Skaidrs, ka drošība ir vissvarīgākais, bet man šādā laikā parasti nāk prātā Eduarda Veidenbauma dzejolis Jau ziediem rotātas pļavas. Manī tas vienmēr radījis jutekliskas sajūtas, ka ir kaut kas tāds, kas stāv pāri visam. Ir pilnīgi skaidrs, ka vasaru un ar to saistītās emocijas neviens nav atcēlis. Dzejolī ir frāze: "Vēl pasaulē prieka ir daudz." Viens no lielākajiem priekiem pasaulē ir mūzika – šādiem vārdiem sarunu sāk valsts koncertorganizācijas Latvijas koncerti un Dzintaru koncertzāles vadītājs Guntars Ķirsis. Imanta Kalniņa kordziesmā ietērpto Veidenbauma dzeju viņš ielāgojis jau kordiriģēšanas studiju un darba gados.
"Mūziķis nevar būt viens, mūziķim vajag klausītāju. Vai nu tas ir klausītājs, kuru var uzrunāt klātienē zālē, vai arī caur TV kamerām un radio mikrofoniem. Tāpēc, tuvojoties vasaras sezonai Dzintaru koncertzālē un ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, izstrādājām programmu Minimums," saka Guntars Ķirsis.
Šo programmu Dzintaru koncertzālē sāks sezonas atklāšanas koncerts 6. jūnijā plkst. 21.20. Tajā pirmo reizi kopā muzicēs tenors Aleksandrs Antoņenko un Maestro Raimonds Pauls, uz skatuves būs arī Latvijas Radio bigbends. Koncerts būs pieejams tikai attālināti – tiešraidē LTV1, LR3 Klasika un lsm.lv. Tieši jaunajā sadarbībā top programmas nagla – Raimonda Paula dziesmas no cikla Pērļu zvejnieks ar Jāņa Petera dzeju un trīs dziesmas no cikla Dievs dod ar Jevgeņija Jevtušenko dzeju. Dzintaru koncertzālē ieplānoti vēl pieci koncerti, tādējādi iezīmējot ikgadējo Jūrmalas festivālu un cerot, ka vasaras gaitā to norises sanitārais protokols varbūt atmaigs. Savukārt no 8. līdz 11. jūnijam trīs programmas, kuras piedāvās pianists Vestards Šimkus, soprāns Elīna Šimkus ar Trio Angelicus un sitaminstrumentu ansamblis Perpertuum ritmico, atgādinās par Latvijas koncertu ikgadējo Rīgas festivālu (šos koncertus varēs apmeklēt klātienē vai klausīties tiešsaistē).
Kā vispār ir iespējama Dzintaru koncertzāles sezona?
Mēs visi esam jaunā situācijā. Kopš 12. marta esam pārdzīvojuši straujas pārmaiņas, esam daudz ko iemācījušies un uz daudz ko paskatījušies no citas puses. Līdz brīdim, kad varēs atsākties normāla koncertdzīve – es ceru, ka tas būs 2021. gada janvārī –, Dzintaru koncertzāles un Latvijas koncertu nenotikušo un pārcelto koncertu kopskaits būs apmēram četri simti. Dzintaru koncertzālē notikumi koncentrējas vasarā, kad trijos mēnešos notiek ap 85 koncertiem. Svarīgākās laika zīmes ir sezonas atklāšanas koncerts, festivāli un sezonas noslēgums. Vēlējāmies parādīt, ka vasara tomēr ir.
Ir pagājušas tikai divas nedēļas, kopš drīkstam mēģināt, bet ar lieliem ierobežojumiem. Latvijas koncertiem ir īpaši sarežģīti, jo Spīķeros, kur ikdienā strādājam, ir šauri kā vecīša cimdiņā. Mums nav nevienas telpas, kur ar pašreizējiem nosacījumiem varētu mēģināt mūsu mūziķu kolektīvi. Spīķeru koncertzāle nav tik liela, lai varētu strādāt orķestris Sinfonietta Rīga. Latvijas Radio korim ap vienu cilvēku jābūt deviņiem kvadrātmetriem brīvas telpas ar triju metru distanci uz visām pusēm. Latvijas Radio bigbends līdz Covid-19 krīzei mēģināja Latvijas Radio studijā, bet tagad tur liela cilvēku plūsma nav pieļaujama. Dzintaru Mazā zāle faktiski ir vienīgā vieta, kur pašlaik šie kolektīvi var strādāt.
Ar Latvijas Radio un LTV vienojāmies, ka Dzintaru lielās koncertzāles sezonas atklāšanu kā labu ziņu sabiedrībai 6. jūnijā tomēr varēsim pasniegt. Šī ir svarīga ziņa – ka mūzika ir.
Gaidot jaunumus no valdības, esam piedāvājuši Slimību profilakses un kontroles centram epidemioloģisko nosacījumu izstrādāšanu īpaši Dzintaru koncertzālei, kur varam nodrošināt četrus sektorus ar atsevišķām ieejām un dalītu cilvēku plūsmu, lai tur varētu atrasties vismaz pārsimts cilvēku. Mans profesors Imants Kokars teica: "Arī viens ir klausītājs, vienalga ir jāizdara vislabākais." Šobrīd arī divdesmit cilvēku zālē ir vērtība, jo mūziķiem šis kontakts ir svarīgs.
Attālinātie koncerti, kas daudziem jau ir "piegriezušies", tomēr nav mūzika visiem un nevienam?
Uztveram tos tikai no patērētāju viedokļa. Bet kā no mūziķu viedokļa? Viņiem ir jādod iespēja muzicēt, lai uzturētu profesionālās iemaņas. Mēs taču gribēsim klausīties orķestri labā kvalitātē, kad to beidzot drīkstēs darīt? To ir grūti saglabāt, ja viņiem nav iespēju veikt kaut vai tiešraides koncertus vai ierakstus. Kāda būs hokeja spēle, ja sportisti gadu vispār nebūs kāpuši uz ledus? Ir vajadzīgs mērķis, kam gatavoties. Mūziķu mērķis ir koncerts. Tādēļ cenšamies kaut ko darīt. Arī mūziķi ir ļoti atvērti eksperimentāliem risinājumiem. Protams, stāvot aplī trīs metrus citam no cita, nevar dziedāt Baha motetes… Tagad notiek diskusija Lielās mūzikas balvas žūrijas locekļu vidū – vai būtu jāvērtē koncerti, kas notiek attālināti. Šis laiks daudz ko parāda un liek apdomāt.
Kā pašlaik ir ar izdzīvošanu?
Dzintaru koncertzāle līdz šim labi ir tikusi galā ar savu budžetu, pati nopelnot ievērojamus līdzekļus. Tagad, kad finanšu plūsma ir apstājusies, Jūrmalas pilsētas dome atšķirībā no dažām citām pašvaldībām pieņēma lēmumu saglabāt Dzintaru koncertzāles menedžmenta profesionāļu nelielo komandu, finansēt zāles uzturēšanas izdevumus, atalgojumu un koncertu izmaksas. Nav runas par atlaišanu vai samazināšanu. Savukārt, ņemot vērā, ka Latvijas koncertos ietilpst trīs profesionālās mūziķu vienības, būtisks ir orķestru un citu profesionālo valsts mākslas kolektīvu algu palielinājums šā gada sākumā.
Pašlaik mums Dzintaros ir sešu vasaras koncertu minimālais mērķis. Ar četriem no tiem atgādināsim sabiedrībai par ikgadējo Jūrmalas festivālu. Koncertus plānojam tiešsaistē, bet ceram uz valdības lēmumiem, kas ļautu ielaist klausītājus. Tie būs zīmīgi koncerti: pēc sezonas atklāšanas notiks ērģelnieces Ivetas Apkalnas saullēkta koncerts 22. jūlijā Dzintaru pludmalē un programma Dzimuši Latvijā 23. jūlijā. Protams, ne ar orķestri, taču saglabājot formātu – pazīstams mūziķis kopā ar jauno mūziķi. Jūlijā paredzēts arī triju pianistu Osokinu koncerts. Interesantu programmu gatavo pianists Reinis Zariņš ar Aleksandru Antoņenko (4. augustā). Notiks arī Gidona Krēmera, orķestra Kremerata Baltica un Georgija Osokina koncerts 12. septembrī. Centīsimies izdarīt vēl vairāk vai vismaz piepildīt šos koncertus ar publiku.
Kāda aina paveras, piedaloties vairākās krīzes darba grupās Kultūras ministrijā?
Kultūras ministrija operatīvi un profesionāli cenšas noskaidrot ne tikai savā pārziņā esošo iestāžu un kapitālsabiedrību – muzeju, teātru, profesionālo mūzikas kolektīvu – izdzīvošanas vajadzības, bet uzņēmusies rūpes arī par privāto sektoru, ieskaitot mūziķus, kuri spēlē kāzās un saviesīgos pasākumos. Ir izstrādāts kritēriju kopums, kā viņi var iegūt atbalstu. Var pretendēt arī uz dīkstāves pabalstu programmu, kas attiecas uz visiem uzņēmumiem.
Visskaudrāk atklājusies pašnodarbināto izpildītājmākslinieku sociālā neaizsargātība?
Lielākais ieguvums ir tas, ka Kultūras ministrija šo problēmu loku identificē un cenšas palīdzēt, lai šie cilvēki varētu uzturēt ģimeni un nomaksāt ikdienas rēķinus. Protams, šī situācija parāda, kas varbūt ir jādara citādi. Ir divu viedokļu sadursme: no vienas puses, gribam saņemt vairāk, pēc iespējas mazāk maksājot nodokļos, bet, kad šis režīms tiek piemērots visiem, vairs nav atšķirības, saņem desmit tūkstošu vai simt eiro mēnesī. Dīkstāves punktā iztikšana abiem ir identiska, vienāda. Varbūt ir jāmaina sociālās apdrošināšanas iemaksu proporcija pret IIN, lai būtu pamats saņemt lielāku atbalstu?
Kas cilvēkam paliek pāri pēc tam, kad ir nomaksāti nodokļi? Neatkarīgie mūziķi, arī zvaigznes, rēķinājās, ka viņiem trīs gadus uz priekšu ir līgumi par konkrētām summām, un savu dzīvi, ieradumus un saistības veidoja uz prognozējamās ienākumu bāzes. Te pēkšņi viss apstājās. Līdzīgi bija, kad 2008. gada krīzes dēļ visiem valsts kultūras kapitālsabiedrību vadītājiem algu samazināja par piecdesmit procentiem. Nevari taču uzreiz pārvākties dzīvot teltī!
LNSO, orķestris Rīga un Latvijas Nacionālā opera un balets krīzes mēnešos aktīvi komunicē ar sabiedrību – gatavo videosveicienus, asprātīgi izrāda attālināto darbu, piedāvā koncertu un izrāžu ierakstus. Kāpēc līdzīgas aktivitātes neorganizēja Latvijas koncerti?
Tas ir līdzīgi, kā mēģināt attālināti ārstēt cilvēkus. Mums tas nav pašmērķis, mūsu prioritāte bija drošība – izslēgt kontaktēšanos, lai neradītu papildu riskus un palīdzētu cilvēkiem saglabāt veselību. Sākotnēji pat bija jābremzē mūziķu vēlme sanākt un strādāt kopā. Operatīvi nodrošinājām iespēju strādāt attālināti. Latvijas koncertu pārziņā ir gan trīs muzikālie kolektīvi, gan daudzu citu kamermūzikas projektu menedžments, un koncertu skaits ir ļoti liels. Par katru koncertu ir jāizlemj – atcelts vai pārcelts –, bet visu laiku ir liela neziņa. Atšķirībā, piemēram, no Vācijas, kas uzreiz noteica pulcēšanās lieguma termiņus, Latvijas taktika ir iet maziem solīšiem, saglabājot ierobežojumus. Pirmais solītis bija 12. maijs, nākamais būs 9. jūnijs.
Varbūt valsts mērogā šī taktika ir pareiza, bet mūsu nozarei tas nepalīdz. Līgumsaistības ar pakalpojumu sniedzējiem saduras ar lēmumiem, kurus esam spiesti pieņemt valstī noteikto ierobežojumu dēļ, turklāt, atsakoties no līgumsaistībām pēc 9. jūnija, vairs nevarēsim atsaukties uz ārkārtējo situāciju. Šis darbs ir daudz svarīgāks par darbības imitāciju sociālajos tīklos.
Otra problēma ir atskaņojuma kvalitāte. Ja es pats būtu gatavs datorā skatīties koncertu tiešraidi, varbūt censtos tādas aktīvi piedāvāt. Manuprāt, dators nav labākais starpnieks starp mūziķi un klausītāju. Ir milzīga atšķirība, internetā klausoties aktiera lasījumu vai mūzikas atskaņojumu. Tāpēc nelikām milzīgu akcentu uz aktīvu komunicēšanu virtuālajā vidē. Tā jau visus ir diezgan nogurdinājusi.
Cita lieta, ja to dara profesionāla televīzija un Latvijas Radio. Visi mūsu lielie darbi ir iemūžināti sadarbībā ar šīm raidorganizācijām. Mums nav pašu uzfilmētu koncertierakstu arhīva. Tāpēc diskusijās lūdzām: dodiet mandātu un līdzekļus viņiem.
Pat mani ir sasniegušas airBaltic un Tallink Latvija vadītāju vēstules klientiem. Vai jūs rakstāt savai pastāvīgajai publikai, abonementu īpašniekiem?
Es arī saņemu šādas vēstules, un es tās vispār nelasu. Jēga rakstīt ir tad, ja vari cilvēkiem kaut ko piedāvāt. Šobrīd visu aktuālo informāciju ievietojam mūsu mājaslapā. Nav ko cilvēkus šajā laikā lieki bakstīt ar vēstulēm. Tas, manuprāt, ir diezgan smieklīgi. Cilvēkiem tagad ir pavisam citas rūpes, nav jēgas vienkārši atgādināt, ka mēs te esam. Kad spējam kaut ko sakarīgu piedāvāt, tad arī cenšamies to darīt zināmu.
Kā virzās vērienīgais Dzintaru koncertzāles rekonstrukcijas plāns?
Jūrmalas dome ir veikusi grozījumus noslēgtajā līgumā ar Dzintaru koncertzāli, dodot mums pilnvaras strādāt ar šo projektu tālāk. Metu konkursā, kas noslēdzās pagājušā gada augustā, absolūtā uzvarētāja nebija. Esam sākuši strādāt ar otrās vietas ieguvēju arhitektūras un projektēšanas uzņēmumu SIA Vincents, kurš ir ar mieru veikt nepieciešamās funkcionālās korekcijas. Projektu var attīstīt līdz tādam līmenim, lai tas apmierinātu mūs kā pasūtītājus. Būtu labi, ja nākamā gada rudenī varētu sākt būvdarbus. Rekonstrukcijai vajadzētu būt pabeigtai divos gados, netraucējot vasaras koncertsezonu. Projekts paredz palielināt klausītāju skaitu līdz trim tūkstošiem, nepasliktinot akustiku – nodrošinot 1,8 sekunžu reverberāciju. Ļoti ceru, ka varēsim atsākt simfoniskos koncertus bez mākslīgās apskaņošanas.
Vai tu gribētu vadīt jauno koncertzāli Rīgā, ja tāda beidzot taptu?
Mūsu tradicionālā izpratne ir visu skatīties no augšas uz leju, bet no ķīniešiem iemācījos, ka ir iespējams skatīties vienkārši uz priekšu. Ja manas zināšanas ir noderīgas, esmu gatavs tās likt lietā, taču manā darbā līdz šim ne brīdi nav iestājusies rutīna. Pa šiem sešpadsmit gadiem Latvijas koncertos pirmais izaicinājums bija nodibināt valsts kamerorķestri. Sekoja lielie projekti Pārsteidzošā Latvija un Francijas pavasaris. Kad Latvijas Radio 2009. gadā paziņoja, ka nav naudas kora uzturēšanai, mēs ne tikai pārņēmām kori, bet pat atpirkām no Latvijas Radio šī kora zīmolu.
Vēlāk pieņēmām arī atjaunoto Latvijas Radio bigbendu. Izveidojām un attīstījām festivālus. Pārcēlāmies no Vāgnera ielas uz Pils ielu, pēc tam uz Spīķeriem. Kad 2014. gadā nāca piedāvājums vadīt Dzintaru koncertzāli, bija jāpabeidz Mazās zāles rekonstrukcija un jāievirza repertuārs citā gultnē. Man ir laimējies strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri domā plašāk, – visiem kultūras ministriem un valsts sekretāriem ir bijis valstisks redzējums. Strādājot ar māksliniekiem un redzot, cik viņi ir atšķirīgi, dzīve ir bezgala interesanta. Es vēlos padarīt viņu dzīvi un arī klausītāju dzīvi labāku.
Šī krīze parāda, ka tomēr ir iespējams operatīvi vienoties un pieņemt lēmumus. Varbūt tā nonāksim arī līdz lēmumam celt koncertzāli. Diemžēl šajā ceļā ir daudz šķēršļu, iebildumu. Varbūt tomēr nav katram jāizpatīk diskusijās par vietu, kur būvēt? Vienā brīdī jāpasaka: "Stop. Viss."
Man simpātisks šķiet Singapūras attīstības modelis: stratēģiskās lietas tiek valstiski izlemtas un īstenotas. Tā tur tapa arī jaunais mākslas centrs, koncertzāle ar tādu pašu sēdvietu skaitu kā mūsu Lielajā ģildē un ar simfonisko orķestri kā rezidentu. Tur tiek plānots ilgtermiņā – 25 gadu periodā. Valdības mainās, bet, ja ir nolemts būvēt koncertzāli, tā tiek uzbūvēta. Singapūra ļoti labi apzinājās, ka ne tai pašai ir mūziķi, ne Rietumu mūzikas klausīšanās tradīcijas, taču bija pārliecība, ka cilvēku dzīves kvalitāti ietekmēs Rietumeiropas kultūras tradīciju apgūšana. Bet kas var būt garšīgāks par to kā izvilkt plakātu un kliegt: bet tautai taču nav ko ēst, nav naudas zālēm. Sākas pretvilnis: koncertzāli nevajag, lai tie stabulētāji iet pūst krūmos…
Kādi ir Latvijas koncertu galvenie uzdevumi?
Mūsu notikumos – tāpat kā ģimenē – ir redzama visa vecuma publika no jauniešiem līdz senioriem. Simfoniskajos koncertos Vācijā gan redz vienīgi sirmas galvas. Kāpēc tā izveidojies? Tāpēc, ka Rietumeiropā repertuāra izvēle iet publikas pavadā. Mūsu ceļš – sākumā iedodam kaut ko jau pazīstamu, bet radinām klausītājus arī pie kaut kā jauna. Piedāvājam ne tikai Mocartu, Bēthovenu, Čaikovski un Rahmaņinovu, bet arī mūsdienu mūziku. Privātie uzņēmēji nevar atļauties veidot izaicinoši drosmīgas programmas. Tā ir mūsu misija. Par savu uzdevumu Latvijas koncertos uzskatu sabiedrībai darīt pieejamu visu laikmetu, stilu un žanru mūziku. Tiklīdz sevi pieteica festivāls Rīga Jūrmala ar iespēju atvest visus lielos ārzemju orķestrus, uzreiz vienojāmies ar Kultūras ministriju, ka tam vairs naudu netērēsim. Mūsu uzdevums ir nodrošināt informāciju, kuras trūkst.
Uzskatu, ka arī programmu Kamermūzika nevar realizēt caur Valsts kultūrkapitāla fondu. Mūziķi iesūta idejas, tās vērtē deviņu neatkarīgu ekspertu komisija. Profesionāli atlasītās programmas katru gadu prezentējam pašvaldībām, un tās izvēlas. Jaundarbu pirmatskaņojumu programmas finansējam pat 60 procentu apmērā. Veidojot ieradumu apmeklēt koncertus, mūsu "somiņā" ir abonementa programmas no Pavisam maziņiem līdz 12. klasei. Pēc tam dažus gadus jaunieši ir jāliek mierā: viņi studē, meklē darbu, veido ģimeni. 25–30 gadu vecumā viņi atgriežas jau kopā ar draudzeni vai biznesa partneri.
Trīs gadus strādādams par mūzikas skolotāju vispārizglītojošā skolā, ātri sapratu reālo situāciju. Kad demonstrēju Rosīni uvertīru operai Vilhelms Tells, bērni sauca: "Ā, zaļie zirnīši!" Karmena bija Ajax mūzika… Cilvēkus neinteresē opuss vai tonalitāte. Viņus interesē sajūtas. Aptaujās uz ielas noskaidrojām, kāpēc cilvēki neiet uz koncertiem. Tipiska atbilde – nezinām, ko vilkt mugurā. Vai būs kur nolikt mašīnu? Vai var nākt kopā ar bērniem? Tiem, kas domā, ka tas ir ļoti dārgi, izstāstījām, ka koncerta biļete maksā tik, cik pieci aliņi. Uzdāvinājām divas brīvbiļetes. Cilvēks atnāk un ir sajūsmā. Pēc tam piedāvājam jau divas brīvbiļetes kā bonusu divām nopirktām, un viņš atved draugus vai kaimiņus. Koncertus sākām "pakot" dažādos festivālos. Protams, ir bijušas gan veiksmes, gan klupieni.
Vai ir izdevies panākt cerēto?
Salīdzinājumam – Austrālijā akadēmiskās un klasiskās mūzikas koncertus apmeklē 0,9 procenti iedzīvotāju, Vācijā – septiņi procenti, Latvijā – četri procenti. Domāju, ka tas ir ļoti labi. 2005. gadā bija normāli, ja uz kamermūzikas koncertu atnāca 35 cilvēki. Tagad visi Rudens kamermūzikas festivāla koncerti ir publikas piepildīti. Cilvēku interese par mūziku ir vislabākais, kas ir izdarīts. Esmu pārliecināts, ka kultūras patēriņš ir cieši saistīts ar valsts drošību. Jo vairāk klausīsimies mūziku, jo vairāk paši iesaistīsimies – arī amatiermākslā –, jo drošāk jutīsimies mūsu sabiedrībā. Nebūs jābaidās vārtrūmē dabūt pa galvu. Spīķeru koncertzāle darbojas jau vienpadsmit gadu, bet dažu pamatiedzīvotāju ieradumi gan joprojām ir saglabājušies. Viņi nāk šurp pagulēt uz soliņa.
Tā irt