Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +5 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Tur jau tā lieta, ka neko nevēlos mainīt vai attīstīt. Intervija ar igauņu diriģentu Tenu Kaljusti

"Viss rāda, ka mums ir kopīga ziemeļu kultūras virtuve, nevis tikai atsevišķa Igaunijas, Latvijas un Lietuvas virtuve," saka igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kurš 17. decembrī Rīgā diriģēs Bēthovena Svinīgo mesu

Izcilo igauņu diriģentu Tenu Kaljusti vēlējos intervēt jau šā gada augustā, kad viņš pie mums viesojās 24. Garīgās mūzikas festivālā kopā ar paša 1981. gadā izveidoto Igaunijas filharmonijas kamerkori, pie kura šogad ir atgriezies pēc divdesmit gadu pārtraukuma nu jau ar Zviedrijas Radio kora galvenā diriģenta (1995–2001), Nīderlandes kamerkora galvenā diriģenta (1998–2000), Igaunijas Nacionālās operas diriģenta, Tallinas Mūzikas akadēmijas docētāja un pasaulē plaši pieprasīta viesdiriģenta pieredzi. Tenu Kaljustes veikums ir novērtēts ar Japānas ABC Mūzikas fonda balvu, starptautisko Roberta Edlera kormūzikas balvu un Igaunijas Kultūras fonda balvu. Diriģenta vadībā tapušajiem ierakstiem piešķirta Kannu klasiskās mūzikas balva, Edisona balva, Diapason d’Or un Grammy, ar kuru 2014. gadā tika cildināts Arvo Perta mūzikas albums Adam’s Lament, kurā ir dzirdams arī Latvijas Radio koris un orķestris Sinfonietta Rīga.

Tagad Tenu Kaljuste pie mums ir ieradies, lai kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija, orķestri Sinfonietta Rīga un starptautisku solistu ansambli koncertā Lielajā ģildē piektdien, 17. decembrī, atskaņotu Ludviga van Bēthovena monumentālo Svinīgo mesu/Missa solemnis.

Kas jūsu pēdējā laika aktivitātēs bijis pats galvenais?

Kopš šīs sezonas sākuma es atkal – pēc divdesmit gadu prombūtnes – esmu atgriezies pie Igaunijas filharmonijas kamerkora un jau otro gadu atkal vadu arī Tallinas kamerorķestri, kuru nodibināju 1993. gadā. Strādājot mājās dzimtenē un vadot divus mūzikas kolektīvus, ir jātiek galā arī ar daudziem ar mūziku nesaistītiem darbiem. Ar abiem kolektīviem mums ir gan jaunu ierakstu, gan koncertsēriju plāni, un vēl piedevām individuāli man pašam ir jāstudē dažādiem komponistiem pasūtīto jaundarbu partitūras.

Vienu daļu no manas dzīves aizpilda profesionālā kora un orķestra aktivitātes Tallinā, bet otru – manu ikgadējo vasaras festivālu Nargenfestival gatavošana. Šie festivāli ir programmā apjomīgi un ilgst no jūnija (citreiz sākam jau maijā) līdz 11. septembrim, kad ir Arvo Perta dzimšanas diena. Festivālā ir daudz interesantu notikumu, arī teatrāli iestudējumi. Nākamajā festivālā 2022. gada maijā rādīsim Maikla Naimena viencēliena kameroperu The Man Who Mistook His Wife for a Hat. Savukārt augustā, kad dzimis izcilais igauņu komponists Veljo Tormiss (1930–2017), pirmatskaņosim viņa pēdējo kameroperu Lalli. Viņš pats bija slims un to nepabeidza, to tagad izdarījis jauns komponists Rasmuss Pūrs.

Tā ir brīnišķīga kameropera somu valodā, un tās pamatā ir somu literatūra. Opera vēsta par laiku, kad Somijā ienāca kristietība. Galvenais varonis ir somu zemnieks, kurš dzīvo dziļi mežā un nevēlas, ka tajā ierastos citi cilvēki. Savukārt viņa sieva satiek kristiešu mācītāju un aizraujas ar viņa sludinātajām skaistajām idejām… Par pagānisko un kristīgo ideju sadursmi Tormiss jau iepriekš komponējis darbu Bīskaps un pagāns (1992) diviem koriem, pieciem čelliem, kontrabasam un sitaminstrumentiem.

Vēsture rāda, ka skaistas idejas mēdz būt mānīgas, bīstamas. Mūsu bērnībā tie bija stāsti par saulaino nākotni komunismā, tagad – politiķu dāsnie, bet tukšie priekšvēlēšanu solījumi.

Tormisa operas iestudējumu mēs veidosim šodienas aktuālajā sociālajā kontekstā saistībā ar vakcināciju. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam kaut kam ir jātic. Ir arī skaidrs, ka briesmīgas, nāvējošas slimības un epidēmijas pasaulē bija un vēl būs. Savulaik bija mēris – melnā nāve, pašlaik Covid-19, pēc tam nāks vēl kaut kas cits. Zinātnes un intelekta attīstība ir ļoti augsta, taču mēs nespējam valdīt pār dabu.

Māksla, it īpaši mūzika, dod iespēju gremdēties jūtās, norobežoties garīgajā pasaulē. Vienmēr ir bijis tā, ka mans nams ir mana pils. Man nepatīk, ka ikkatrs, kurš vēlētos, nāktu manās mājās. Taču esam piedzīvojuši arī laiku, kad visām durvīm bija jābūt plaši atvērtām: visu zemju proletārieši, savienojieties!

Vai jūs joprojām dzīvojat nomaļus, uz nelielas salas?

Dzīvoju Naisāres salā, kuras senais nosaukums ir Narges sala. To izmantoju sava festivāla nosaukumā Nargenfestival. Naisāres sala tulkojumā no igauņu valodas nozīmē "sieviešu sala", un šī sala tā nosaukta tāpēc, ka mēra laikā tur esot izdzīvojušas tikai sievietes. Naisāre ir neliela sala – tikai deviņus kilometrus gara un četrus kilometrus plata. Pastāvīgi tur dzīvo tikai desmit iedzīvotāju. Esmu tur uzcēlis māju, kurā varu dzīvot arī ziemā. Ar motorlaivu līdz Tallinai varu atbraukt 20 minūtēs. Arī ziemā, kamēr vien jūra nav aizsalusi. Mans rekords bija brauciens ar laivu 16 grādu salā. Nekā ekstrēma! Pabraukt varēja, un nemaz nelikās auksti. Protams, brīžiem dzīvoju arī Tallinā.

Droši vien esat arī ziemas peldētājs?

Neesmu gan. Tikai ejot uz laivu, redzu, ka citi dodas peldēties.

Pastāstiet vairāk par festivālu, kam nosaukumu aizņēmāties no mazās salas!

Nargenfestival pastāv jau piecpadsmit gadu. Nākamvasar festivālā būs gan igauņu klasiķa Kirila Krēka (1889–1962) dienas, gan Arvo Perta mūzikas dienas, gan Veljo Tormisam veltīta sadaļa Tormise Tuules, kas tulkojumā nozīmē Vētras vējos. (Šādi komponists nosaucis arī 1996. gadā korim a cappella sacerēto skaņdarbu Tormise Tuules. Incantatio maris aestuosi/Incantation for a Stormy Sea, ko viņam pasūtīja Zviedrijā 1994. gada 29. septembrī nogrimušā prāmja Estonia upuru piemiņai – I. L.). Festivālā ir pārstāvēta arī drāma un mūzikas teātris.

Šos festivālus gatavo maza organizētāju komanda. Līdz šim es pats tajos piedalījos kā brīvmākslinieks, taču nu ir pienācis laiks atkal noenkuroties, lai varu vērienīgāk īstenot savas idejas, it īpaši saistībā ar mūzikas teātri. Tā nu abi mani radītie kolektīvi ir ienākuši atpakaļ manā dzīvē.

Ar kādām sajūtām šoruden pārņēmāt Igaunijas filharmonijas kamerkori no Kaspara Putniņa, kurš to vadīja septiņus gadus, bet pašlaik ir pirms tam jūsu vadītā Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents?

Priecājos, ka mans kamerkoris bija tieši Kaspara rokās, jo viņam bija īpaša interese par Igaunijas komponistu mūziku. Laikā, kamēr Kaspars Putniņš bija Tallinas kamerkora mākslinieciskais vadītājs, viņš aktīvi uzrunāja mūsu komponistus, lai viņi rakstītu korim. Bija daudz jaundarbu pirmatskaņojumu. Man, protams, ir sava mūzikas pasaule, un tā ir vairāk orientēta uz pasaules kontekstu. Arī es esmu pasūtījis jaunus darbus igauņu komponistiem, taču Kaspars to ir darījis daudz vairāk. Nopriecājos, ka viņš ir kļuvis par Zviedrijas Radio kora galveno diriģentu. Viss rāda, ka mums ir kopīga ziemeļu kultūras virtuve, nevis tikai atsevišķa Igaunijas, Latvijas un Lietuvas virtuve. Atbraucot no Igaunijas uz Latviju, nejūtos, it kā būtu ieradies ārzemēs.

Savulaik esat teicis, ka Tallinas filharmonijas kamerkoris ir ideāla vienība ar ideālu skaņu. Atgriežoties varat teikt to pašu?

Šodien a cappella koru mūzika ir mainījusies. Pēdējos gados to atskaņo un ieraksta skaitliski mazāki ansambļi nekā Igaunijas filharmonijas kamerkoris, kurā ir 28 dziedātāji. Manā virtuvē koris tagad ir kopā ar orķestri, atskaņojot lielos skaņdarbus un kameroperas. Liels koris labāk skan kopā ar orķestri. Savukārt a cappella mūzikai piemērotāki ir piecpadsmit dziedātāju un mazāki sastāvi, kuru skanējums ir tīrāks, dzidrāks.

Tad jau šī nedēļa ar Valsts akadēmisko kori Latvija un orķestri Sinfonietta Rīga jūs dara laimīgu?

Latvija ir ļoti labs koris. Bēthovena Svinīgo mesu kopā jau reiz atskaņojām Tallinā. Tas gan bija sen, 2016. gadā. Savukārt Latvijas Radio kori un orķestri Sinfonietta Rīga esmu diriģējis arī Ņujorkas Linkolna centrā, un tie abi piedalījās Arvo Perta mūzikas albuma Adam’s Lament ierakstā, kas ieguva Grammy.

Tik daudz tēlaini runājat par virtuvi arī tāpēc, ka, dzīvojot uz mazas salas, diez vai ir iespēja pusdienot vai pasūtīt ēdienu restorānā. Vai jāgatavo pašam?

Tā tiešām ir. Uz salas nav pat elektrības, tāpēc arī tā savām vajadzībām jāražo pašam. Man ir strāvas ģenerators un saules paneļi. Situāciju mājās mēdzu kontrolēt arī no tālienes caur viedtālruni. Reiz, kad biju Cīrihē, kāds kaut ko tik cītīgi vārīja, ka enerģijas līmenis nokritās līdz nullei.

Vai pašlaik aktuālā energokrīze un straujais elektrības cenu kāpums jūs neskar?

Māju uz salas neskar. Sākumā daudzi saules enerģijas izmantošanu uzskatīja par kaut ko sevišķu, neiespējamu, bet tagad tā vairs nav problēma. Vienīgi trīs tumšajos ziemas mēnešos pie mums ziemeļos ar sauli ir skopāk. Dzīve uz salas man ir ļoti svarīga, cita pasaule ārpus mūzikas. Tas ir aizsargājams dabas parks. Tur nav ne veikalu, ne restorānu. Varētu paši savām vajadzībām izaudzēt kartupeļus, taču visu apēd mežacūkas. Tās šajā rezervātā netraucēti saimnieko visur. Ja kāds kaut ko audzē dārzā, mežacūkām tas ir kā klāts galds.

Vai Ludvigs van Bēthovens ir mūzikas pasaule, kuru saucat par savējo?

Mūzikā ēdu visu un izprotu dažādu ēdienkaršu nianses. Dažreiz man gribas būt kopā ar Bēthovenu, bet man ir arī koncertsērija Baha pērles. Kad biju tikko izveidojis Igaunijas filharmonijas kamerkori, mēs ļoti daudz dziedājām Baha mūziku. Savukārt Bēthovena laiks pienāk tad, kad cilvēks jau ir šo to nodiriģējis un var jau ar citām acīm atgriezties pie mūzikas, kuru iemācījies jaunībā. Es tagad eju šo otro apli ar jaunu skatījumu uz šo mūziku. Viss, ko esmu jaunībā diriģējis, tagad man ir daudz tuvāks. Es aizraujos ar Bahu un Bēthovenu, viņu mūzika man dod enerģiju.

Vai Rīgā gaidāmā koncerta solisti ir jūsu izvēle?

Jā. Soprāns Jena Čoi kopš šī gada ir Igaunijas filharmonijas kamerkora māksliniece, viņa ir no Dienvidkorejas. Igauņu tenors Olivers Kūsiks dziedāja arī toreiz, kad Bēthovena Svinīgo mesu atskaņoju Tallinā ar kori Latvija. Pārējie solisti ir igauņu mecosoprāns Helēna Lepalāna un argentīniešu basbaritons Lisandro Abadī.

Uz kuru pusi vēlaties virzīt un attīstīt sava kora skaņu?

Tur jau tā lieta, ka neko nevēlos mainīt vai attīstīt. Es vēlos, lai cilvēki dziedātu savā dabiskajā balsī, īpaši to nepielāgojot vienam konkrētam stilam. Dažādiem diriģentiem ir dažādi ideāli. Tas ir lokāls gaumes jautājums. Britu un nīderlandiešu diriģenti vairāk atzīst raksturīgo britu vokālo skolu, tomēr pat Anglijā visi nedzied vienādi. Pilnīgi cits, ļoti piesātināts skaistums piemīt slavenās Gļinkas kora kapelas un vispār Krievijas koru pareizticīgo dziedāšanas stilam. Taču ir šausmīgi, ja šādā manierē sāk dziedāt arī Bahu.

Laikā, kad diriģēju Zviedrijas Radio kori Stokholmā, no dziedātājiem uzzināju, ka viņi apzināti sargājuši sevi no angļu vokālās skolas. Viņi neaicināja angļu diriģentus, jo gribēja saglabāt rūpīgi kopto zviedru dziedāšanas manieri. Tagad tas vairs nav iespējams. Profesionālam korim ir jāspēj komunicēt ar dažādiem diriģentiem, ir jābūt elastīgam. Tas ir ļoti grūti – uzreiz pārorientēties. Mākslinieki, arī koris, interpretē komponistu radošās idejas. Lai izjustu un spētu atskaņot to komponistu mūziku, kuri pasaulei devuši būtisku kultūras mantojumu, ir vajadzīgs laiks. Savulaik uzskatīja, ka Bahu atbilstoši spēj interpretēt tikai Viduseiropā, bet tagad to dzied arī Japānā un citur.

Vienu un to pašu partitūru var izpildīt ļoti atšķirīgi, un laikmetu gaitā pieeja mainās. Manuprāt, mūzikā ir grūti runāt par "trendu". Tas ir laika gars. Tev uz galda ir Bībele, tu to lasi un nonāc kontaktā ar tajā ietverto pasauli. Tajā ir atrodams viss dzīvei svarīgais, un lasot redzi, ka cilvēks savā būtībā nav mainījies, lai gan pagājuši daudzi gadsimti. Ir tikai dažādas vietējās un laikmeta perspektīvas, no kurām to uzlūkot. Līdzīgi ir ar kultūras daudzveidību. Domāju, ka koris Latvija var lieliski dziedāt gan Eiropas, gan pareizticīgo mūziku un pieredze tam ļauj apvienot dažādas kultūras.

Ko jūs darītu, ja būtu jāizvēlas starp kori un orķestri? Kas pašam ir tuvāks?

Manuprāt, šīm abām pasaulēm ir jābūt vienotām. Atbalstītāji ASV man devuši iespēju piešķirt stipendiju jaunajiem diriģentiem, kuri strādā ar kori un orķestri. Tādējādi vēlos veidot tiltu starp instrumentālo un kora mūziku. Tas nenozīmē tikai vokāli instrumentālu darbu atskaņošanu. Strādājot ar orķestri, vienmēr runāju par dziedāšanu un mūzikas vokālo dabu, rūpējos par spēles artikulāciju.

Ienest orķestrī vokālo frāzējumu un elpu, savukārt vokālajā muzicēšanā – orķestra intonācijas tīrību?

Jā, precīzi!

Būdams pastāvīgs igauņu svētminimālista Arvo Perta opusu interprets, vai varat pateikt, kur slēpjas viņa mūzikas neatvairāmās iedarbības noslēpums?

Tā ir mūzika, kas ar klausītāju visu laiku ietur distanci. Tajā nav romantisku, liriski saviļņotu jūtu, nav virtuozas žonglēšanas ar harmonijām un emocijām, nav spēles ar modernajām, laikmetīgajām kompozīcijas tehnikām. Mēs dzīvojam laikā, kad visi stili un paņēmieni jau ir bijuši, atliek tikai izvēlēties, un es pazīstu daudzus jaunos komponistus, kuri, cenšoties būt laikmetīgi, patiesībā raksta visnotaļ primitīvi. Savukārt Arvo Perts lielākoties raksta kristīgo mūziku. Tā ir nevis koncertmūzika, nevis kalpošana publikai, bet sakrālā kalpošana, lūgšanas. Viņš mierīgi dzīvo savā pasaulē un būvē baznīcu mūzikā. Savā ziņā tā ir arī algebra, bet tā ir maģiska algebra. Tiem, kuri mīl Perta mūziku, tā ir iekšēji nepieciešama.

Taču garīgums var izpausties ļoti dažādi. Nevaram paziņot visai pasaulei, ka Džuzepes Verdi Rekviēms nav garīga mūzika, jo tajā tikpat spilgti un spēcīgi kā operā mutuļo dzīvas, cilvēciskas emocijas. Atgriežoties pie Bēthovena Svinīgās mesas – kur gan vēl pasaulē atrast skaņdarbu, kurā ir ietverta tik liela dažādība? Tur ir gan Palestrīna, gan romantisms, jaunais Mālers un pat džezs, kura tolaik vēl pat nebija. Te ikvienam ir ko pasmelties, raugoties no punkta, kurā viņš pats atrodas. Atslēgas jautājums ir interpretācija.

Ko gan jaunu var ieraudzīt mūzikā cilvēks, kurš to ir iebetonējis galvā nemainīgu uz visiem laikiem? Ir ļaudis, kas uzskata, ka Šekspīra lugas ir jāizrāda tikai viņa laika tērpos un izturēšanās veidā, taču viņa lugu varoņi un situācijas ir tādas, kādas sastopam arī šodienas dzīvē. Tas pats arī Bēthovena mūzikā: mēs tajā varam atrast mūsdienu pasauli, kurā dzīvojam. Ja pasniegsim to kā muzeju, cilvēkiem pārdzīvojuma nebūs. Interpretācijai jābūt dzīvai. Tas gan nenozīmē, ka tūlīt jāķeras pie basģitāras… Nav tik vienkārši.

Vai pandēmija ļoti ietekmējusi jūsu radošo dzīvi, plānus, vērienu?

Šis laiks bijis ļoti darbīgs: strādājām mēģinājumos, veicām ierakstus. Kad sākās pandēmija, biju tikko sācis vadīt Tallinas kamerorķestri, un varu teikt, ka mēs, protams, bijām laimīgi, salīdzinot ar brīvmāksliniekiem, jo mums turpināja maksāt algu. Protams, viss notika pašu mājās Igaunijā. Notika arī Nargenfestival, jo vasarā kovids pierima. Plānoju notikumus tā, it kā ritētu normāla dzīve, un cenšos nepārdzīvot, ja kārtējo ierobežojumu dēļ kaut kas nevar notikt. Ja nav iespēju, tad nav, pārcelsim uz vēlāku laiku. Arī Bēthovena Svinīgās mesas atskaņojums bija ieplānots jau pirms diviem gadiem, tam vajadzēja notikt Bēthovena jubilejas festivālā. Nekas, būs tagad.

Meklējot informāciju par jūsu šāgada radošajām aktivitātēm, uzdūros daudzu lauku baznīciņu foto jūsu feisbuka lapā. Ko tur darījāt?

Augustā ar Tallinas kamerorķestri koncertturnejā uzstājāmies vairākās mazajās baznīcās. Tā ir mana visiemīļotākā vasaras nodarbošanās. Mazās baznīcas ir apbrīnojamas, tajās lieliski skan un ir brīnišķīga publika. Turnejas laikā nofotografēju katru baznīcu. Pirmo reizi mēs tur uzstājāmies pēc paša pirmā lokdauna. Izveidojām īpašu programmu, kurā slaveno Jozefa Haidna Atvadu simfoniju pārvērtām par Satikšanās simfoniju. Šīs simfonijas finālā mūziķi cits pēc cita beidz spēlēt un dodas prom, bet es pārkārtoju šo partitūru tā, lai mūziķi cits pēc cita sapulcētos uz skatuves. Pavērsām oriģinālo risinājumu otrādi gluži kā spogulī: sākām ar pēdējo daļu un beidzām ar pirmo. Tas ne tikai izrādījās iespējams, bet arī skanēja ļoti labi!

Kurus jauno komponistu vārdus ir vērts ielāgot?

Kad vēl strādāju Igaunijas Mūzikas akadēmijā, manā klasē studēja ļoti talantīgs diriģents un komponists Rasmuss Pūrs. Es viņu mudināju diriģēt paša radītos skaņdarbus. Sākumā viņš rakstīja diezgan primitīvā jaunā naivisma garā, bet tagad komponē ļoti interesantus darbus. Viņam ir lielisks vijoļkoncerts, vienu jaunu viņa skaņdarbu altam un klavierēm tikko atskaņoja mans dēls, vijolnieks un diriģents Andress Kaljuste. Ar Tallinas kamerorķestri atskaņojām lielisku Tenu Kervitsa skaņdarbu, viņa mūzikas albumu You Are Light and Morning. Sei la luce e il mattino (2020) firmā Ondine ar Igaunijas filharmonijas kamerkori un Tallinas kamerorķestri ierakstījis diriģents Risto Josts.

Vai mēdzat uzstāties arī kopā ar dēlu?

Esam to darījuši, bet tas bija vēl viņa vidusskolas mācību gados. Toreiz kopā atskaņojām Žana Sibēliusa Vijoļkoncertu.

Vai, redzot populistu aktivitātes savā valstī un Baltkrievijas izraisīto migrantu krīzi, nākotni saskatāt optimistiskās vai pesimistiskās krāsās?

Attiecībā uz politiku diemžēl redzu, ka politiskie spēki pašlaik spēlē melnbaltu spēli. Opozīcija tikai kliedz: "Viss ir slikti", un arī valdība neieklausās opozīcijā. Trūkst normālas, bezkaislīgas analīzes. Manuprāt, Igaunijas jaunais prezidents Alars Kariss ir cilvēks, kas varētu kliedēt nokaitēto gaisotni un vērst to saprātīga dialoga virzienā.

Savulaik, kad vēl pats mācījos, mūsu mājas pirmajā stāvā vienkārši briesmīgi spēlēja vienaudžu rokgrupa. Viņi spēlēja ļoti slikti, taču jau uzstājās, tāpēc neizturēju un viņiem pateicu, ka vispirms tomēr vajadzētu kaut ko iemācīties un nopietni strādāt. Uz skatuves ir jābūt profesionāļiem. Tas attiecas arī uz politisko tribīni. Uzrunāt sabiedrību vajag gudriem cilvēkiem, nevis tiem, kuri visskaļāk kliedz. Vēsturē viss jau ir bijis, un vienmēr kāds mūs ir mācījis pareizi dzīvot. Vienkārši vajag dzīvot mierīgi mūsu lieliskajā Eiropas kultūras ansamblī. Neesmu militārisma fanātiķis, taču uzskatu, ka dalība NATO mums dod pārliecību par politisko drošību.

Vai drīz varēsiet atvilkt elpu vai metīsieties Ziemassvētku koncertu neprātā?

22. un 23. decembrī Tallinā atskaņosim Baha Magnifikātu. Gatavojam arī Arvo Perta jaunā darba O Holy Father Nicholas pirmatskaņojumu Tallinā. Tas ir viņa veltījums Ņujorkas Pareizticīgo baznīcai, kas tika sagrauta kopā ar Dvīņu torņiem, jo atradās turpat, pirmajā stāvā. Tagad tā tiek atjaunota. Perta jaundarba pirmatskaņojums ASV notika novembrī amerikāņu mūziķu sniegumā, bet mēs Tallinā to pirmatskaņosim 20. janvārī Svētā Jāņa baznīcā. Šajā koncertā izpildīsim arī divu jauno igauņu komponistu darbus. Viens no viņiem ir Kristjans Randalu, pazīstamā pianista Kalles Randalu dēls.

Vēl tepat Rīgā, ja vien ieraudzīšu kādā grāmatnīcā, nopirkšu un uzdāvināšu tikko Latvijā izdoto savas sievas, bērnu rakstnieces Kadri Hinrikusas, grāmatiņu Taksis un Dogs. Viens liels suns, otrs – mazs, tomēr abi ir draugi. (Tenu Kaljuste parāda telefonā ieskenēto jaunās grāmatas vāku.)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja