Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Saruna ar fotogrāfu Uldi Briedi. Velobrauciens impērijas garumā

Fotogrāfs Uldis Briedis Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādē Restart atskatās uz 41 gadu senu ceļojumu, kurā tika apzinātas latviešu kolonijas Krievijā

22. aprīlī izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa tika atklāta Rīgas Fotogrāfijas biennāles starptautiskā laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas izstāde Restart. Latviju tajā pārstāv fotogrāfs Uldis Briedis. Viņš izstādījis fotostāstu par kādu leģendāru ceļojumu: Rīga–Vladivostoka, 1975, veiktu kopā ar vēsturnieku un mūziķi Ingvaru Leiti. Pirms 41 gada Briedis un Leitis devās pusgadu ilgā velobraucienā no Rīgas uz Vladivostoku, tātad 13 000 kilometru garā ceļā, lai apzinātu latviešu kolonijas Krievijā. Izstādē eksponētas 25 Brieža fotogrāfijas, lielākoties latviešu kolonistu portreti.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Uldis Briedis (1940) ilgus gadus bijis laikraksta Diena fotogrāfs, padomju okupācijas gados strādājis par fotoreportieri laikrakstā Padomju Jaunatne, Liepājas avīzēs Komunists un Ļeņina Ceļš. 1984. un 1988. gadā Briedis ticis atzīts par Latvijas labāko preses fotogrāfu, 1988. gadā viņš ieguvis Latvijas Žurnālistu savienības prēmiju. 2010. gadā apgāds Neputns izdevis Laimas Slavas sastādīto māksliniekam veltīto grāmatu Laika mednieks. Izstāde Restart būs skatāma līdz 12. jūnijam, šogad paredzēts izdot arī grāmatu par ceļojumu.

Jūsu ceļojuma mērķis bija apzināt latviešu kolonijas Krievijā, par transportlīdzekli izmantojot velosipēdu. Kā radās tāda ceļojuma ideja?

Ideja pieder manam ceļabiedram Ingvaram Leitim. Pirms tam es viņu nepazinu, taču mums bija kopējs draugs dzejnieks Miervaldis Kalniņš. Es ar Miervaldi biju iepazinies nejauši Sibīrijā, kad braucu tur medīt vāveres, viņš uz Sibīriju daudzus gadus brauca strādāt celtniecībā un pelnīja labu naudu. Vienā jaukā dienā, tas varēja būt 1975. gada janvārī, Miervaldis sapazīstināja mani ar Ingvaru. Vairs neatceros, vai Ingvars bija atbraucis uz Liepāju vai es – uz Rīgu. Ingvars izstāstīja ideju par latviešu koloniju apzināšanu, un pēc pusstundas es jau biju gatavs braucējs!

Ingvars jau ilgi bija meklējis kādu kompanjonu, kurš ar viņu varētu braukt kopā, bet nebija atradis – vienam jāstrādā, citam ģimene, citam vēl kas, bet es šajā ziņā biju brīvs cilvēks, tobrīd bez pastāvīga darba. Pasviedu ideju savam bijušajam darbaudzinātājam Gunāram Biezim – kad sāku strādāt Liepājas avīzē Komunists, viņš tajā bija redaktora vietnieks, pēc tam pārcēlās uz Rīgu un ilgus gadus bija žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs. Izstāstīju Gunāram, ka ir tāda forša ideja un ka to vajadzētu visādi popularizēt. Gunārs arī iedegās par šo lietu, viņam tādi gājieni patika, un viņš nolēma, ka Zvaigzne publicēs mūsu ceļojuma reportāžas.

Ātri sagatavojāmies braucienam. Ingvars bija gatavojies ilgāk, vairākus gadus, pat vācis literatūru, kā izvairīties no lāčiem, – viņam bija bail no suņiem un lāčiem, tāpēc sādžās, kurās iebraucām un dzirdējām suņu rejas, es vienmēr gāju pirmais, jo man suņi nekad nav koduši un es vienmēr esmu pratis tos nomierināt. No Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas profesora Saulveža Cimmermaņa Ingvars bija dabūjis oficiāli apstiprinātas veidlapas etnogrāfiskas informācijas vākšanai. Pētījumu programma mums bija iecerēta plaša.

1975. gada 1. maijā ar diezgan lielu pompu no Strēlnieku pieminekļa mēs startējām. Bija klāt televīzija, radio, no Rīgas kinostudijas Ansis Epners... Pa priekšu brauca kinostudijas Čaika, mēs aiz tās. Mūs pavadīja divi riteņbraucēji – Verners Pīlēns no Liepājas un viņa draugs rīdzinieks Valdis Kaufmanis. Viņi mums brauca līdzi līdz Maskavai kā treneri.

Nebijām necik pabraukuši, kad tepat Maskavas forštatē ceļojums draudēja beigties vai vismaz krietni aizkavēties, jo konstatējām, ka tur vienā vietā dod čehu alu, kas tajos laikos bija milzu deficīts.

Jā, to jūs nevarējāt sapirkties un paņemt līdzi tik daudz, lai pietiktu līdz Sibīrijai... Kā jūs Krievijā uzņēma?

Visur bija ļoti liela atsaucība. Krievu neaprēķināmā viesmīlība bija fenomenāla, it sevišķi aiz Maskavas. Līdz Maskavai attieksme bija piesardzīgāka. Kad cilvēki dzirdēja, ka runājam svešā valodā, bieži tikām noturēti par vāciešiem, un tad uz mums skatījās šķībi. Taču mēs bijām gatavi jebkādiem pārsteigumiem – mums bija līdzi vietējām varām uzrādāms dokuments, ka ceļojums ir veltīts 30. gadadienai kopš nacistiskās Vācijas sagrāves un ka mēs meklējam sarkanarmiešus, kuri ir karojuši Latvijā, – tādus arī atradām ar vietējo pašvaldību palīdzību. Kad tām stāstījām, ka meklējam karotājus, attieksme pret mums uzreiz kļuva daudz atsaucīgāka. Pirmajā mūsu ceļojuma reportāžā žurnālā Zvaigzne par vienu šādu karotāju stāstījām.

Vai brauciens tehniski bija grūts?

Bija, jo ceļi daudzviet bija slikti. Visvairāk lūza spieķi. Rezerves gādājām uz vietas. Velosipēdus dabūjām no Harkovas rūpnīcas, Ingvars brauca tiem pakaļ ar domu, ka mēs būsim velosipēdu izmēģinātāji. Stiprākais dokuments braucienā bija mana Žurnālistu savienības apliecība, es tad jau deviņus gadus biju strādājis par fotoreportieri un 1970. gadā iestājies Žurnālistu savienībā. Ingvara darba vieta pirms brauciena bija Dinamo stadiona sargs, un likteņa ironija – kad bijām dabūjuši jaunos velosipēdus ceļojumam un Ingvars ar savu aizbrauca uz darbu, viņam velosipēdu nozaga. Pēc tam visu ceļojuma laiku es viņu vilku uz zoba: kas tu par sargu, ja pat velosipēdu nevari nosargāt. Nekas cits Ingvaram neatlika kā sastellēt velosipēdu pa daļām.

Tā kā pozicionējām sevi arī kā velotūristus, vietējo avīžu redakcijās noskaidrojām, kur ir tuvākā velosporta biedrība, vērsāmies tajā un tad tikām gan pie remontiem, gan rezerves daļām. Rezerves daļas saņēmām arī no mājām, jo padomju pasta sistēma darbojās nevainojami un ātri. Vairāki sūtījumi mūs jau gaidīja nākamajos maršruta punktos. Mamma man sūtīja speķi un ķiplokus, arī draugi sūtīja pārtiku.

Omskā satikām pasaules čempionu riteņbraukšanā Sokolovu, viņš mums ieteica labu ideju riteņa spieķošanai: ar naglu jāizsit caurumiņi konservkārbas vāciņā, tie jāizgriež un tad jāuzmauc uz spieķa ar izsistajām spurgalām pret rumbu – šādi nospieķots, ritenis, pateicoties spurgaliņām, labi amortizēsies. Mēs tā arī izdarījām, un spieķi tiešām lūza daudz retāk. Otrs interesants cilvēks, kuru satikām Omskā, bija Nikolajs Štelbaums, kurš 1949. gadā kā puika bija deportēts no Latvijas un vēlāk kļuvis par izcilu ātrslidotāju, Skvoveli ziemas olimpisko spēļu dalībnieku. Štelbaums mums teica, ka Latvijas baltie lielceļi viņu sauc atpakaļ, bet viņš Krievijā jau bija apprecējies un strādāja.

Lielākais piedzīvojums ceļu sakarā mūs gaidīja Tālajos Austrumos – kartē kā Savienības nozīmes maģistrāle atzīmētais ceļš dabā izrādījās purvs, kurš kā ceļš bija izmantojams tikai ziemā – tā sauktais "zimņiks". Lai purvu apbrauktu, bija jāmet ļoti liels līkums. Tad nu mēs trīs diennaktis mīcījāmies pa purvu.

Ceļš tur bija bijis, bet applūdis?

Nebija. Es izspriedu, ka ceļu tur sāka būvēt 1939. gadā, dambis pāri purvam bija iesākts. Kad sākās karš, būvdarbus pārtrauca, bet, tā kā ceļš jau bija nosprausts, karšu izdevēji nepainteresējās, vai tas tiešām ir uzbūvēts, un kartēs to iezīmēja. Kad tur bridām, mums beidzās pārtika un mūs izglāba bišu mājiņas – vienā tādā iegājām, uz galda ieraudzījām sakaltušu maizi, savītušus kartupeļus un medu – bija rudens, biškopji bija prom. Iekurinājām plīti un uzvārījām kartupeļus. Vienā bišu mājiņā atradām lielu toveri, pilnu ar cukuru. Tad mēs, uz ceļiem tupēdami, lielām saujām ēdām cukuru, enerģiju tas deva.

Kā lielie trani...

Kad bridām no purva ārā, bija jau krēsla. Uz lauka kombaini vēl vāca labību, lai gan bija jau oktobris un sals. Strādnieki bija iekurinājuši ugunskuru un gaidīja, kad viņiem pakaļ no ciema brauks autobuss. Te viņi ierauga, ka no purva ārā brien divi puspliki veči ar velosipēdiem plecos un runā svešā valodā... Strādnieki sāka kāpties atpakaļ. Mēs saucām, lai nebaidās, cilvēki vien esam. Kad izstāstījām, no kurienes esam, mūs uzņēma ar lielu godu, dabūjām siltas vakariņas. Gribējām veikalā pirkt pārtiku, bet strādnieks Nikolajs Mazurs mūs burtiski ar varu izvilka no veikala, aizveda pie sevis un pacienāja.

Vēlāk ar krievu viesmīlību nācās dažreiz paspekulēt...

Kā to saprast?

Lieta tāda, ka bija paredzēts mūsu ceļojuma aprakstus regulāri drukāt Zvaigznē, bet pēc otrās reizes Latvijā cēlās skandāls. Cik nopratu, to sacēla kompartijas Liepājas komiteja, kurai es jau agrāk ar savu uzvedību biju kā dadzis acīs. Kā varēja secināt no vēlākajiem Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Augusta Vosa izteikumiem mūsu sakarā LKP kongresā, skandālam bija pieslēgusies arī Latvijas kompartijas centrālkomiteja. Bija jau nodrukāta puse nākamā Zvaigznes numura tirāžas ar mūsu kārtējo fotostāstu, kad iespiedmašīnas lika apturēt, nodrukāto izņēma ārā un numuru drukāja par jaunu, jau bez mūsu gabala.

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ieguvu čekas aģentu ziņojumus par mani, tajos bija teikts, ka daļa manu fotogrāfiju esot tendenciozas: "Fotografējis trūcīgus ciemus un pilsētas, īpaši izcēlis fotogrāfiju, kuru nosaucis Krievijas impērijas balsts, – tajā redzams cilvēks alkohola reibumā uz nolaistas mājas fona. Briedis pret visu izturas ar izsmieklu, mājās pie sienas līmē izgriezumus no avīzēm un žurnāliem ar mūsu valsts vadītāju fotogrāfijām pārmaiņus ar izgriezumiem no veciem žurnāliem un kapu plākšņu fotogrāfijas. Pēc sarunas ar aģentu Briedis uzvilka vācu armijas kasku ar SS emblēmu un iesaucās: Hail! Aģents Maksis, Liepāja." Kad atgriezos Liepājā, mani izsauca uz čeku skaidroties. Cita starpā atsaucās arī uz cita aģenta ziņojumu no mūsu brauciena: es esot fiksējis, ka latviešu bērni Sibīrijā nerunā latviski. Es čekistu teikto atspēkoju: "Ja es būtu Latvijā rādījis krievu bērnudārzu, kurā neviens nerunā latviski, tad jūs varētu taisīt skandālu, bet tur tas ir dabisks asimilācijas process."

Vai tad jums latviešu ciemu apmeklēšana nebija oficiāls brauciena mērķis?

Bija, no Zinātņu akadēmijas. Protams, daudzviet Krievijā uz mums skatījās ar aizdomām un pat vienkārši cilvēki sējās klāt un prasīja dokumentus. Mēs tad teicām, ka dokumentus rādām tikai varas pārstāvjiem.

Nuja, atgriežoties pie viesmīlības izmantošanas – šā skandāla rezultātā man apstājās honorāru plūsma. Tad nu nācās iztikt, tā sakot, no sponsoru atbalsta – kaut ko atsūtīja draugi, ar kaut ko atbalstīja satiktie cilvēki.

Cik latviešu ciemos jūs ceļojuma laikā bijāt?

Kādos trīsdesmit, sākot no Uļjanovskas apgabala.

Pirms jums kāds no Latvijas jau bija braucis uz latviešu ciemiem?

Igauņi bija braukuši pirms mums uz igauņu ciemiem. No Latvijas Zinātņu akadēmijas jau bija gribējuši braukt, bet viņiem neļāva, lai pārāk daudz neuzzina. Jo tās šausmas, kādas tur bija nākušas pār tautībām, sākot jau ar kolektivizācijas kampaņu un kulminējot 1937.–1938. gadā, bija daudz lielākas nekā Latvijā 40. gados. Tāpēc jau latviešu ciemi iznīka, ka bija drausmīgas represijas. Turienes latviešu valodā iegāja vārds "raskulačīt". Viņi mums stāstīja: "Mūs raskulačīja." Latviešu bibliotēkas tika likvidētas, grāmatas dedzināja, ugunī meta pat Ļeņina rakstus latviešu valodā. Represijās piedalījās arī latviešu komunisti, kurus pēc tam likvidēja, – piemēram, Novosibirskas apgabala pirmais sekretārs Roberts Eihe vēstulē Staļinam lūdza atļauju nošaut savā apgabalā 10 000 cilvēku...

Latviešu ciemos sastapām cilvēkus, kuri, no represijām glābdamies, bija mainījuši uzvārdu – Stīpnieks kļuvis par Stepņiku, Gulbis par Guļbu... Vienu represiju upuri man pat necēlās roka fotografēt. Viņš bija bez kājām. Satikām viņu kādā ciemā, viņš remontēja savu invalīda auto. Viņš izstāstīja, ka bijis izsūtīts uz Kolimas lēģeri, kur lielā salā bijis jāstrādā zelta raktuvēs. Līdz lēģerim no raktuvēm bija jāiet astoņi kilometri kājām. Nākot atpakaļ, katram bija jāatnes uz lēģeri malka, lai gan viņi bija līdz nāvei noguruši darbos. Daudzi, kas atceļā vairs nevarēja paiet, atsēdās sniegā un tur arī palika. Elpojot viņiem zem deguna veidojās lāstekas, tāpēc tādus mirējus iesauca par "kuriļščik".

Vienā tādā reizē arī mūsu stāstnieka draugs bija atsēdies, tad viņš draugu burtiski aizvilcis līdz nometnei. Taisījies arī pats iet iekšā, bet sargs nelaidis: tu ne, tev nav malkas. Tad viņam, kurš pēdējiem spēkiem bija atvilcis draugu uz nometni, bija jāiet atpakaļ astoņi kilometri pēc malkas. Viņš to izdarīja, ierāpoja nometnē, un pēc šā gājiena viņam amputēja abas kājas. Vai pēc tam viņu atbrīvoja? Nebūt ne – viņu ielika lēģerī, kur viņš taisīja bērniem rotaļlietas. Kad klausījos viņa stāstu, man bira asaras. Droši vien tāpēc arī čeka centās nelaist pētniekus uz šīm vietām.

Kāpēc tad jūs nenoņēma no trases?

Patiešām – pietika ar vienu zvanu no Latvijas uz vietējo čeku, lai mūs sašņorētu. Taču 70. gados Latvijas čekisti baidījās arī par savu ādu – ja mūs noņems, iznāk, ka viņi nav bijuši modri, pieļaudami mūsu braucienu. Šušenskā vēl pie mums atlidoja Telefilma Rīga un uztaisīja filmu par mums. Pirms mūsu brauciena uz Liepāju bija atbraucis toreizējais komunistu orgāna Cīņa redaktors Ilmārs Īverts, saticies ar korespondentiem Leonu Spingu un Ēriku Hānbergu. Es to uzzināju un, būdams labā dūšā, aizdevos pie viņiem. Redzēdams, ka viņu saruna ir nopietna, ilgi nekavējos, bet Īverts pēc tam bija interesējies par mani, un Hānbergs viņam mani bija slavējis.

Mūsu ceļojuma sākumu Īverts bija palaidis garām un, kad uzzināja, iedegās un bija gatavs mūs visādi atbalstīt, tāpēc arī tie filmētāji atbrauca. To filmu būtu arī parādījuši televīzijā, bet tā tika nosaukta Maratons uz velosipēda, un, tā kā tobrīd mūsu brauciena atspoguļošanu partijas komiteja jau uzskatīja par nevēlamu, no nosaukuma uzreiz bija skaidrs, par ko būs runa, un pusstundu pirms paredzētās demonstrēšanas tas tika aizliegts.

Ingvars Leitis piedzīvoja Padomju Savienībai paradoksālu aizliegumu – viņš vēlāk atkal brauca uz Sibīriju mācīt bērniem latviešu valodu, un beigās viņam čeka aizliedza rādīties taipus Urāliem! Kad es atgriezos Latvijā un atsāku strādāt Komunistā, 1976. gada februārī kādu dienu galvenā redaktore Dzidra Andiņa atnāca pie manis smagu sirdi, nopūtās un teica, ka es tomēr nevarēšot strādāt avīzē, ka partijas kongresā Voss esot kritizējis mūsu ceļojumu, kuru žurnāls Zvaigzne drukājis "buržuāziskās preses līmenī". Es viņai piedāvāju kompromisu, kas arī tika pieņemts, – es publicējos ar pseidonīmu. Tad es vienu gadu publicējos kā Matīss Pērkons.

Kāda bija kopējā sajūta latviešu ciemos?

Forša. Mūs ļoti labi uzņēma un pavadot raudāja. Atceros, kāda meitene mums māja vēl tad, kad jau bijām aizgājuši tik tālu no ciema, ka viņu redzējām kā mazu punktiņu. Ierakstījām arī turienes latviešu dziesmas, tikai sliktās tehnikas dēļ ne viss ierakstījās. Zinātniekiem tur tajā laikā būtu bijis ko darīt, jo vēl bija saglabājusies tā paaudze, kas Sibīrijā mācījās latviešu skolās.

Toties par mūsu ceļojumu mans draugs Andžils Remess teica: 1975. gadā Latvijā notika trīs ievērības cienīgi notikumi: Imants Kalniņš gribēja aizprecēties uz Ameriku, kāds padomju poļitruks gandrīz aizdzina karakuģi uz Zviedriju, un mēs aizmināmies līdz Vladivostokai. Savukārt Birobidžanas avīze sarunu ar mums nobeidza ar mūsu teikto, ka nākamais ceļojums varētu būt apkārt pasaulei – ar avīzes piebildi, ka sapņot nevienam nav aizliegts. Šīs avīzes korespondents, mūs intervēdams, jautāja: vai jūs runājat Rīgas valodā?

Izstāde Restart
Rīgas mākslas telpā līdz 12. jūnijam

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja