runāju ar īstu daudzu miljonu pielūgtās grupas dalībnieku. Un tas izrādās tik vienkārši, it kā būtu piezvanījis tēvocis no viensētas tepat kaimiņos, jo caur savu mūziku taču viņš mani ir uzrunājis gadu desmitiem, un tātad esam sen pazīstami.
Savu grupu Nick Mason's Saucerful of Secrets izveidojāt tikai pirms četriem gadiem. Vai tai dotais otrā Pink Floyd albuma nosaukums nozīmē, ka šis 60. gadu beigu periods arī jums šķiet visnozīmīgākais?
Tā ir kā norāde publikai uz to, ka spēlējam agrīno Pink Floyd mūziku. Mēs negribējām būt tribute grupa, kas spēlē pazīstamāko no mūsu kataloga. Grupā kopā ar mani ir cilvēki, kuri patiešām mīl šo mūziku, un neviens necenšas oriģināldalībniekus atdarināt, jo tas nemaz nebūtu iespējams. Ja vēl mēs meklētu tādu ģitāristu un dziedātāju, kurš itin visā atgādina Sidu Baretu, nekādas turnejas nesanāktu.
Vai esat saticis Sidu pēc tam, kad viņš attālinājās no mūzikas?
Tas notika tikai tajā vienā reizē 1975. gadā, kas dokumentēta, kad viņš atnāca pie mums uz studiju Abbey Road, kur ierakstījām Shine on You Crazy Diamond. Ģimene uzskatīja, ka Sids būs daudz laimīgāks, ja viņam nebūs nekādu atgādinājumu par pagātni. Viņš vairs nebija tas pats Sids Barets, kas agrāk, mēs to respektējām un nemeklējām tikšanās iespējas. Labākais, ko varējām darīt, – likt viņu mierā un ļaut dzīvot klusu, mierīgu dzīvi. Sekojām līdzi, kā Sids jūtas, un vai viņš saņem naudu, kas pienākas par izdarīto ar Pink Floyd.
Kādā citā intervijā pirms gada esat jau teicis, ka jūsu mīļākā Pink Floyd dziesma ir Set the Controls for the Heart of the Sun, jo to vienmēr interesanti spēlēt. Tā ir no albuma A Saucerful of Secrets. Atzīšos, ka arī mani mīļākie jūsu albumi ir divi pirmie.
Es zinu vēl daudzus citus cilvēkus, kuri tā saka. Man nozīmīgs katrs albums, bet galvenais iemesls, kāpēc man īpaši patīk agrīnais periods, – tas rāda mūsu grupas progresa ceļu no pašiem pamatiem jeb saknēm, uz kurām vēlāk izauga viss pārējais. Ir miljons ar Pink Floyd tribute grupām, arī Rodžers un Deivids spēlē, vēl daudzas citas grupas piedāvā arvien jaunas Comfortably Numb versijas – Scissor Sisters to padarīja par vienu no saviem lielākajiem hitiem.
Mēs mēģinām koncertos uzburt to 60. gadu beigu gaisotni, kas atstāja iespaidu uz mums, un izstāstījām to savā mūzikas valodā līdzīgi, kā to laiku gleznotāji reālisti vai fotogrāfi atstājuši vēsturē tam laikam raksturīgas ainavas, rakstnieki uzrakstījuši grāmatas, un tās mums par šiem laikiem atgādina.
Ir grupas, kas rodas uz ilggadējas draudzības pamata. Kā bija ar jums?
Mēs nebijām tuvi draugi, kad sākām kopā spēlēt. Satiku Rodžeru, kad kopā 60. gados studējām arhitektūru Londonā. Abi spēlējām instrumentus un nolēmām, ka varētu darīt to kopā. Sadraudzējāmies caur mūziku, un tā mūs saliedēja, nevis otrādi.
Arhitektūras ciešā saikne ar mūziku ir daudz pētīta. Kad studēju, viens no maniem skolotājiem koledžā bija Normens Fosters (britu arhitekts un dizainers – U. R.). Mēs veidojām vienu izstādi Bilbao, kuras tēmas bija kustība, ātrums, māksla. Jaunībā skolā gūtā pieredze daudz noderēja mūsu koncertu vizuālizācijā, veidojot skatuves konstrukcijas un scenogrāfiju, tur tika ielikti pamati arī manai otrajai kaislībai – sporta automobiļiem. Dizains, ātrums, skaņa un to iedarbība uz cilvēku – gan darītāju, gan vērotāju no malas, ir cieši saistītas.
Pink Floyd fani dalās Deivida Gilmora un Rodžera Votersa solokoncertu cienītājos. Daļai šķiet, ka Rodžers ir pārāk politisks un Deivida koncertos vairāk ir uzsvars uz mūziku.
Man pat ļaunākajos sapņos negribētos abus salīdzināt. Viņi ir absolūti atšķirīgi, bet es respektēju abu koncertšovus. Vienīgais, ko varu teikt, ka mēs neesam tik politiski kā Rodžers.
Intereants ir fakts, ka esat producējis pankgrupas The Damned albumu 70. gadu otrajā pusē, kad panku ēra rokmūzikā radās kā protests bezgalgarajām progresīvā roka kompozīcijām.
Tas taču ir vienmēr aizraujoši, ka tādi it kā radikāli pretēji žanri mijiedarbojas, vai tas būtu pankroks un progresīvais roks, vai kaut kas cits. Paskaties, kā mūsdienās viss ir tā saplūdis un rodas tādas kombinācijas, par kādām pirms gadu desmitiem neviens nebūtu pat iedomājies, bet cilvēkiem, kurus mūzika un tās uzbūve patiešām ļoti interesē, patīk to analizēt, izjaukt pa detaļām un apskatīt tās zem mikroskopa katru atsevišķi.
Cik garš ir jūsu koncerts?
Kopā apmēram divas stundas. Pirms pāris gadiem ierakstījām deviņdesmit minūšu šovu, ko spēlējam divās daļās. Vispirms vienu stundu, tad ņemam pārtraukumu, lai cilvēki nenogurst, un pēc tam vēl vienu stundu.