Rīgā Sapņu fabrikā 5. aprīlī plkst. 18.00–22.30 notiks Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais Hannas Hurcigas un Mobile Academy Berlin interaktīvais projekts Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus, kurā vairāk nekā 60 ekspertu, kas pārstāv antropoloģiju, filozofiju, jurisprudenci, literatūru, medicīnu, mūziku, teātri, vizuālo mākslu un citas jomas, piedāvās apmeklētājiem pusstundu garas individuālas sarunas par uzlabotu, salabotu un beigtu ķermeni.
Hanna Hurciga jau vairāk nekā desmit gadu veido dažādus projektus, kas saistīti ar zinātnes popularizēšanu un zināšanu apmaiņu. Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus jau 15 reižu noticis citās Eiropas un Tuvo Austrumu pilsētās, un ik reizi tam ir cita tēma. Rīgas tēma ir saistīta ar dzīvības zinātņu pētītajiem jautājumiem, kā tuvākā un tālākā nākotnē cilvēks sadzīvos ar straujo tehnoloģiju attīstību medicīnā un citās sfērās, kas ietekmē cilvēka mūža ilgumu un attieksmi pret dzīvību un nāvi.
Vents Sīlis: kāpēc nosaukumā ir "melnais tirgus"? Tas rada asociācijas ar kaut ko nelegālu. Kāpēc nav vienkārši "tirgus"?
Vispirms, tas ir labs nosaukums – to visi atceras. Melnais tirgus kā ekonomikas stratēģija eksistē krīzes un kara laikos. Politisko pārmaiņu laikā, kad krita Berlīnes mūris starp Rietumiem un Austrumiem, arī es pieredzēju melnā tirgus praksi Polijā un Vācijā. Jā, tas bija nelegāli, bet tajā pašā laikā tas darbojās kā treniņnometne jaunajām ekonomiskajām attiecībām. Cilvēki mācījās tirgus ekonomiku, apguva jaunus tirgošanās paņēmienus, jaunus kontaktus. Kad mēs runājam par zināšanām un zināšanu apmaiņu, mēs parasti domājam par tādām institūcijām kā skolas un universitātes. Bet Melnais tirgus ir kolektīvas mijiedarbības brīdis, kurā tiek apgūtas, apspriestas, nozagtas un nopirktas zināšanas.
Kas jūsu izpratnē ir zināšanas un kas – ne-zināšanas?
Visuzskatāmāk ne-zināšanas parādās kā cenzēta, apspiesta informācija. Ne-zināšanas ir tādas zināšanas, kurām vēl nav atrasta valoda, kā par tām runāt, vai arī zināšanas, kurām joprojām tiek meklētas to komunikācijas formas. Arī noklusētās zināšanas, kas funkcionē, vienīgi pateicoties tam, ka tās nav izteiktas – atklātais noslēpums. Protams, arī ticība. Šķiet, tā bija Niklāsa Lūmaņa doma, ka, sākot kaut ko mācīties, vispirms ir kaut kas jāaizmirst. Katrās zināšanās tādējādi slēpjas ne-zināšanu sēkla. Protams, mēs varam runāt arī par unknown-unknowns – ASV armijas apzīmējumu nezināmam nezināmajam.
Kā jūs izvēlējāties tēmu? Vai izvēlē ir nozīme konkrētajam laikam? Vai šis ir īstais laiks runāt par ķermeni? Vai arī nozīme ir vietai un šai tēmai ir īpaša saistība ar Rīgu?
Līdz 2011. gadam mums bija cita stratēģija tēmas izvēlē, mēs meklējām tēmu, kas ir saistīta ar vietu, kurā notiek Melnais tirgus. Vīnē tā bija vainas apziņa, Liverpūlē – atkritumi un lietu un vērtību izzušana, Drēzdenē – romantisms, kam ir liela saistība ar pilsētas vēsturi, tās atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara. Tagad pētu jautājumus, kas saistīti ar dzīvības zinātnēm, biotehnoloģijām, medicīnas ētiku, transplantāciju medicīnas sasniegumiem, ķermeņa uzlabošanas prakses nežēlību un nāvi. Es nekad nebeidzu par to domāt. Tagad projekta potenciālajiem partneriem piedāvāju savu tēmu, un tad mēs kopā formulējam virzienu, kurā doties. Rīgā mēs nolēmām pievērsties vietējām zināšanām par mūsu ķermeņiem – kā tie izskatīsies nākotnē, kā mēs izturamies pret mirušajiem un ko mēs darām, kad ķermenis vairs nedarbojas.
Melnā tirgus fotogrāfijā mēs redzam cilvēkus, kas skatās viens uz otru, bet mēs neesam ar viņiem vienā līmenī, mēs vērojam viņus it kā no ārpuses. Kādas ir šo līmeņu attiecības?
Dialogs ir īpašs saprašanas, pārprašanas un vienošanās veids. Jūs sēžat viens otram pretī, skatāties viens otram acīs, jums ir pusstunda laika, un jūs zināt, ka jums ar to jātiek galā. Jūs nevarat mierīgi atlaisties krēslā kā tad, ja kāds jums kaut ko māca vai sprediķo pa gabalu. Pusstundas laikā vienam no šiem diviem cilvēkiem ir jānotirgo otram tas, kas uz galda, – savas zināšanas. Tā vienmēr ir saruna, pat ja viens no sarunas biedriem ir izlēmis nepiedalīties un visu laiku klusē.
Nākamais līmenis saistās ar to, ka apmeklētājs kļūst par lielas auditorijas daļu, kas vēro šo procesu no attāluma. Publika ir lieciniece ne tikai tam, kā tiek izplatīta informācija, bet arī tam, kā cilvēki to apspriež un vienojas par kaut ko. Tas nozīmē, ka izvēlētā tēma – par uzlabotu, salabotu un beigtu ķermeni – šajā vakarā mūs atkal apvieno. Taču mums katram ir sava pieeja. Tas atspoguļo tās pasaules daudzveidību, kurā mēs patlaban dzīvojam. Mēs esam vienoti savās atšķirībās – mums ir dažādas intereses, dažādas pieejas, dažādas pozīcijas un opozīcijas attiecībā uz vienu un to pašu tēmu.
Kā tiek panākta saprašanās?
Melnajā tirgū jūs varat iegūt klienta vai klausītāja pieredzi; jūs varat pieredzēt sevi kā publikas kolektīva sastāvdaļu, kas aktīvi klausās. Manuprāt, klausīšanās nekad nav pasīvs process, un Melnais tirgus to uzskatāmi parāda. Tur ir klātesošs arī tirgus aspekts, jo ir "jāiegādājas" sarunas. No vienas puses, šim uzstādījumam ir sakars ar sengrieķu agoru, kurā ļaudis pulcējās, lai apspriestu visdažādākos jautājumus. No otras puses jūs varat to salīdzināt arī ar tādu kā Vikipēdijas uzvedumu vai saskatīt tajā līdzību ar "uzlabotiem" ātrajiem randiņiem. Būtiskāka par bildi ir pati klausīšanās. Jums pat nav visu laiku uz to norisi jāskatās, jo drīz vien jūs saprotat, ka tas ir viens un tas pats process, kas atkārtojas, un tad jūs varat pilnībā nodoties klausīšanās burvībai.
Kas padara personu par ekspertu?
Klausītājs.
Atkarībā no tā, vai viņš/viņa uzticas ekspertam vai ne?
Uzticēšanās, protams, ir viens no aspektiem, jums ir jānotic, ka persona, kas ir jūsu priekšā, ir eksperts. No otras puses, mazliet idealizējot, var teikt – ja jūs pietiekami ilgi uzklausīsiet jebkuru cilvēku, jūs noteikti atklāsiet jomu, kurā viņš ir eksperts, par to es esmu pārliecināta.
Kāpēc šodien būtu svarīgi runāt par uzlabotu, salabotu un beigtu ķermeni? Vai ir noticis kas tāds, uz ko mums būtu jāreaģē?
Tēma izrietēja no manas sadarbības ar neirozinātniekiem. Pēdējos desmit gados tehnoloģijas šajā jomā ir acīmredzami uzlabojušās – ir iespējams smadzenēs implantēt ierīces un tādā veidā ārstēt Parkinsona slimību, epilepsiju un citas kaites. Notiek diskusijas par mirušu ķermeņu sasaldēšanu un iespēju tos atdzīvināt ar tehnoloģijām pēc daudziem gadiem u. c. No otras puses, filmas un seriāli ir pārplūdināti ar beigtiem ķermeņiem, tajos ir pilns ar tiesu medicīnas ekspertiem un zombijiem, pa pusei dzīviem, pa pusei mirušiem radījumiem. Kāpēc gan mums tik ļoti rūp šie ķermeņi? Pēdējā mēneša laikā, strādājot Indijā, es izjutu atvieglojumu, uzzinājusi, ka tur nav zombiju. Jo indiešiem nerūp ķermenis. Viņu kultūrā ķermenis ir tikai pārejas posms, kam nav lielas nozīmes. Tur nebūtu iespējams, ka tevi vajā iepuvušu ķermeņu armija. Viņiem ir gan dažādi spoki, bet tās ir daudz elegantākas versijas par to, kā izskatās mirušie. Mūsu kultūrā ķermenis ir pēdējā autentiskuma forma, it īpaši, ja tas ir beigts.
Jo tas vairs nespēj izlikties. Tas ir tāds, kāds tas ir.
Ir arī jāatceras, ka pirmais portrets cilvēces vēsturē bija miruša cilvēka portrets. Ielūkošanās miruša cilvēka sejā noveda pie pirmā attēla, kurā cilvēks attēloja cilvēku. Tas parāda mirušo un viņa seju, bet tajā pašā laikā šis ķermenis eksponē savu neklātbūtni, nāves seju. Skatoties uz šo ķermeni, mēs vienlaikus uztveram klātbūtnes un neklātbūtnes zīmes. Tieši tāda ir portreta ideja. Kultūra vienmēr ir klātesoša, stāsts ir klātesošs, tēla veidošana tāpat.
Man ir visai skeptiska attieksme pret nāves attēlojumu – tas bieži vien ir neprecīzs. Fokusējot uzmanību uz fantāzijām un stāstiem, mēs aiz šiem stāstiem reizēm pazaudējam pašu lietu. Piemēram, fizioloģiski, nāvei iestājoties, muskuļi atbrīvojas un ķermenis izvada urīnu un fekālijas. Filmās, piemēram, šis aspekts tiek apiets, un jūs par to pat nenojaušat, kamēr neuzzināt to no citiem avotiem. Nāve tiek estetizēta un sentimentalizēta tādā mērā, ka to vairs nav lietderīgi aplūkot šādā veidā. Un tad, kad nāve tiešām ienāk mūsu dzīvē, mēs izrādāmies nesagatavoti. Varbūt stāsti ir svarīgi, lai tos pārvarētu un dekonstruētu, tā rodot iespēju pietuvoties nāves realitātei?
Ar mani ir pilnīgi savādāk. Es atceros savu šoku, atklājumus, emocijas, ko izraisīja stāsti par nāvi Rainera Marijas Rolkes romānā Maltes Lauridsa Briges piezīmes, kuru es lasīju piecpadsmit gadu vecumā. Un šī pieredze man ir bijusi tikpat svarīga kā tā, kad daudzus gadus vēlāk es turēju savās rokās savu mirstošo māti. Es nesaprotu, kāpēc jūs to tik ļoti nošķirat. Kad es septiņpadsmit gadu vecumā skatījos filmu Bezrūpīgais braucējs, Billija un Vaieta nāve mani noveda izmisumā, vai tad jūs nē? Šķiet, ka jūs uztverat kultūru kā filtru, kas aiztur reālās dzīves pieredzi. Es pilnīgi noteikti to uztveru savādāk. Fantāzija un dzīves simulācija var būt daudz reālāka par pašu dzīvi. Es bez tā nevarētu iztikt.
Iespējams, ka es konstruēju kļūdainu pretstatu, jo subjektīvā uztvere jau arī nav nekas cits kā realitātes interpretācija. Taču es vēlos, lai nāves interpretācija ir autentiska, lai mēs pievērstu uzmanību ne tikai tās attēlojumam, bet nebaidītos gūt arī tiešāku pieredzi.
Jums ir taisnība, sakot, ka, ja reiz kādam interesē nāve, tad jāapmeklē vietas, kur to var novērot. Godīgi sakot, es to nekad neesmu darījis. Tad beidzam sarunu un dodamies nelielā pastaigā. Mēs varam sākt ar kapsētu. Un rīt mēs varam sarunāt randiņu morgā.
Labi, sarunāts!
Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus
5. aprīlī plkst. 18.00–22.30 Rīgā Sapņu fabrikā
Rīgas 2014 notikums
Vairāk informācijas: www.theatre.lv