Tauta, Nāve, Mīlestība, Dzīvība, Cilvēcība – tie ir lielie jēdzieni, kurus Rainis liek pārdomāt visos savos darbos, un teātra spēkos ir tos likt sajust ar sirdi, ne tikai aptvert ar prātu arī simt gadus pēc šo lugu tapšanas. Kūru virsaitis Indulis un vācu bruņinieka meita Ārija dzīvo, cīnās un mīl, nonākuši zem nepanesama spiediena, jo ierauti lielās pasaules kārtības turbulencēs, – karalaukā dzimst abu mīlestība, bet mīlēt ienaidnieku nozīmē nodot dzimteni, tautu un līdz ar to arī sevi, – Nacionālais teātris ar pārliecību, ka no šīs skatuves regulāri ir jāskan Raiņa vārdiem, aicina uz sezonas atklāšanas un Raiņa 160. jubilejas gada lieluzvedumu Indulis un Ārija. Pirmizrāde notiks sestdien, 20. septembrī.
Rainis savu jaunības traģēdiju Indulis un Ārija uzrakstīja trimdā Šveicē, Kastaņolā, 1911. gadā. Piezīmēs viņam licies svarīgi norādīt, ka kūru virsaitis Indulis ir 25 gadus vecs. Lugas ieceres veidojās jau 1906. gadā, kad dzejnieks pievērsa pastiprinātu uzmanību Latvijas vēsturei, īpaši XIII gadsimta notikumiem. Rainis bija iecerējis plašu Latvijas vēsturei veltītu lugu ciklu, traģēdiju Indulis un Ārija skatot kā iespējamu turpinājumu lugā Uguns un nakts (1905) risinātajām idejām.
Režisore Indra Roga, meklējot jaunu lugas skanējumu, nosaukusi to par "balto traģēdiju". Skatītāju applūdinās nevis ieroču žvadzēšana, bet diriģenta Māra Sirmā vadītā Valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātāju dievišķās balsis.
KDi aicināja uz interviju aktieri Kārli Reijeru, kuru Indra Roga sezonas atklāšanas preses konferencē pieteica kā vienu no savas paaudzes, t. i., nu jau trīsdesmitgadnieku, spilgtākajiem aktieriem. "Viens no retajiem jaunās paaudzes aktieriem, kuru it nemaz nebiedē tā sauktie pozitīvie varoņi, – pats dzīvē būdams gana krietns, Kārlis arī uz skatuves prot attainot labsirdību, garīgumu un altruismu, vienalga, vai runa būtu par varoņiem klasiskajā repertuārā vai mūsdienu autoru darbos. Tomēr īsts aktieris ir tas, kura talantam ir vairāk nekā viena šķautne, – un Kārlis jau vairākās lomās apliecinājis, ka ir gan lielisks raksturotājs, gan spēj savos varoņos atklāt dramatiskus pārdzīvojumus un dziļumu, arī to melno, kurā ne katram ir drosme ielūkoties,tā Kārlis Reijers raksturots teātra mājaslapā.
Spilgtu lomu saraksts aktierim jau ir tik iezīmīgs, ka nemaz negribas ticēt, ka Nacionālajā teātrī nav aizvadīti vēl pat desmit gadi. Ignasio Liesmojošajā tumsā, jaunais Francis Sebalds Klūgu mūkā, Juris Zilajā, bērna rēgs Tuvajā pilsētā, Jēkabs izrādē Puika, kurš redzēja tumsā, Ņurņiks Katlā, Marats Maratā/Sadā un, protams, Dullais Dauka, kurš, šķiet, debesis žonglē savās zilajās acīs. Sarunājoties ar aktieri, nemaz nepārsteidz, ka režisori viņam bieži uztic lomas, kuras ir par garīgu augšanu. Kārlis Reijers, cēlsirdīgi atvēlējis rīta stundu vēl pirms mēģinājuma, pirmdienas rītā (kad visiem vajag laiku, lai pamostos un iešūpotos) bīda savus domu kauliņus tā, ka dažbrīd šķiet – intervēju nevis Kārli, bet pieaugušu Dullo Dauku.
Kāda ir tava iekšējā sajūta, cik ilgi tu jau esi Nacionālā teātra aktieris?
Man grūti atbildēt. 4. kursā mēs ar Igoru Šelegovski teātrī jau bijām pilnu sezonu. Man liekas, mums abiem bija trīs lomas. Grūti pateikt, kurš ir tas sākuma punkts. Jā, aptuveni astoņas sezonas.
Kāda bija ienākšana? Vai bija kāds īpašs mirklis, kad sajuti, ka teātris tevi ir pieņēmis? Vai – uzreiz jau juties savējais?
Vēl nesen runāju ar kolēģi, ka ir cilvēki, kuri ienāk jaunā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem un var uzreiz vāvuļot, runāties un draudzēties, un ir cilvēki, kuriem ir jāizpēta telpa, jāapskatās, kuram var uzticēties.
Un tu esi tas pirmais?
Es – nē! Man ir ļoti svarīgi atrast uzticību, bet diezgan ātri jau uzķeras, uzāķējas tie cilvēki, ar kuriem ir pa ceļam vai daļēji pa ceļam. Vai – kļūst skaidrs, ka veids, kā tu redzi pasauli, nebūs mans ceļš, bet tas jau neliedz mums kopā labi strādāt un vienam otrā ieraudzīt kaut ko jaunu un interesantu.
Kāds bija sākums? Biju sabijies. Noteikti vēl ar nekonkrētiem jautājumiem, kāpēc es te kaut ko daru un ko es daru. Ar kaut kādām klišejām par to, kas man ir jādara. Vēl bija neizpratne, ar ko man ir jānodarbojas. Un kas vispār tas teātris tāds ir? Kas ir aktieris, un kas viņam ir jādara? Bet šie jautājumi jau visu laiku mainās. Pilnīgi noteikti savu teātri un profesiju redzu krietni citādi nekā pirms diviem gadiem. Es priecājos, ka tā ir. Tas nozīmē, ka es visu laiku interesējos, skatos un domāju līdzi tam, kas notiek ar teātri un arī ar mani pašu un pasauli. Tas ir būtiski manā profesijā.
Varbūt ejam no otras puses, lai saprastu, kāda ir tava izjūta? No kāda teātra tu atgrūdies?
Otrajā jautājumā jau esam aizgājuši, uh... (smejas). Man noteikti ir atbildes uz šo jautājumu. Jau pāris gadu esmu nonācis pie atziņas, ka man patīk pilnīgi jebkāds teātris, ko Latvijā taisa, un jebkādi teātra procesi, kas veido progresu, attīstību un pārmaiņas, kas ved uz kaut ko labāku. Es par to tikai priecājos. Tas nozīmē, ka teātris Latvijā vēl dzīvo. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs diezgan strauji un tepat aiz stūra nesāktu skriet ar dakšām pa ielām. To mēs kā sabiedrība jau diezgan ilgu laiku darām. Tā man ir jau vairākus gadus. Vienkārši ciest nevaru šo komentāru sadaļu [sociālajos tīklos]. Mēs dzīvojam drausmīgā pasaulē, paši vien mēs to esam uztaisījuši. Šī tēma man jau vairākus gadus šķiet ļoti aktuāla un svarīga. Ir sāpīgi skatīties, kā mēs cits pret citu izturamies. Man ir arī sāpīgi braukt pa ielu ar mašīnu – kāda mums ir braukšanas kultūra! Svarīgākais ir kādam uztaurēt, kādu nepalaist, nostāties tā tāpēc, ka es tā nostājos, nepadomājot, ja es nostāšos vēl piecus centimetrus uz priekšu, tad braucējs man aiz muguras varētu ļoti ērti iekārtoties un šī viena mazā darbība atbrīvotu visu satiksmi blakus ielā. Nu jau esmu no tā atradinājies, bet bija periods, kad es arī diezgan aktīvi pie iespējas kādam uztaurēju. Es sevi pie tā pieķēru, domāju par to. Tās droši vien bija kaut kādas emocijas, kurās es sevi neapstādināju un nenomierināju savu emocionālo bērnu. Vienkārši ļāvu izlaist ārā. Kaut kādā ziņā mēs dzīvojam nepieaugušu bērnu pasaulē, kurā šie neapmierinātie bērni ir ielikti pieaugušu cilvēku ķermenī. Kad sapratu – tā laikam nevajag –, vienalga turpināju tā darīt, bet katru reizi sev situ pa pirkstiem – nu, kas tas ir? Priekš kam? Viņš taču varbūt vienkārši apstājās, tur jebkas var būt noticis – varbūt pie stūres ir veca sieviete, kurai ir sarežģīti braukt pa Rīgas ielām, vai kādam slikti kļuvis, vai mašīnai kas atgadījies... Galu galā mēs jau neesam galvenie šajā pasaulē un Visumā. Uzpīpināt, ātri aizskriet vai nostāties kāda cita vietā – tas vispār nav svarīgi.
Kā tu uzskati, vai teātrim ir vara un atbildība ietekmēt? Vai ar savām lomām vari padarīt cilvēkus maigākus, iejūtīgākus, mazāk paštaisnus un stūrgalvīgus? Pēc izrādes Puika, kurš redzēja tumsā, kurā dzīvots līdzi tavam Jēkabam, man šķiet, nav iespējams iziet no teātra bez pārmaiņām jūtīguma virzienā.
Pēdējā laikā esmu lasījis vairākas intervijas, kurās teikts, ka teātris neko nemaina. Man tāds teātris nešķiet svarīgs. Ir forši paspēlēties, parotaļāties, ir forši izklaidēties, un tas ir absolūti vajadzīgs, bet mani interesē, ka skatītājs zālē domā. Pagājušajā sezonā bija viena Dullā Daukas izrāde, kam teātris bija izdomājis akciju, ka stundu vai divas pirms izrādes sākuma, ja vēl ir pieejamas biļetes, studenti var nopirkt lētās biļetes par septiņiem eiro. Pēc šīs izrādes nejauši instagramā uzgāju kādu studenta vecuma džeku. Gan jau viņš iet uz pasākumiem, bet pēc tā, kā viņš runāja, likās, ka viņš ļoti spontāni bija izdomājis – o, aiziešu uz teātri! Viņš stāstīja, ka abi ar draugu vēl pusstundu pēc izrādes ir runājuši par šo izrādi. Yes! Es esmu savu darbu izdarījis! Tieši tas ir svarīgi, ka cilvēki izrādes laikā domā, seko līdzi tam, ko mēs divus mēnešus – un režisors vēl ilgāk – esam domājuši, pētījuši un risinājuši, – tiem jautājumiem, par kuriem skatītājiem liekas, ka šodien ir jārunā. Stundā pusotrā mēs jums to parādām. Tas ir brīnišķīgi, ka skatītāji pusstundu pēc izrādes par to domā. Tad es redzu jēgu šādai izrādei.
"Pēc šīs izrādes nejauši instagramā uzgāju kādu studenta vecuma džeku. Gan jau viņš iet uz pasākumiem, bet pēc tā, kā viņš runāja, likās, ka ļoti spontāni bija izdomājis – o, aiziešu uz teātri! Viņš stāstīja, ka abi ar draugu vēl pusstundu pēc izrādes ir runājuši par šo izrādi. Yes! Es esmu savu darbu izdarījis!" – Kārlis Reijers patiesības meklētāja Dullā Daukas lomā režisora Jurģa Lūša iestudējumā jauniešiem. Foto – Kaspars Zborovskis
Ko jūs divus mēnešus esat domājuši un izpētījuši par Raiņa Induli un Āriju? Vai tev ir saprotams šis jaunais vīrietis?
Es par to padomāšu, labi, ka atgādināji par to jauno vīrieti. Viņš tiešām ir jauns vīrietis. Bieži vien, kad veidoju izrādes, ja uzķeras viena stīga, mēģinu savā galvā fantazēt, kāds varētu būt rezultāts un gala forma. Par Induli es vispār neesmu domājis kā par fizisku matēriju. Esmu viņā dzīvojis caur šīm domām par visām situācijām, kas ir lugā. Par krustpunktiem, kuros es ar Induli satiekos. Nav jau tā, ka es esmu Kārlis un uz skatuves rādīšu Induli, kādu parādītu jebkurš cits aktieris. Induļa domas jau ir daļa no manām domām vai otrādi. Iepriekš man ar Raini ir bijusi neliela saskare. Ja ir bijusi, tad tāpat kā ar jebkuru citu autoru, bet šeit es Rainī ieraudzīju tādus akačus un dziļumus! Līdzīga sajūta man bija pēc Straumes noskatīšanās. Man ir sajūta, ka džeki ir atraduši kaut kādus apslēptos rakstus, filmā nofilmējuši visu pasaules patiesību. Līdzīgi man bija, tagad iedziļinoties Raiņa Indulī un Ārijā. Pasaulē nekas nemainās. Kā bija 1243. gadā, tā tas ir šodien, un tā tas bija pirms simt gadiem, un tā noteikti būs vēl pēc simt gadiem, kamēr cilvēks turpinās tā dzīvot. Man šķiet, ka cilvēks kā sabiedrības sastāvdaļa ir iedomājies, ka viņš ir kaut kas vairāk, nekā viņš ir. Šāda doma droši vien jau nāk līdzi no Dullā Daukas. Es varu visu laiku priecāties, ka man katra jauna loma liek domāt jaunas domas, kas man ir aktuālas un svarīgas. Es vienmēr meklēju iemeslu, kāpēc man vispār jākāpj uz skatuves un ar kādu par kaut ko jārunā. Līdz ar to es arī pats augu kā cilvēks. Tā notiek arī ar Induli.
Kādus jautājumus tev uzdeva Indulis?
Rainis jau. Līdzīgus tiem, par kuriem runājām. Piemēram, viena aina, kurā Ārija ir sagūstīta un no visām pusēm nāk dažādi pircēji. Vadoņi, katrs no savas partijas, sāk spriest, kuram tad viņa pieder, kurš varēs izpirkt. Par kura biznesa instrumentu kļūs šī sieviete, šis cilvēks... Gūsteknis, kā lops, kā prece. Domāju, šodien nav tālu jāmeklē, kur cilvēks nav vērtība, bet ir tikai instruments, kur viņš nav nekas. Rainis manī pārspīlētākā versijā ir aktivizējis jautājumus, kas manī jau ir, – par to, kāpēc mēs dzīvojam tik necilvēcīgā pasaulē. Kāpēc? Indulis pēc būtības, ja baigi gribētu, varētu visus sakaut, bet viņš negrib.
Vai, tavuprāt, var teikt, ka Indulis dziļākajā būtībā ir pacifists? Vismaz pēc Ārijas sastapšanas? Pirms tam varbūt nebija, bet mīlestības gaismā kļuva?
Jā. Kāpēc ir Indulis un Ārija? Sākotnēji mēs ar Lauru [Siliņu] runājām un ik pa laikam ieminējāmies – kāpēc ir tāds nosaukums? Vai tas ir iekavās vai kā? Šī savienība ir tā, kas veido šo stāstu. Šie abi cilvēki. Tas jau ir vairākās Raiņa lugās, kur sieviete šajā gadījumā šo zvēru, vilku cenšas pārveidot par cilvēku. Šajā mežoņu, vīriešu barā Ārija atrod vienu, kurā ir cilvēka potenciāls. Kad lasīju lugu, man radās jautājums, vai Rainis nemēģina pateikt, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir vīrieša izveidota. Dievs pilnīgi noteikti nav ne vīrietis, ne sieviete, bet vai nav tā, ka mēs dzīvojam ar apziņu, ka Dievs ir vīrietis? Bet tā jau nav. Pasaule no laika gala ir tāda izveidota, ka vīrieša enerģija un valdīšana vada šo pasauli, bet man šķiet, ka šī vīrieša enerģija pasauli iznīcina. Es ļoti maz šajā pasaulē redzu vietas sievietes enerģijai. Tās ir divas blakus stāvošas pasaules, nav viena svarīgāka par otru. Uztaisi vakariņas un izmazgā drēbes! – pasaule, man šķiet, dzīvo ar šādu stereotipu.
"Nav tāda scenārija, kurā viņi varētu laimīgi dzīvot kaut vai koka mājiņā, pilī, vienalga, kur, bet viss jau neapstājas šajā pasaulē," Kārlis Reijers piekrīt, ka Raiņa lugā var saskatīt līdzību ar Šekspīra Romeo un Džuljetu. Attēlā – ar Lauras Siliņas Āriju. Foto – Mārtiņš Vikārsis
Prieks, ka tu par to runā. Man līdzīgi šķiet, ka tā ir viena no galvenajām pasaules harmonizēšanas atslēgām – sievišķā un vīrišķā savstarpēji ceļošā mijiedarbība. Man ļoti patīk kāzu līdzināšanas rituāls latviešu folklorā, tas šķiet tik pareizi. Tas nozīmē, ka pārāks nav ne vīrietis, – un tikpat svarīgāki – ne arī sieviete.
Jā, iespējams, tas pieprasa kaut ko no šāda [vīrišķa] pasaules modeļa iznīcināt, sabojāt. Ja mūsu kopējā pasaules modelī atļaujam vairāk ielaist sievietes enerģiju, tas kaut ko maina, rada disbalansu. Bieži vien feministes vai sievietes, kuras cīnās par savām tiesībām, to dara ar vīriešu pasaules instrumentiem. Tāpēc, ka citādi nevar! Tas pat nav īsti par dzimumiem. Mums vienkārši jāatļauj dzīvot viens otram blakus.
Bet tas nav nemaz tik vienkārši, vai ne? Sākumā jau arī Indulis aktīvi vairās un bēg no mīlestības, jo tā viņu mulsina un "traucē", kā viņš saka: "Es viņu nezinu un negribu, / Tā vīra spēkus kauj." To tik labi var saprast. Ja es pareizi saprotu, sākumā ļauties mīlestībai viņam šķiet liels vājums. Bet vai tas patiesībā nav spēks?
Tur ir vairākas lietas – bailes no šīm sajūtām, no maiguma, kāds nekad dzīvē nav pieredzēts, arī izpratne par to, kas mēs esam un, ja mēs savienosimies, ko tas nodarīs. Arī praktiskā puse – tas nav iespējams.
Vai Indulim nav grūti mīlēt Āriju, kura ir absolūti neiejūtīga un bez izpratnes par viņa pārdzīvojumiem? Atzīšos, mulsina aina, kurā Indulis ir iekšējās pretrunās pilnīgi salauzts, pārnācis pie viņas, principā nodevis savējos, tautu, pārliecību, bet Ārija apvaicājas, kāpēc viņam tik domīgs vaigs, ierosina piesiet zvaniņus un iet dejot... Vai tā ir mīlestība?
Tas ir jāprasa Ārijai. Pirmoreiz lasīju pa diagonāli, lai izskrietu cauri, otro reizi – jau sīkāk. Sākām pavasarī, lasot cauri, – viss forši, viss loģiski, tikai jāsaprot, kas ir kas. Viens jautājums man nelika mieru – kādā sakarā?! Kāda mīlestība?! No kurienes? Viņi tikko ir satikušies, bet nākamajā ainā ir iemīlējušies līdz ausīm, ka visa pasaule apstājas. Teikā viņi satiekas un vēl divas nedēļas klīst pa mežiem, un tad laika gaitā viens ar otru satuvinās. Tas droši vien nāk no Daukas, bet man liekas, ka šie divi cilvēki šajā pasaulē fiziski nevar būt kopā. Tādi ir apstākļi, līdzīgi kā Romeo un Džuljetai. Nav tāda scenārija, kurā viņi varētu laimīgi dzīvot kaut vai koka mājiņā, pilī, vienalga, kur, bet viss jau neapstājas šajā pasaulē. Man pēdējā laikā aizvien interesantāks ir vārds "pasaule". Ir pasaule un aizsaule. Tās vienkārši ir divas dažādas vietas – ir A, un ir B, tās nav ne beigas, nekas. Varbūt aizsaule ir vieta, kur viņiem būt kopā? Vieta, kas nav sabojāta ar tirgotājiem, cilvēkiem, kuri citus uzskata par lopiem?
Ciktāl drīksti atklāt, pastāsti, lūdzu, par jūsu iestudējuma laiku. Vai esat atkāpušies no vēsturiskajiem apstākļiem? Kas tev, piemēram, būs mugurā?
Mums viss būs ļoti askētiski, par to es ļoti, ļoti, priecājos.
Vai pētīji kādus vēstures avotus?
Nē, vispār necik. Mazliet pāris vakaros atsvaidzināju skolas zināšanas par zemgaļu un kuršu cīņām, mazliet paskatījos arī par krusta kariem. Šajā reizē tas man nebija baigi svarīgi. Iestudēšanas laikā bija periodi, kad bija bail, ka nesanāk. Pavasarī bija maketa nodošana, un tad es Indrai vaicāju – kāda tur mīlestība? No kurienes? Tas, kā Indra stāstīja par lugu un ieceri veidot izrādi, man deva atbildi principā uz visiem jautājumiem. Nezinu, vai varu atklāt, ko viņa teica... Laikam labāk ne.
Izrāde vispār nebūs sadzīviska. Tā būs gana askētiska. Iespējams, biju iztēlojies vairāk statisku, bet arī šī forma man ļoti patīk. Zobenu cīņu, kausu dzeršanas un sēdēšanas pie galda nebūs. Būs viens zobens. Man būs mugurā džemperis ar kapuci. Un tad man būs viena žakete un otra žakete.
Šī tev nav pirmā saskare ar Raiņa dramaturģiju. Tu jau esi bijis Pūt, vējiņi! Gatiņš. Kurš ir stiprāks – Indulis vai Gatiņš?
Indulis ir stiprāks. Indulis ir tīrāks. Indulis ir cilvēcīgāks. Gatiņš tomēr paliek bērns un krīt kā bērns. Kaut arī savā tīrībā, tomēr aizvainojumā. Gatiņš savā būtībā krīt netīrs. Saprotami, kāpēc tā. Tas ir atkarīgs no tā, kā skatās. Ja skatās praktiski, Indulis bija gan drosmīgs, gan atriebīgs, gan stingrs, bet Indulis tāds vairs nevar būt, tad viņš nebūtu Indulis. Negribu tā teikt, un tas ir diezgan skaļi un nav arī patiesība, bet viņš ir tuvu Jēzum, varbūt trešās pakāpes brālēns.
Vai tu joprojām spēlē saksofonu?
Saksofons stāv pie grima galdiņa, bet es nespēlēju. Kaut kad dēlam teicu, ka parādīšu instrumentu. Nē, es baigi maz spēlēju... Starp citu, nesen iedomājos, ka varētu būt interesanti patrenēties, hobijam. Man vidusskolā bija grupa, arī augstskolā. Ļoti forša grupa.
Kādu mūziku jūs spēlējāt?
Mēs spēlējam kaut kādu hipsteru popsu. Kaut kādus jokus. Mums bija tādas dziesmas kā Šmerlis, Ķīniešu bistro, Andris, Lai sadeg. Pēc pandēmijas mums teātrī bija koncerts, tad man bija nedaudz jāpaspēlē. Īsti jau tam neatliek laika. No mūzikas skolas ir izveidojusies arī mazliet nepatika. Tomēr esmu tikai priecīgs, ka esmu pabeidzis mūzikas skolu.
Kā tu atpūties?
Es ar dēlu stellēju lego, braukāju ar mašīnām (runā lēnā, lepnā maza bērna balsī – U. A.), tad man ir arī jālēkā pa dīvānu. Tā es varu atpūsties.
INDULIS UN ĀRIJA
Nacionālajā teātrī 20., 21.IX plkst. 18, 23.IX, 17.X plkst. 19, 18.X plkst. 12 un 18, 20., 21.XI plkst. 19, 22.XI plkst. 12 un 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–45