Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka augstākā izglītība un augsts kultūras līmenis ir mūsu valsts pastāvēšanas ķīla. Ir skaidrs, ka Somijas nācija pastāv un pašsaglabājas kultūrā. Tas ir eksistences jautājums, sarunā ar KDi uzsver Erki Korhonens. Pianists, diriģents, bijušais Somijas Nacionālās operas direktors un daudzu starptautisku vokālistu konkursu žūriju eksperts tagad pārrauga pasaulslavenā komponista un diriģenta Žana Sibēliusa 150 gadu jubilejas svinēšanu, kas šogad vērienīgi aptver visu pasauli – Eiropu, ASV, Austrāliju, Āfriku, Ķīnu, Japānu un Koreju.
Erki Korhonena sēdeklis nav vis Somijas galvaspilsētā, kā varētu domāt, bet gan Sibēliusa dzimtajā pilsētā Hemēnlinnā, kas ir arī paša Korhonena dzimtā pilsēta. Viņa amats saucas – Sibēliusa dzimtās pilsētas fonda (Sibelius Birth Town Foundation) direktors. "Mūsu fonds ir Sibēliusa gada notikumu nacionālais un starptautiskais koordinators. Ar mums kontaktējas no visas pasaules. Ir ļoti būtiski, ka varam visus Sibēliusa koncertus un citus notikumus publicēt mūsu mājaslapā – gada pasākumu kalendārā," paskaidro Erki Korhonens.
Šis saraksts patiesi ir iespaidīgs: tajā atrodami Sibēliusa mūzikai veltīti koncerti, teatralizēti iestudējumi, starptautiski konkursi, konferences, mākslas performances, izstādes un tūrisma ceļojumu maršruti pa klasiķa bērnības, studiju un brieduma gadu vietām. Sibēliusa dzimtajā Hemēnlinnā pirmizrādi piedzīvos mūsdienu dejas un cirka izrāde Tuonelas gulbis (29. septembrī) ar Sibēliusa un mūsdienu komponistu mūziku. Jubilejas programmā katrs var atrast to, kas interesē, – pat velobraucienus un makšķerēšanas sacensības pie kāda no ezeriem, kuru krastos Sibēliuss klausījies dabas skaņās. Tikšot organizēti muzikāli izbraucieni airu laivās, jo Žanam Sibēliusam pašam jaunībā paticis doties ezerā ar laivu un vijoli. Erki Korhonens zina stāstīt, ka reiz Sibēliuss ar māsu pianisti un brāli čellistu izdomājuši iecelt zvejnieku laivā klavieres (pianīnu), lai, iroties pa ezeru, muzicētu kopīgā kameransamblī.
Klasiķa jubilejas svinēšanā iesaistījušās pasaulslavenas personības: tostarp maestro Vladimirs Aškenazi, kurš martā muzicēs kopā ar Londonas Karalisko filharmonijas orķestri un vijolnieku Vadimu Repinu. Lorins Māzels diriģēs Sibēliusa 2. simfoniju Lesterā Lielbritānijā. Daudzo solistu vidū, kuri šogad dažādās pasaules malās atskaņo Sibēliusa slaveno Vijoļkoncertu, ir gan leģendārais Džošua Bells, gan jaunā zvaigzne Alīna Pogostkina, gan mūsu Baiba Skride, kura šo opusu jau paspējusi janvārī nospēlēt Tamperē un pavasarī spēlēs Tulūzā. Svinībās piedalās pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons, kurš kopā ar Nīderlandes Karalisko Concertgebouw orķestri un vijolnieci Anni Sofiju Muteri Sibēliusa Vijoļkoncertu marta pirmajā pusē atskaņos Amsterdamā, vairākās pilsētās Vācijā un Parīzē. Monogrāfiskas Sibēliusa mūzikas programmas Berlīnē un Londonā klasiķim velta sers Saimons Retls ar Berlīnes filharmoniķiem. Savukārt japāņu pianisti sola klavierspēles maratonu Hemēnlinnā.
Par Žana Sibēliusa (1865–1957) jubilejas gada norisēm KDi stāsta Erki Korhonens.
Kā iespējams sasniegt tik globālu vērienu?
Mēs laikus sākām gatavot jubilejas gada programmu. Strādājam jau piecus gadus. Vispirms izveidojām projekta grupu un 2011. gadā, sekojot Kultūras ministrijas ieteikumam, nodibinājām fondu. Jau 2012. gadā Berlīnē sarīkoju divu dienu semināru vāciski runājošo valstu pārstāvjiem. Tas bija ļoti veiksmīgs, jo šogad Vācijā vien notiek ap divsimt Sibēliusa mūzikas koncertiem. Sibēliusa mūzikas gadā piedalās Berlīnes filharmoniķi ar savu galveno diriģentu Saimonu Retlu, februārī viņi sniedz piecus Sibēliusa mūzikas koncertus Berlīnes filharmonijā un pēc tam viesosies Bārbikena zālē Londonā. Iesaistījies arī Londonas simfoniskais orķestris, Londonas filharmonijas orķestris, BBC orķestris, vairāki orķestri ASV. Varētu teikt, gandrīz visi orķestri. Daudzo valstu vidū, kuras piedalās Sibēliusa gadā, ir arī Meksika, Brazīlija un Ekvadora.
Nav nejaušība, ka Sibēliusa gadā notiks trīs viņa vārdā nosaukti mūziķu konkursi?
Līdzās pasaulslavenajam Sibēliusa vijolnieku konkursam, kas tiek rīkots kopš 1965. gada, notiks trešais vokālistu konkurss. Tas norisinās Jervenpē, kur komponists pavadījis mūža otro pusi. Pirmo reizi rīkojam Sibēliusa vārdā nosauktu starptautisku komponistu konkursu. Jau tagad ir tāds vēriens, ka tas ir kļuvis par vienu no lielākajiem kompozīcijas konkursiem pasaulē: komponisti iesūtījuši 639 darbus. Žūrija ir izvirzījusi 50 skaņdarbu konkursa otrajai kārtai. Marta beigās tiks izziņoti uzvarētāji. Konkurss norisinās trijās kategorijās – klavieru, vijoļopusu un kormūzikas jomā. Veiksmīgāko vijoļdarbu šogad atskaņos 11. Sibēliusa starptautiskajā vijolnieku konkursā kā obligāto skaņdarbu. Labākie klavierdarbi skanēs klaviermūzikas vakarā Hemēnlinnas rātsnamā 17. septembrī. Kora jaundarbus atskaņos koncertā novembrī.
Ļoti ceram, ka komponistu konkurss kļūs par tradīciju. Mūsu ideja ir to turpmāk rīkot reizi piecos gados, tāpat kā vijolnieku un dziedātāju konkursu. Komponista dzimtajā Hemēnlinnā maijā notiks Sibēliusa konkurss dejotājiem. Tas viss kopā ir milzīgs darbs, tāpēc iesaistām sabiedrību, brīvprātīgos. Tuvāk komponista dzimšanas dienai, no 4. līdz 8. decembrim, ieplānotas sešas starptautiskās konferences – tajās Hemēnlinnā pulcēsies Sibēliusa pētnieki, profesori, viņa mūzikas fanu klubi un biedrības no visas pasaules. Jau tiek iesūtītas tēzes.
Kas zina, varbūt kādam izdosies atrast iznīcināto vai vienkārši pazudušo Sibēliusa 8. simfoniju!
Cerēsim, tas nav neiespējami. Piemēram, Hemēnlinnā joprojām dzīvo daži viņa skolasbiedru, kādreizējo draugu ģimenes locekļi, un veco koka namu bēniņos sen neskartos kaktos varbūt līdz pat šai dienai glabājas notis. Iztīriet bēniņus, varbūt kaut kur atradīsies arī 8. simfonija! Pagājušajā gadā pavisam nejauši tika atrasts Valsis Lulu. Līdz šim pilnīgi nezināmais Sibēliusa opuss atradās Hārvarda Universitātes bibliotēkā ASV. Šķiet, šo jaunības skaņdarbu viņš komponējis savai draudzenei, jo tolaik bija ļoti iemīlējies. Iespējams, kāds Sibēliusa mūzikas interesents šīs notis bija atvedis pirms simt gadiem, un visu šo laiku tās nogulēja bibliotēkā aizmirstībā, neviena nekustinātas. Tā gadās!
Sibēliusa mūzika ir ļoti daudzu solistu un orķestru pastāvīgajā repertuārā. Visu jau esam dzirdējuši?
Mūsu mērķis ir iepazīstināt ar Sibēliusa mūziku. Viņš ir sacerējis vairāk nekā 700 skaņdarbu, taču cilvēki nav dzirdējuši pat simtu. To vidū ir tādi meistardarbi – pērles! Mūsu uzdevums ir tās popularizēt, lai cilvēki sev atklātu šo lielisko mūziku. Mērķējam uz jaunatni, lai Sibēliusa publika būtu ne tikai klausītāji vecumā no 50 gadiem. Mēs negribam muzejiski skatīties tikai atpakaļ vēsturē. Cenšamies panākt radošuma pēctecību, tāpēc jau rīkojām starptautisko komponistu konkursu.
Vai komponistiem, kuri tajā sacenšas, jāspēlējas ar Sibēliusa mūzikas intonācijām, kodiem, asociācijām? Piemēram, par mitoloģisko Tuonelas gulbi?
Tā var būt daba, politika, vēsture, literatūra, glezniecība un, protams, mitoloģija, jo daudzu Sibēliusa darbu pamatā ir mūsu nacionālais eposs Kalevala. Komponistiem bija brīva izvēle, tomēr, spriežot pēc skaņdarbu nosaukumiem, daudzi iespaidojušies no dabas, līdzīgi pašam Sibēliusam.
Mēs vēlamies sniegt bagātu un daudzveidīgu Sibēliusa daiļrades pieredzi, aktīvi iesaistot arī Hemēnlinnas bērnus un studentus. Viņi nav pasīvi vērotāji un klausītāji. Viņi ir darbības subjekti, jo dara paši, piedaloties Sibēliusa iedvesmotās muzikālā teātra un deju izrādēs. Tā viņi praksē uzzina, ko nozīmē radīt.
Kā ieinteresējat bērnus un jauniešus par klasisko kultūras mantojumu?
Tas ir izaicinājums. Jāļauj vaļa jauniešu pašiniciatīvai. Ne tikai klasiskajās mākslās, bet arī mūsdienu tehnoloģijās. Mēs sarīkojām datorspēļu programmēšanas konkursu Sibelius Hack/SibHack, saistot Sibēliusa mūzikas idejas ar jaunajām tehnoloģijām, ar muzikālo un digitālo jaunradi. Sacensības kulminācija bija skatītājiem pieejamais Sibēliusa hakatons (Hackathon) – programmēšanas maratons, kas pērn rudenī divus vakarus notika mākslas muzejā Ateneum Helsinkos. Es pats to vērtēju žūrijā.
Izdevās pārsteidzoši labi. Sevišķi interesanta bija datorspēle, kurā radoši izmantots Sibēliusa Vijoļkoncerta virtuozais fināls. Datorpele šajā spēlē pilda lociņa lomu, tastatūra ir vijole. Skanot mūzikai, spēlētājs cenšas notvert pēc iespējas vairāk nošu uz vijoles stīgām, kurām atbilst četras datorklaviatūras taustiņu rindas. Pirkstu veiklības un reakcijas sekmes redzamas ekrānā ar četrām dažādu krāsu līnijām – vijoļstīgām. Jauniešiem, moderno tehnoloģiju cienītājiem, šī ir iespēja pietuvoties Sibēliusa mūzikai no savas jomas, no savas pasaules. Turklāt viņi šo saikni meklē un atrod paši! Martā Hemēnlinnā notiks gaisa balonu lidojums, šo pasākumu iedvesmojis Sibēliusa bērnības zīmējums, kurā viņš redzams gaisa balonā.
Kas darīja Sibēliusu interesantu viņa laika sabiedrībā, sadzīvē, mākslinieku bohēmā?
Viņš bija lielisks stāstnieks un labi zīmēja. Savus stāstus un ainavas viņš izstāstīja un uzgleznoja ar mūzikas palīdzību. Sibēliuss arī improvizēja, izklaidējot laikabiedrus ar uzjautrinošām muzikālām karikatūrām, klātesošo portretiem. Tās bija tik trāpīgas, ka visi smējās no sirds. Viņš tik izcili mūzikā atveidojis priedi un egli, ka tās var vizuāli sadzirdēt. Savukārt simfoniskajā poēmā Somija var dzirdēt, kā uzņem gaitu tvaika lokomotīve. Daudzu viņa skaņdarbu tēlainība ir ļoti konkrēta. Sibēliusam piemita sinestēzija (krāsu dzirde), dažādas tonalitātes viņš saistīja ar konkrētiem krāsu toņiem: Sol mažors viņam bija zils, Fa mažors – zaļš.
Kāpēc Sibēliusa mūzika kļuva tik pazīstama Eiropas un pasaules mērogā?
Tā kļuva populāra laikā, kad Somija cīnījās par tiesībām kļūt par neatkarīgu valsti. Somija pirmo atskaņojumu ārzemēs piedzīvoja 1901. gadā pasaules izstādē Expo Parīzē. Tā nekavējoties kļuva populāra pilnīgi visur. Pēc tam strauju popularitāti guva Skumjais valsis/Valse triste un simfonijas. Ap 1905. gadu cilvēki jau gaidīja viņa nākamos jaunos skaņdarbus. Piemēram, viņš izveidoja jaunu Vijoļkoncerta versiju, un tās pasaules pirmatskaņojumu spēlēja Berlīnes filharmoniķi ar Rihardu Štrausu pie diriģenta pults. Sibēliuss bija pasaulē slavens jau pirms 120 gadiem – vēl pirms Somija ieguva neatkarību. Savukārt, kad tas bija noticis, Somijai vajadzēja vērienīgas nacionālās figūras, spilgtas personības. Protams, Somija veicināja komponista starptautisko apliecināšanos.
Vislielāko atzinību un ievērību Sibēliuss baudīja zemēs, kur bija studējis, – Vācijā (Berlīnē) un Austrijā (Vīnē). Taču vēl lielāku popularitāti viņa mūzika iemantoja anglosakšu zemēs: Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Austrālijā. Pat Japānā un Dienvidāfrikā ir kaismīgi Sibēliusa daiļrades fani. Viņi par Sibēliusa mūziku zina vairāk nekā Lielbritānijā vai pašā Somijā. Protams, mūsu zemē viņš ir vispārzināma, vēsturiska nacionālā figūra. Vai cilvēki zina viņa mūziku, tas ir pavisam cits jautājums. Savukārt citās zemēs viņu novērtē tieši kā komponistu. Īpaši slavens viņš ir ASV, kur poēmas Somija melodiju nodrukāja baznīcu dziesmu grāmatās. Katru svētdienu to dzied baznīcās dievkalpojumos. Pašam Sibēliusam nebūt negribējās, lai viņa simfonisko tēmu dziedātu korī ar vārdiem. Taču cilvēki to vienkārši sāka dziedāt. Tad jau viņš vairs nepretojās un visbeidzot Ziemas kara laikā no šīs melodijas izveidoja patriotisku dziesmu, ko ar dzejnieka Veiko Antero Koskenniemi tekstu Somijā dziedāja gluži kā himnu. Vairāki Sibēliusa skaņdarbi ir daļa no mūsu un mūsu zemes likteņa. Taču viņam ir arī cita brīnišķīga mūzika. Atklāt cilvēkiem komponista mākslas daudzveidību – tas ir mūsu galvenais uzdevums.
Hemēnlinnas piemērs rāda, ka mazpilsēta nenozīmē provinciālismu?
Pilsētiņā dzīvoja tikai 3000 cilvēku, taču, pateicoties tur izvietotajai armijas bāzei un dzelzceļam, koncertiem bija auditorija. Tur bija laba koncertzāle. Uzstājās pasaules zvaigznes. Ja Sibēliuss dzīvotu kādā citā pilsētā, viņš tās nedzirdētu un varbūt arī pats nekļūtu par mūziķi.
Sibēliusa tēvs Hemēnlinnā nonāca kā cara armijas ārsts. 1853.–1856. gadā notika Krimas karš, kuru aizsāka Nikolajs I. Krievijai tas nevainagojās ar panākumiem, un pēc tam Aleksandrs II nolēma modernizēt Krieviju. Somija kļuva par laboratoriju šī nodoma īstenošanai: tai bija savs parlaments un nauda – Somijas marka. Somu valoda, kurā pirms tam bija pat aizliegts runāt, kļuva par oficiālo valodu. No Helsinkiem uz Hemēnlinnu vispirms armijas vajadzībām tika izbūvēts dzelzceļš. Sākās dzīva kustība, un šeit pa ceļam uz Pēterburgu viesojās un koncertēja daudzi ievērojami mūziķi. Tolaik tas bija izšķiroši svarīgi, jo vēl nebija ne elektrības, ne radio, un Sibēliuss turpat, dzimtajā mazpilsētā, jau bērnībā varēja klausīties pasaules zvaigznes. Svarīga bija arī vietējā internacionālā sabiedrība: armijā dienēja Donas kazaki, tatāri, krievi, ukraiņi, igauņi, latvieši, poļi. Pilsētiņā runāja visās valodās, kādas vien bija sastopamas Krievijas impērijā. Visi bērni mācījās vienā skolā. Tāpēc Sibēliuss uzreiz pēc skolas beigšanas bija gatavs studijām ārzemēs – Berlīnē un Vīnē.
Skolā, kurā viņš mācījās, ļoti atbalsojās nacionālā atmoda. Visi lasīja nacionālo eposu Kalevala. Tas veidoja Sibēliusa uzskatus, viņš kļuva par vienu no nacionālās neatkarības kustības līderiem. Viens no šīs kustības pazīstamākajiem simboliem ir viņa simfoniskā poēma Somija (1899).
Somija pašlaik nejūtas kā Eiropas kultūras perifērija, necieš no nomales kompleksa?
Cieš, tāpat kā citur. Mūsu liktenis ir atrasties ļoti tuvu Sanktpēterburgai, kura ir pasaules pilsēta. Mūzikas dzīve Somijā galīgi nav provinciāla. Tā ir globāla. Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka augstākā izglītība un augsts kultūras līmenis ir mūsu valsts pastāvēšanas ķīla. Ir skaidrs, ka Somijas nācija pastāv un pašsaglabājas kultūrā. Tas ir eksistences jautājums. Jau Ziemas kara gados tika izveidots Kultūras fonds. Cilvēki ziedoja kultūrai – kaut vai sīknaudu.
Tas ir Kultūras fonds, kurš tagad atbalsta Kaijas Sāriaho un citu mūsdienu komponistu radošo darbu un starptautisko popularizēšanu?
Jā, taču arī paši somu komponisti un mūziķi cits citam palīdz un sadarbojas. Tas, kuram ir paveicies, atver durvis nākamajam.
Kā tad ar radošo konkurenci, skaudību, egoismu?
Somija ir tik maza valsts, ka ikviens saprot: ir jāsadarbojas un jāstrādā kopā. Jāpalīdz, jākooperējas. Somi vienmēr ir kopā, un vieta ir visiem. Zinu, ka Vācijā dažus somu mūziķus, dziedātājus, diriģentus un komponistus par to apskauž. Tur to dēvē par "somu mafiju". Tā arī izskatās, jo somi ir apbrīnojami vienota tauta. Man ir radies iespaids, ka līdzīgi ir arī pie jums Latvijā. Vismaz es jūtu, ka kultūra Rīgā un Latvijā ir ļoti svarīga un cienīta, jau ļoti drīz pēc neatkarības atgūšanas, 90. gados, atjaunoja operu!
Tomēr kultūra vienmēr ir pirmā, kurai atņem līdzekļus.
Tā notiek arī Somijā.
Iebildīšu, jo mūsu mūzikas klasiķa Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejā mēs pat nesapņojām par vērienu, ar kādu svinat Sibēliusa dzimšanas dienu.
Valdība, pilsētas, dažādi fondi… Visgrūtākais ir naudas meklēšana. Joprojām turpinām to darīt, lai gan jubilejas gads jau ir sācies.
Varat atklāt, cik liels ir jūsu budžets?
Tas ir ļoti mazs. Mūsu fonda rīcībā ir 800 000 eiro. Tas nav daudz notikumu koordinēšanai gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. No valsts visam periodam no 2011. gada līdz 2016. gada martam saņēmām vien 600 000 eiro. Tas nozīmē, ka, veidojot Sibēliusa gada programmu, ir jābūt ļoti radošiem, lai ar nelieliem līdzekļiem paveiktu maksimāli iespējamo. Jubilejas 2015. gadam Hemēnlinnas pilsēta piešķīrusi 300 000 eiro koncertprogrammām un tikpat daudz administrēšanai. Kultūras ministrija iedevusi 200 000 eiro. Vēl ir finansējums no Kultūrkapitāla fonda un dažiem privātiem uzņēmumiem. Tomēr atbalsts nav liels, jo uzņēmumus ietekmē sliktā ekonomiskā situācija Eiropā. Nav viegli laiki.
Kas jums personīgi ir īpašais notikums plašajā Sibēliusa programmā?
Sibēliusa dzimšanas diena 8. decembrī Hemēnlinnā, jo šī ir viņa dzimtā pilsēta. Spēlēs Radio simfoniskais orķestris, koncertu raidīs televīzijā. Jubilejas gads virsotni sasniegs novembra beigās un decembrī, kad notiks Sibēliusa vijolnieku konkurss un viņa jaunradei veltīts kongress.