Sarunas sākumā Duglass Gordons izvelk no kabatas telefonu un parāda man kadru no Nagisas Osimas ironiskās drāmas Maksis, mana mīla/Max mon amour (1986). "Kā tu redzi, Šarlotei Remplingai šajā filmā ir ļoti jautras attiecības ar šimpanzi," mākslinieks priecīgi paziņo. Intervija notiek īsu brīdi pirms uzveduma Neck of the Woods pirmizrādes Mančestrā. "Šajā projektā cenšos izdarīt ko tādu, ko nekad iepriekš neesmu darījis, tāpēc manām ausīm ir jābūt vaļā un manām acīm ir jābūt ciet. Man tikai atliek izstiept roku cerībā, ka Šarlote Remplinga un Elena Grimo vedīs mani cauri tumsai. Pēc tam es atvēršu acis, teātra zāle jau būs tukša, un es būšu paveicis kaut ko negaidītu," saka Duglass Gordons.
Jegora Jerohomoviča rakstu par izrādi Neck of the Wood lasiet šeit.
Kā top jūsu projekti? Vai pavadāt daudz laika darbnīcā?
Mana darbnīca Berlīnē atgādina traka zinātnieka laboratoriju. Dažreiz man ir svarīgi tur pabūt vienatnē. Es aiztaisu durvis un daru lietas, kuras citiem var šķist pārāk provokatīvas. Soloeksperimenti ir nozīmīgi, es tos turpinu, kamēr man ir skaidrība, ko es vēlos paveikt. Tiklīdz tas ir skaidrs, man gribas aizbēgt prom no visa, ko es zinu.
Kad 1993. gadā es izveidoju filmu 24 Hour Psycho, tā kļuva par mākoni virs manas galvas un dažreiz saule spīdēja tam cauri. Toreiz kāds man teica: tu vari izmantot šo paņēmienu līdz mūža beigām! Tas bija pirmais brīdinājuma zvaniņš. Es sapratu, ka man ir jāmūk pēc iespējas tālāk prom no tā, kas ir pazīstams un izmēģināts, un jāiegremdējas nezināmajā.
Kā jūs to darāt? Kā veicināt savu radošo darbību?
Man patīk padarīt sievieti grūtu. Bērni ir labs stimuls darbam. Man ir dēls Ņujorkā, es regulāri dodos viņu apciemot. Tā es uzzināju par mākslas centru Park Avenue Armory. Man neizdotos piepildīt ar saviem bērniem visu Ņujorku, tāpēc es izdomāju pārplūdināt pilsētu, izmantojot citu šķidrumu. Man gribējās izdarīt tā, lai pieci centimetri ūdens izskatītos kā 40 metru dziļš ezers. Mēs piepildījām ar ūdeni Park Avenue Armory lielo zāli, un skatītājiem tas radīja reiboni – visa telpa atspoguļojās šajā milzīgajā ezerā. Viņi jutās iestrēguši starp zāles augstumu un iluzoro dziļumu, viņi nevarēja pakustēties. Man šķiet, tā bija attīrīšanās sajūta. Tas bija jautājums arī par to, vai cilvēki tic tam, ko redz. Es vēlējos izdarīt tā, lai viņiem kļūtu nelabi. Es to bieži daru.
Izrāde Neck of the Woods ir viens no jūsu pirmajiem skatuves darbiem. Kāpēc jūs interesē teātris?
Šajā mākslas jomā vēl neesmu darbojies. Mana bijusī draudzene, manas meitas māte ir dziedātāja un aktrise – soprāns Rūta Rozenfelde. Es gāju uz viņas koncertiem un izrādēm. Man sāka izteikt sadarbības piedāvājumus – acīmredzot es pārāk ilgi biju aizkavējies teātru ēdnīcās. Šādas iespējas mani interesē, jo man ir pieredze performances mākslā. Es ar to nodarbojos studiju gados. Man gribējās atgriezties uz skatuves, pat ja tas neesmu es, kurš tur uzstājas. Es sajutu skatuves garšu, kad pirms dažiem gadiem strādāju ar vācu grupu Chicks on Speed. Tas ir kaut kas īpašs – jūs pārņem uztraukums un sasprindzinājums, pirms jūs stājaties nezināmu cilvēku priekšā. Re, ko nozīmē būt ekshibicionistam!
Vai jūs tāds esat?
Jā, nedaudz. Pirms astoņiem gadiem pirmajā Mančestras Starptautiskajā festivālā es piedalījos grupas izstādē Il tempo del postino, kurā katrs mākslinieks rīkoja performanci uz Mančestras operas skatuves (Duglasa Gordona performancē ievērojamā britu folkmūziķe Džūna Teibore pilnīgā tumsā a cappella dziedāja Mančestras grupas Joy Division dziesmu Love Will Tear Us Apart – J. J.). Man jau toreiz bija grūti nosēdēt savā vietā – tik ļoti gribējās pašam kāpt uz skatuves. Es zināju, ka tas ir neizbēgami un es noteikti strādāšu teātrī.
Vai jūs piesaista teātra nematerialitāte un gaistošā daba?
Pašlaik man top divas izrādes – Neck of the Woods Mančestrā un Bound to Hurt Hamburgā. Abās ir ļoti maz butaforijas, tāpēc varētu teikt, ka šie ir nemateriāli darbi. Precīzāk būtu teikt, ka materiāls ir izvietots laikā, nevis telpā – aktrises balss, mūzikas skaņas. Šie uzvedumi ir kā neeksistējoša ķermeņa labā un kreisā roka. Parasti saka – kreisā roka nezina, ko dara labā. Šajā gadījumā viena roka perfekti zina, ko dara otra. Kādu dienu būtu ideāli parādīt abas izrādes vienā vakarā, jo tēmas ir tuvas – tie ir stāsti par vardarbīgām attiecībām. Ko citu lai rāda vasaras festivālā?!
Pastāstiet nedaudz vairāk par šīm attiecībām.
Izrādē Neck of the Woods tās ir dīvainas attiecības starp tēvu un māti, tēvu un meitu, māti un meitu. Meita ir Sarkangalvīte. Savukārt Bound to Hurt ir muzikāls ceļojums emocionāla saspīlējuma stāvoklī. Mēs izmantojam populāras Kerolas Kingas, Žaka Brela un Madonnas dziesmas, kuras tiek pārveidotas par sirreālām vardarbības fantāzijām. Mēs esam uz robežas starp mīlestību un naidu, starp maigumu, erotismu un agresiju. Galvenajā lomā ir manas meitas māte Rūta Rozenfelde. Oktobra sākumā izrāde Bound to Hurt atklās Berlīnes teātra Hebbel am Ufer jauno sezonu.
Kā veidojas jūsu attiecības ar Elenu Grimo un Šarloti Remplingu?
Kopā ar Elenu pērn gatavojām monumentālo projektu tears become... streams become... Ņujorkā. Es jau ilgus gadus esmu gribējis strādāt ar Šarloti Remplingu. Viņa ir izcila aktrise, ar kuras filmām esmu izaudzis. Dažreiz ir fascinējoši nonākt aci pret aci ar saviem – es gribēju teikt – dēmoniem –, nē, varoņiem, lai ieraudzītu, vai viņi spēj attaisnot tavas cerības un piekrīt tam, ko tu viņiem piedāvā.
Es satikos ar Elenu Parīzē, ar Šarloti arī. Man šķiet, tas notika vienā dienā. Elena uzreiz piekrita, taču Šarloti nācās pārliecināt. Mēs atkārtoti satikāmies gadu vēlāk, un es paņēmu līdzi savu meitu Liliju. Viņai ir seši gadi, un viņa ir kļuvusi par manu aģenti. Lilija lieliski tiek galā ar šo uzdevumu. Es viņu izmantoju saviem Eiropas projektiem, savukārt 13 gadu veco dēlu, kurš dzīvo Ņujorkā, – projektiem Ziemeļamerikā. Bērni ir mani labākie aģenti.
Kā jums izdevās pārliecināt Šarloti Remplingu?
Tas izdevās manai meitai. Šajā izrādē mēs strādājam ar pasakām un visu, kas notiek tumsā. Manas atmiņas par pasakām ir saistītas ar to, kā man tās stāstīja mamma un kā – tēvs. Vienas un tās pašas pasakas skanēja atšķirīgi, galvenokārt tāpēc, ka balsis tumsā skan citādi. Mana meita to ļoti labi saprot, jo viņa to piedzīvo tieši tagad. Viņai izdevās šo ideju nodot Šarlotei daudz precīzāk, nekā tas izdotos man.
Kādas pasakas jūs stāstāt meitai?
Šaušalīgākā ir pasaka par Sarkangalvīti. Tajā piedalās ne tikai māte un tēvs, bet arī vecmāmiņa – pārstāvētas trīs ģimenes paaudzes. Vecmāmiņai ir jāsimbolizē drošība un komforts, tēvam arī... Es vēlētos, lai šī pasaka mūsu interpretācijā raisītu simpātijas pret dēmonu, jo vilks bieži tiek uzskatīts par negatīvu personāžu. Es gribu to mainīt. Esmu saticis vilkus, viņi mani ir skūpstījuši. Vilki ir gudri un skaisti. Viņi uzvedas kā ģimene un nelīdzinās citiem dzīvniekiem.
Neilgi pirms Neck of the Woods Mančestras Starptautiskajā festivālā notika grupas Blur līdera Deimona Olberna mūzikla wonder.land pirmizrāde – tā pamatā ir Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. Deimons stāsta, ka bērnībā baidījies no visiem šīs pasakas varoņiem. Kāpēc māksliniekiem, sasniedzot pusmūžu, ir svarīgi atgriezties pie pasaku tēliem?
Kaut kas virmo gaisā. Es nepazīstu Deimonu personīgi, taču mēs esam aptuveni viena vecuma. Viņš stāsta pasakas saviem bērniem un atceras, kādas emocijas tās raisīja viņā. Tā tas notiek ar mani. Es nesen lasīju meitai pasakas par brālīti trusīti un sapratu, cik baisas un nepiemērotas tās ir bērnu auditorijai. Es atcerējos, cik man pašam bērnībā bija bail ieiet mežā pēc šo stāstu lasīšanas. Taču briesmīgas lietas var notikt jebkur, ne tikai mežā.
Kuras ir jūsu iemīļotākās filmas ar Šarloti Remplingu?
Liliānas Kavāni Nakts portjē/Il portiere di notte (1974) un Lukīno Viskonti Dievu mijkrēslis/La caduta degli dei (1969). Tās uz mani atstājušas visdziļāko iespaidu. Es dzīvoju Berlīnē, un Vācijā joprojām ir ļaunie gari, kurus vajag izdzīt. Mana meita ir ebrejiete... Es viņai nerādīšu Nakts portjē. Vismaz kamēr viņa nebūs sasniegusi septiņu gadu vecumu, ha!
Jūs teicāt, ka dažreiz ir "fascinējoši nonākt aci pret aci ar saviem varoņiem". Vai jums no Šarlotes Remplingas nav bail?
Viņa ir simpātiska, jautra, rūpīga. Šodien mums ir brīvdiena, Šarlote ir aizbraukusi uz Londonu pie bērniem. Parasti man palīdz laba šņabja deva – tā man izdodas pārvarēt bailes. Izrādes iestudēšana ir ļoti intensīvs darbs. Man apkārt ir tikai sievietes – 50 sieviešu divos kora sastāvos, Elena Grimo, Šarlote Remplinga, trīs manas asistentes un vēl, un vēl, un vēl. Kopumā es šeit strādāju ar 75 sievietēm. Kamēr gatavojam iestudējumu, es Mančestras festivālā neeju ne uz vienu ballīti. Šovakar būs jāaizlaižas uz Bjorkas koncertu. Tiekamies uz deju grīdas!
Raksts tapis ar VKKF atbalstu