Norvēģijas galvaspilsēta Oslo kļūst par ievērojamu globālu mākslas un kultūras galamērķi un vairs nevēlas palikt Stokholmas un Kopenhāgenas ēnā. Pagājušajā KDi numurā stāstījām par jaunā Norvēģijas Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja atklāšanu – pirmos apmeklētājus tas uzņēma 11. jūnijā. Pērn rudenī Oslo durvis vēra Edvarda Munka muzejs, kas atrodas blakus visā pasaulē slavenajai Norvēģijas Nacionālās operas ēkai. 4. jūnijā uz speciāli uzbūvētā mola pie Munka muzeja britu mākslas leģenda Treisija Emina atklāja savu monumentālo deviņus metrus augsto skulptūru Māte, kas pretendē uz jaunā pilsētas simbola titulu. Netālu no operas teātra un Oslo Centrālās stacijas darbojas Deikmana bibliotēka – tā atklāta 2020. gada vasarā un paplašina priekšstatus par to, kādai ir jābūt mūsdienu bibliotēkai. Tā ir kļuvusi par aktīvu un dinamisku kultūras dzīves centru, kas ik dienu uzņem 7000–11 000 apmeklētāju. 2021. augustā Starptautiskā Bibliotēku asociāciju un institūciju federācija (IFLA) piešķīra tai Gada publiskās bibliotēkas titulu. Deikmana bibliotēka ir pašvaldības institūcija, projekta īstenošanā ir ieguldīti 2,7 miljardi Norvēģijas kronu (aptuveni 260 miljonu eiro).
12. jūnijā visa uzmanība tika pievērsta Histefosas muzejam un skulptūru parkam (brauciens no Oslo ilgst stundu) – šeit savu vērienīgāko darbu Varianti, kas aizņem veselu salu parka teritorijā, ir atklājis franču konceptuālists filosofs Pjērs Īgs. Kā allaž, interesi Norvēģijas galvaspilsētā un tās apkārtnē piesaista arhitekta Renco Piano projektētais laikmetīgās mākslas muzejs Astrup Fearnley, Mākslinieku nams, Ēkebergas skulptūru parks, mākslas centrs Henie Onstad, kā arī citi muzeji, galerijas un mākslas telpas.
"Visas šīs vietas nodrošina pasaules uzmanību Oslo un Norvēģijai. Šis ir aizraujošs laiks," saka Norvēģijas Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja direktore Kārina Hindsbo. Oslo centrā uzbūvētais jaunais Nacionālais muzejs ir ambiciozākais no visiem valstī īstenotajiem kultūras projektiem, tas izmaksājis 6,1 miljardu Norvēģijas kronu (aptuveni 600 miljonu eiro). Šis ir lielākais mākslas muzejs Ziemeļvalstīs, kura divos stāvos cieņpilni eksponēti 6500 darbu no muzeja kolekcijas (kopumā tajā ir 400 000 vienību). Nacionālais muzejs izveidots 2003. gadā, apvienojot Nacionālo galeriju, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Laikmetīgās mākslas muzeju un Nacionālo arhitektūras muzeju. Līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai muzejā varēs aplūkot norvēģu un ārzemju mākslinieku, arhitektu un dizaineru izstādes.
Viena no Nacionālā muzeja kolekcijas pērlēm – ievērojamās norvēģu mākslinieces Harrietas Bakeres (1845–1932) glezna Zilais interjers. Audekls, eļļa. 66 x 84 cm. 1883. Foto – Berre Hestlanns
"Mēs rūpējamies par Norvēģijas kultūras mantojumu, kā arī kolekcionējam un saglabājam mākslu nākamajām paaudzēm," uzsver Nacionālā muzeja direktore Kārina Hindsbo. "Mūsu misija ir nodrošināt iespēju apmeklētājiem pēc simt gadiem pienākt pie Harrietas Bakeres gleznas Zilais interjers (1883) un detalizēti aplūkot viņas otas triepienus, piedzīvot tūkstoš gadu senā Baldisholas gobelēna košās krāsas un saprast kaut ko vairāk par savu pagātni, skatoties uz mākslu, kas tapusi XXI gadsimta 20. gados. Šādu iespēju nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu. Par to pēdējos mēnešus mums atgādina kara nodarītie postījumi Ukrainā, kur par uzbrukuma mērķi kļuvušas arī kultūras celtnes. Nācijas kultūras mantojumu veido atmiņa un identitāte. Ja tam uzbrūk, tas ir uzbrukums sabiedrībai un cilvēkiem, kuri tajā dzīvo," piebilst Kārina Hindsbo.
_Photo%20Frode%20Larsen%20Nasjonalmuseet.jpg)
Īpašu vietu Nacionālā muzeja kolekcijā ieņem unikāls tekstilmākslas darbs – Baldisholas paklājs. Gobelēns radīts ap 1040.–1190. gadu. Autors neidentificēts. 203 x 118 cm. Foto – Frūde Lāšens
"Muzejiem ir arī cita svarīga funkcija. Pētījumi liecina, ka muzejiem ir ļoti liels uzticības rādītājs. Cilvēki uzticas muzejiem un zināšanām, kuras tie glabā un kurās dalās. Muzejiem uzticas pat vairāk nekā skolām, universitātēm un grāmatām. Mums ir jāturpina strādāt, lai stiprinātu šo uzticēšanās sajūtu. Mums ir jāiepazīstina ar savu kolekciju un jāuzrunā visplašākā, visdaudzveidīgākā auditorija. Mākslai ir jābūt pieejamai visiem. Cilvēkiem ir jāpārliecinās, ka tā atspoguļo laiku un sabiedrību, kurā dzīvojam. Šādā gadījumā muzejs var kļūt par vissvarīgāko tikšanās vietu," secina Kārina Hindsbo.
Dažas dienas pirms Nacionālā muzeja atklāšanas Kārina Hindsbo Oslo atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kas padara Norvēģijas Nacionālo muzeju unikālu pasaules kontekstā?
Pirmām kārtām – muzeja kolekcija, kuru beidzot varam parādīt šajā fantastiskajā ēkā, kas ir monumentāla un diskrēta vienlaikus. Šeit krājuma darbus var ieraudzīt pavisam citā gaismā, ne tā, kā tas ir bijis līdz šim. Muzejs ir liels, bet tajā ir viegli orientēties, apmeklētājiem šeit ir mēroga sajūta. Katra detaļa muzejā ir kvalitatīva un pārdomāta. Skatītājiem ir pieejama pastāvīgā ekspozīcija un pagaidu izstāžu zāles, kafejnīcas, veikali, bibliotēka un telpa, kurā var pētīt grafikas darbus un zīmējumus. Šeit ir lieliski darba apstākļi muzeja speciālistiem – mākslas darbu krātuve, fotolaboratorija, restauratoru un konservatoru darbnīcas. Mums ir visas iespējas, lai strādātu ar kolekciju un rūpētos par to. Tas viss ir diezgan unikāli.
Kā pēdējās desmitgadēs ir mainījusies muzeja loma?
Uz šo jautājumu labāk varēs atbildēt pēc piecdesmit gadiem. Vienmēr ir grūti novērtēt sevi un situāciju tieši šajā brīdī. Tas, kas mūs padara atšķirīgus, ir Norvēģijas vizuālās mākslas, arhitektūras, amatniecības un dizaina kolekcija. Mūsu rīcībā ir arī pamatīga starptautiskā kolekcija. Savas kolekcijas darbus, kas aptver visus šos mākslas veidus un kas tapuši no senatnes līdz mūsdienām, tagad eksponējam zem viena jumta. Tas nav bieži sastopams citos muzejos.
Kolekcijas ekspozīcija veidota tā, lai centrā būtu cilvēks – gan cilvēks šodien, gan cilvēks vēstures gaitā. Vēlamies parādīt, kā māksla, arhitektūra, dizains un amatniecība ir veidojusi sabiedrību. Arhitekti un dizaineri piešķir formu mūsu dzīvei, projektējot mājokļus un radot objektus, kuri tos piepilda. Dizaineri ietekmē veidu, kādā saskaramies ar demokrātijas sistēmu, – viņi izstrādā vēlēšanu zīmes un urnas, kurās tās nonāk. Laikmetīgā māksla uzdod kritiskus jautājumus par sabiedrību, nācijas un identitātes idejām. Vairāk par to visu var uzzināt muzeja kolekcijas pastāvīgajā ekspozīcijā. Norvēģijas māksla tajā iesaistās dialogā ar citu kultūru darbiem.
Dzīvojam pasaulē, kuru ir pārplūdinājuši vizuālie tēli. Cilvēki nepārtraukti rada attēlus un dalās ar tiem, dažreiz tie tiek izmantoti pretrunīgi, ar attēliem var manipulēt. Šādos apstākļos muzejs kļūst par īpaši svarīgu vietu, kurā kritiski var izvērtēt vizuālo tēlu spēku un diskutēt par to. Šeit var attīstīt savu vizuālo kompetenci, un vizuālā kompetence ir gatavība kritiski domāt. Redzot senāku periodu vizuālās kultūras piemērus, mēs varam labāk saskatīt, kā vizuāli veidojas mūsu laikmets. Šajā ziņā muzejam ir unikāla kompetence, kas pašreiz ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Muzejs piedāvā arī atpūtu, klusumu un telpu pārdomām. Muzejā valda atšķirīgs ritms, ja salīdzinām ar mūsu digitalizētās ikdienas steigu. Muzejs rosina iztēli un iedvesmo būt radošiem.
Kādi bija jūsu lielākie izaicinājumi, gatavojoties muzeja atklāšanai pandēmijas apstākļos?
Man ir īpaši jādomā par darbiniekiem, jo mēs ilgi un intensīvi esam strādājuši, gaidot muzeja atvēršanu. Tagad, kad muzeju piepilda apmeklētāji, tas nav finišs, bet gan sākums. Tagad viss sākas! Nedrīkst atslābt. Atklāšanas dienā nekas nebeidzas. Tā ir pacelšanās, nevis nosēšanās. Centīšos motivēt un iedvesmot muzeja komandu, darbinieki ir nedaudz noguruši, tas bija laikietilpīgs un darbietilpīgs sagatavošanās process. Esam laimīgi uzņemt skatītājus, tas mums nozīmē tik daudz, ka beidzot pa durvīm ienāk apmeklētāji un gaisotne uzreiz ir cita. Mēs šeit diezgan ilgi esam bijuši vieni un ar nepacietību visus gaidām. Mūs iepriecina pozitīvas atsauksmes. Ja kādam ir jautājumi vai iebildumi vai kāds vēlas par kaut ko diskutēt, mēs tam esam atvērti.
Vai jūtat, ka cilvēki Oslo un citur Norvēģijā gaida muzeja atklāšanu? Kādi ir auditorijas piesaistes veidi, ko jūs izmantojat?
Jā, cilvēki patiešām gaida muzeja atklāšanu. Vispirms bija paredzēts atvērt muzeju 2020. gadā, tad 2021. gadā. Pandēmijas dēļ tas nenotika. Mēs izstrādājām aktivitāšu programmu, kuru īstenojām sadarbībā ar partneriem un citām institūcijām, – nosūtījām dažus no savas kolekcijas svarīgākajiem eksponātiem uz dažādām Norvēģijas vietām, lai cilvēki tos varētu aplūkot. Šie darbi kļuva par muzeja vēstnešiem, veicināja auditorijas interesi pirms muzeja atklāšanas. Mēs rīkojām ekskursijas muzeja ēkā – cilvēki nelielās grupās varēja ienākt un redzēt, kā mēs strādājam, kā tiek iekārtota ekspozīcija. Mēs nodomājām: ja nevaram atvērt visu muzeju, vismaz varam parādīt, ko mēs darām un kāds ir muzeja veidošanas process. Tas izraisīja rezonansi, cilvēki par to runāja.
Savā runā pirms muzeja atklāšanas minējāt, ka muzejiem uzticas vairāk nekā skolām, universitātēm un grāmatām. Kas ir šīs uzticības pamatā?
Šāds secinājums izdarīts lielā pētījumā, kas pirms dažiem gadiem veikts ASV. Domāju, tas ir tāpēc, ka mēs esam šeit uz palikšanu, muzeji ir stabili, tie nemainās tik strauji. Varbūt kāds varētu domāt, ka mums vajadzētu mainīties strauji, bet tā nenotiek. Muzejs ir institūcija, kas strādā ilgi, rūpīgi un pamatīgi. Muzeji šeit ir bijuši ilgu laiku, un tie arī paliks ilgu laiku. Tie neraustās uz visām pusēm, bet ievēro savu kursu, nodrošina pēctecību, krāj un vairo zināšanas un pieredzi. Turklāt es domāju, ka kolekcija un kultūras mantojums pats par sevi ir vērtība, kas cilvēkiem ir svarīga.
Ja jūs varētu mierīgi pavadīt piecas minūtes kādā no Nacionālā muzeja zālēm, kura tā būtu?
Vai ir atļauts izskriet cauri vairākām zālēm? Muzejos nav atļauts skriet, bet pieņemsim, ka var. Es ātri ieskatītos kolekcijas pastāvīgajā ekspozīcijā pirmajā stāvā – šeit ir izstādīti dizaina, dekoratīvās mākslas un amatniecības darbi, sākot ar antīko laikmetu. Es aizietu uz zāli, kurā eksponēta XVIII gadsimta norvēģu stikla kausu kolekcija, pēc tam es aplūkotu Norvēģijas karalieņu tērpus un laikmetīgās modes darbus un dotos uz otro stāvu, lai redzētu dažus no glezniecības šedevriem.
Vai jums ir kādi nākotnes projekti, kas saistīti ar Baltijas valstīm? Vai jūs būtu ieinteresēti sadarbībā?
Tā noteikti ir iespēja. Pašlaik mums nekas nav plānots, bet tagad, kad muzejs ir atvērts, esam ieinteresēti sadarboties ar muzejiem visā Eiropā, arī ar Baltijas valstīm. Mums ir paredzētas lielas izstādes. Luīzes Buržuā izstādi (2023) rīkosim sadarbībā ar mākslinieces dibināto institūciju The Easton Foundation Ņujorkā, Frīdas Kalo izstādi (2024) – sadarbībā ar viņas muzeju Zilā māja Mehiko, Marka Rotko izstādi (2024) – sadarbībā ar Nacionālo mākslas galeriju Vašingtonā. Eiropā šī Rotko izstāde notiks tikai Oslo. Mēs gribam radīt un parādīt kaut ko unikālu, bet vēlamies arī sadarboties ar partneriem. Partnerībā ar citām institūcijām ir vieglāk īstenot vērienīgus projektus – tas attiecas gan uz resursiem, gan zināšanām.
Cik svarīga muzejam ir laikmetīgā māksla?
Protams, tā ir svarīga, bet viss, ko mēs darām, ir svarīgi. Jaunajā muzeja ēkā pirmo reizi varam plaši parādīt laikmetīgo mākslu pastāvīgajā ekspozīcijā. Turklāt atklāšanas izstāde Es to saucu par mākslu/I Call It Art, kas iekārtota pagaidu izstādēm paredzētajā Gaismas zālē, sniedz ieskatu 147 Norvēģijā strādājošo mākslinieku un apvienību daiļradē. Mēs sekojam līdzi tam, kas notiek šodien, parādām to izstādēs un savienojam ar vēsturi. Tāds ir muzeja uzdevums.
Informācija: www.nasjonalmuseet.no