Skaidrs, ka tā ir traģēdija, bet tā nav sengrieķu traģēdija. Cauri sadzīviskumam rit dzeja, poēzija un traģisms. Tas rodas no tā, ka viņi visi jūt, ka nebūs labi, un visi uz to iet, – 28. maijā uz Nacionālā teātra skatuves gaidāma pirmizrāde – Vladislavs Nastavševs iestudējis spožā spāņu dzejnieka un dramaturga Federiko Garsijas Lorkas lugu Asins kāzas (1933).
Īpaša loma izrādē būs dzejnieka Edvīna Raupa tulkojumam, kurā, šķiet, tiešām saknes laidusi mistiskā, ar racionālu prātu grūti tveramā duende, ko pats Lorka savās lekcijās aprakstījis kā spēku, nevis darbu, cīņu vai domu. "Duende neatrodas rīklē, bet kaut kur pašos dziļumos un kāpj augšup no kāju pēdām" (F. Garsija Lorka. Lekcijas. Neputns, 2013). "Edvīna Raupa tulkojums ir brīnišķīgs. Skanīgs, trāpīgs. Teksti vienlaikus nozīmē vairākas lietas – gan "jā", gan "nē", gan "nezinu"," slavē Vladislavs Nastavševs.
Izrādē režisors dzied savas dziesmas ar Lorkas vārdiem. Viņš arī scenogrāfs. Režisors KDi atklāj, ka jaunajā sezonā Jaunajā Rīgas teātrī taps Cerību ezera turpinājums. Pievienosies viņa bērnības drauga un omes skats. Omi spēlēs Vilis Daudziņš. Varam berzēt rokas, ka ar igauņiem Nastavševs nav sapraties: "Tā mana atklātība, starp citu, tur nevienam nebija vajadzīga… Turpinājumā runa būs par bērniem. Par neiespējamību dzemdēt bērnus. Par to, kā tas transformējas un kā bioloģiska neauglība transformējas mākslas radīšanā. Darba nosaukums ir Cerību ezers ir aizsalis. Izrādē es tomēr meklēšu kaut kādu izeju. Toreiz viss bija sasalis a priori – ziema, Tallina…"
Jaunajā sezonā Rīgas Krievu teātrī taps Mēdeja, Dailes teātrī uz lielās skatuves – Peldošie–ceļojošie. 2. daļa, Jaunajā Rīgas teātrī būs Anatolija Marienhofa Ciniķi. "Par Oktobra revolūciju. Ko jaunie laiki izdara ar cilvēkiem, kuri gribot negribot kļūst par ciniķiem. Tas ir krievu modernisma paraugs. Nezinu, kā mums veiksies ar dramatizējumu, bet proza ir brīnišķīga, joprojām lasāma kā kaut kas eksperimentāls un svaigs," paskaidro Vladislavs Nastavševs. "Maskavā Gogoļa centrā iestudēšu Mihaila Kuzmina Forele pārsit ledu. Taisīšu izrādi par viņa dzīvi."
Nastavševs gatavo jaunu "bombu" – šādi un tamlīdzīgi ieraksti parādās sociālajos tīklos. Arī kritiķi neslēpj, ka gaida katru tavu jauno izrādi. Vai šī uzmanība tevi uzmundrina vai – gluži pretēji – sasaista un paralizē?
Ne viens, ne otrs. Tas, protams, ietekmē. Pašam ir jāiet kaut kur tālāk. Baigi vienkārši ir palikt turpat, kur esi, kur nemaz nav slikti. Daudz kas ir paveikts, un to tagad var izmantot gadiem. Iet tālāk – tāds tagad ir lielākais izaicinājums.
Tev patīk patikt?
Man patīk patikt. Ļoti vienkārši ir nomierināties un atražot. Jācīnās ar sevi. Īstenībā es jūtos komfortabli – zinu, ko es protu un ko varu sniegt. Kas tālāk? Priekš kam vispār kaut ko darīt?
Vai ar Asins kāzām mēģini sevi pagrūst ārā no komforta?
Ar Lorku es jūtos droši, jo man ir liela skaidrība par to, kas tur ir rakstīts. Es varu identificēties. Ja nevarētu, es arī nevarētu uzrakstīt mūziku ar viņa dzeju. Par mūziku bija jautājums – kā lai es rakstu. Pirmkārt, es nekad nebiju komponējis ar latviešu tekstiem. Bija liels pārbaudījums, vai varēšu sajust dzejas dzīvo pulsu. Mēģināju deleģēt šo uzdevumu vienam komponistam, pēc tam – otram. Tas līdz galam nepārliecināja. Bija skaidrs, ka jāraksta pašam, bet bija bijība, kā man sanāks. Bija arī jāsajūt latviešu valodas melodika, lai rakstītu.
Bija izaicinājums neaizmirst, ka tas nav Blaumanis, bet tomēr Lorka. Tēmas pārklājas – kāpt pāri žogam, tas viss… (Atsaucas uz Rūdolfa Blaumaņa aforismu: "Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas bieži kāpj pāri" no noveles Purva bridējs – red.) No otras puses – man ir ļoti aptuvens priekšstats par Spāniju, un es arī neesmu spānis. Līdz ar to bija jautājums – kā to padarīt par savējo. Nevis stāstīt par eksotisku valsti, kurā ir tādas vai tādas tradīcijas, bet, rēķinoties ar to, tomēr taisīt savu redzējumu. Es jebkurā darbā runāju par sevi un taisu to, ar ko varu simtprocentīgi identificēties.
Vai tev svešvaloda, latviešu valoda, lai cik labi tu to prastu, ļauj pārkāpt pēdējās prāta barjeras un ietiekties savās dzīlēs? Bez tā slēgt Lorku nav iespējams.
Jā, es to varu. Bieži vien dienām ilgi nesaku nevienu krievu vārdu.
Bet domā krieviski?
Vairs ne.
Olatišel (pārlatviskojies – no krievu val.), kā Cerību ezerā strīda karstumā pārmet mamma?
Jā, tā ir. Es tikai nesen to piefiksēju. Bija tik gara diena un tik daudz visādu tikšanos, bet neviens cilvēks nerunāja krieviski. Tā bija ļoti, ļoti interesanta pēkšņa atklāsme.
Vai tu to kaut kā vērtē? Gribētu vairāk krieviski parunāt?
Es to nevērtēju. Tikai piefiksēju. Tas nozīmē, ka es labi jūtos šeit, Rīgā. Atgriezos no Tallinas, un man bija sajūta, ka Rīga mani pilnīgi apskauj. Beidzot tu esi atpakaļ – viņa man teica. Es te vienkārši tā jūtos.
Kā tev liekas, kas tevī ir mainījies kopš iepriekšējās izrādes, Idiota, iestudēšanas Nacionālajā teātrī?
Pirmkārt, es taisu uz lielās skatuves, un tā ir pilnīgi cita izjūta. Man liekas, tikai tagad es sāku sajust, kas tā ir par vietu. Taisot kaut kur mazās zālēs, tu nedabū teātra pulsu. Tu tomēr jūties atsevišķi. Vienmēr prioritāte ir lielā skatuve, un ap to arī visa dzīve grozās.
Vai tad šī situācija sen nav mainījusies? Visi medī biļetes tieši uz Mazās un Jaunās zāles izrādēm, kur pārsvarā notiek interesantākie radošie meklējumi.
Tas nav par to. Par labām vai sliktām izrādēm. Kā es sapratu — sajust teātra pulsu var tikai uz lielās skatuves.
Kāpēc izlēmi izrādi iesildīt ar koncertu – dziesmām no Asins kāzām? Nav bažu, ka tas mazinās skatītājiem pirmatklājuma prieku izrādē?
Man liekas tieši otrādi – gribējās ievest cilvēkus tajā noskaņā. Tev ir bažas?
Ne pārāk, bet tāds jautājums tomēr radās. Ja izrāde ir ar savu īpatnēju universu, man patīk to pirmoreiz ieraudzīt uz skatuves. Jo mazāk reklāmas rullīšu, jo labāk.
Teātrim ir jāpārdod biļetes. Tas bija mārketinga gājiens. Ir nepārdotas biļetes. Asins kāzas – cilvēkus, man liekas, baida tas nosaukums. Melnā sperma nevienu nebaida. Pavasarī visiem jau gribas uz laukiem un dārzu – kādas vairs Asins kāzas…
Tev vajadzēja iestudēt Skroderdienas Silmačos.
Njā.
Tēmas ir pat līdzīgas, tikai laimīgas beigas, un visi dabū, ko grib.
Tur neviens neko nedabū. Neviens neko nedabū…
Šoreiz man bija ļoti harmonisks process. Varbūt tāpēc, ka es zināju, ko daru. Tas, ko es teicu sākumā, – tas arī tagad notiek. Tas ir rets gadījums, es pat teiktu – izņēmums. Pārsvarā es nekad neko nezinu. Aktierus tas vienmēr biedē. Šoreiz bija skaidrība un arī aktieru uzticēšanās.
Teici, ka tev par Lorku viss ir skaidrs. Vai vari, lūdzu, atklāt, kas tevi ar viņu sarado?
Tas, ka viņš nenošķir savu dzīvi no savas mākslas. Bieži vien mākslinieki tā dara, viņi norobežojas no savas privātās dzīves un taisa kaut ko pilnīgi citu. Tam es neuzticos. Es jūtu Lorkam līdzi. Viņa lirisms, nāves un mīlestības tuvums, kas ir gandrīz sinonīmi. Tā nāves klātesamība, kas saistās ar duendi, iedvesmu. Tai ir liels sakars ar nāvi. Es saprotu, kā tas ir. Iedvesmā ir kaut kas kosmisks. Nezinu, vai duende ir tikai iedvesma. Tas ir daudz vairāk nekā iedvesma. Ļoti nosacīti es to sauktu par staigāšanu pa klints malu. Jo vairāk tu ļaujies, jo lielākas iespējas nokrist. Jo ievainotāks tu kļūsti. Arī atbrīvotāks.
Lorku nogalināja viņa paša atklātība. Viņa briesmīgā nāve bija tāpēc, ka viņam vienkārši neļāva iet tālāk, viņu apstādināja. Man dažreiz ir bail, ka ar mani tas pats varētu notikt. Visu laiku ir nāves klātesamības sajūta. Vienmēr. Kad braucu ar riteni, braucu lēni. Tu esi savās domās un mierīgi vari trāpīt zem mašīnas. Tāpēc ļoti novērtēju rāmjus, ko uzliek sabiedrības normas. Tevi ierobežojot, arī pasargā. Tas ir stāsts par līdzsvaru ar apkārtējo, tas īstenībā tevi glābj. Nedrīkst ļaut sev aizlidot kaut kādā stratosfērā, jo var arī neatgriezties. Atmosfēras iekšējais spiediens ir ļoti, ļoti liels. Tu vari eksplodēt jebkurā brīdī. Tas ir ļoti intensīvs iekšējais stāvoklis, bet citādi es nevaru. Iespējams, tas atšķir formālo, laikmetīgo mākslu no tādiem māksliniekiem, kuri kā izejmateriālu izmanto savu iekšējo pasauli.
Latviešu dramaturģijā arī ir vairākas lugas, kurās sievietes izvēlas "nāves puišus", nevis stabilos vispārpieņemtās harmonijas nodrošinātājus. Kāda ir tava dzīves pozīcija – kāpt žogiem pāri, zinot, ka gan paša dzīvē, gan citu dzīvē viss būs saārdīts, vai izvēlēties mīlestību ar prātu?
Neizvēlos ne vienu, ne otru. Izvēlos būt viens. Man neder ne viens, ne otrs. Kaislība – tur ir jēga, un tam ļauties ir forši un dažkārt arī nepieciešams. Runājot par Blaumani. Runā, ka viņš ir bijis homoseksuāls. Līdz ar to tās tēmas varbūt arī tāpēc pārklājas. Tas nav tikai par to, vai es gribu pareizu vai nepareizu mīlestību, bet visu laiku klātesošs ir fakts, ka tā mīlestība ir aizliegta, ka tas nav līdz galam pieņemts un arī nevar būt pieņemts, un varbūt arī pareizi, ka nav pieņemts. Nu velns viņu zin.
Varbūt tie žogi tiešām ir vajadzīgi, lai pašus pasargātu?
No vienas puses – pasargā. No otras puses – iekšā grauž. Cilvēks samierinās ar visu. Arī ar neiespējamību atrast harmoniju, tādu kā mīlestību. Tu samierinies ar savām iekšējām skumjām, sāc tās romantizēt. Rupji sakot, sāc pelnīt naudu kā mākslinieks. Izmantot, lai radītu mākslas darbus, un pēkšņi tu nokrīti ar sirdi. Tev liekas, ka tev viss ir kārtībā, ka tu jau esi nomierinājies – es būšu viens, man visu laiku būs mīlestība bez atbildes, bet tad vienā brīdī sirds vienkārši neiztur… Jo visu laiku iekšā ir nenormāls rūgtums. Mēs visi kā inteliģenti cilvēki spējam par to reflektēt, bet tas lietas būtību nemaina.
Ko tu teici ansamblim pirmajā mēģinājumā? Par ko ir šī luga, un kāpēc tu gribi to iestudēt?
Vispirms es viņiem izstāstīju, kā es to redzu. Man bija jautājums, kur viņi aizbēg (Līgava un Leonardo – red.)? Jo bija skaidrs, ka tās ir divas telpas, pretstati. Lorkam tas nav tikai stāsts par kaislību un mīlestību, atļautu vai neatļautu, pareizu vai nepareizu, bet lielā mērā arī stāsts par mākslinieku. Lorku bija ieinteresējis reāls gadījums (avīzē publicēts notikums – red.), taču rakstīja viņš tik un tā par sevi. Lielā mērā gandrīz visi tēli, izņemot tēvu, ir viņš pats, kā es to uztvēru. Dažādas šķautnes. Māte, kura nevar palaist dēlu un kura pilnīgi noteikti ir pieķērusies viņam kā vīrietim. Šo tēmu attīstu arī izrādē. Tā nepiepildītība. Tad – Leonardo un Līgavas kaislība, kas viņiem ir jāslēpj. Tas arī ir viņš. Tēma būs – māksla pret realitāti. Savā mākslā tu arī vari sajusties kā cietumā, jo aizej tālāk un tālāk prom no realitātes, lai ko mēs ar to saprastu. Protams, arī reālā dzīve ir fikcija. Man, piemēram, nav tuvu attiecību ar cilvēkiem, kas nav no mākslas loka. Tas drusciņ biedē.
Es ļoti mīlu Nacionālā teātra celtni, to lielumu, mērogu, tur tu jūties drošībā. Biezas sienas tevi paglābj no realitātes un reālās dzīves. Un tad tu izej laukā, un liekas, ka visa apkārtējā pasaule ir kā dekorācija. Izejot starpbrīdī uzsmēķēt, par šo kanālu, piemēram, liekas – kas to ir uztaisījis? Tā ir diezgan šizīga sajūta. Izrādē arī par to būs runa.
Vai saknes Asins kāzām nenāk jau no Tumšajām alejām?
Protams. Arī dziesma, kas skan cauri visai izrādei ir ar Lorkas vārdiem. Tā ir Lorkas dzeja brīnišķīgā krievu tulkojumā. "Es atkārtoju tavu vārdu/Un tas skan tik attālināti/Kā vēl nekad nav skanējis/Tas vārds ir tālāk par zvaigznēm un skumjāk par nogurušo lietu". Koncertos es nospēlēju jaunās un beidzu ar šo dziesmu. Tur ir tumšās alejas, un tās paredz iespēju kaislībām kaut kā piepildīties. Tās ir traģiskas, bet tās tumšajās alejās attīstās un vārās. Viņiem ir kur paslēpties. Šajā lugā traģisms rodas no tā, ka nav kur paslēpties. Viņi ir tuksnesī. Mežs parādās tikai beigās. Gan Leonardo, gan Līgava, nemaz nerunājot par visiem apkārtējiem, to uztver kā lāstu. Kā kaut ko, kam viņi vienkārši nespēj pretoties. Viņi ļoti labi zina, ka tas ved uz nāvi. Tā ir nāvējoša infekcija. Ne velti arī Tumšo aleju anotācijā bija rakstīts – kaisle kā nāvējoša infekcija. Tas nenozīmē, ka es kā Tolstojs Annā Kareņinā nosodu. Viņš nosoda visu miesisko. Es nenosodu nevienā brīdī, vienkārši konstatēju faktu, ka tā ir novirze. Tas ir pārspīlējums. Kā jebkurš pārspīlējums, tas ir slimīgi un bīstami. Viņi vienkārši nespēj tam pretoties. Tas lielā mērā ir par to žogu. Tumšajās alejās īsti nav žogu. Tāda visatļautība. Bet šeit ir žogi. Tā ir starpība.
Vulgāri lugu Asins kāzas var izlasīt arī kā banālu melodrāmu. Līgava kāzu naktī aizbēg ar precētu vīru un tēvu.
Nāves klātesamība padara to par traģēdiju. Tas man bija svarīgi. Skaidrs, ka visi tie cilvēki ir kā ērkšķi un dadži. Lasīju Lorkas biogrāfiju – ļoti laba angļu valodā rakstīta grāmata –, un tur detalizēti ir savākts viss, kas ir zināms par Lorku. Tur bija rakstīts – kad viņam bija desmit gadu, viņu aizsūtīja mācīties uz vietu, kur noticis reāls notikums, kas kļuva par pamatu lugai Asins kāzas. Tur bija rakstīts, ka viņu satriekusi tā kalcinētā zeme. Izkaltusi. Pilnīgi balta. Un tur nekas neauga. Tas deva impulsu, man viss kļuva skaidrs no šī viena teikuma. Skaidrs, ka tas ir iekšējais sausums. Tas ir nogurums, tas ir izdegums… Īstenībā no tā arī viņi grib izrauties.
Vakardien uz koncertu bija atnākušas LTV1 Kultūras ziņas un prasīja, ko es gribētu darīt ar skatītāju. Es teicu, ka es gribētu to sauso ziedu, kas mums visiem ir iekšā, apliet ar ūdeni. Lai tas drusciņ, drusciņ uzziedētu. Vismaz. Atceros – es vienreiz biju mājās pie Petrenko (režisors Dmitrijs Petrenko – red.), un viņam uz palodzes stāvēja… es pat nezinu, kas tas bija par augu. Es teicu – kāpēc tev tas stāv tik sauss? Viņš saka – es to negribu apliet. Tu ko?! Vajag taču apliet. Es vēl ar to ziedu aprunājos: "Ziediņ, nu ko tu..." Un pēc tam Petrenko stāstīja – iedomājies, augs atdzīvojās un tagad dod ziedus. Varbūt es to gribētu darīt ar skatītāju.
Ja runājam par lugas poētisko līmeni. Ir cilvēki, kas saka, ka neuztver un nenovērtē dzeju. Viņiem ir ko meklēt tavās Asins kāzās?
Jā, es domāju, ka ir ko meklēt. Es vienmēr operēju tikai ar emocijām. Tādā ziņā emocijas ir dzeja, jo tās nav prāts. Lorkas dzeja nav sadomāta un ir ļoti pieejama. Tā ir organiska. Mani Lorkā uzrunā tas cilvēciskums, kas visam spīd cauri. Teksti ir ļoti vienkārši un trāpīgi. Tāpēc man, piemēram, nepatīk Ibsens. Viņi visu laiku runā, runā un reflektē par kaut ko. Kaut kas šausmīgi sauss. Šeit tā nav. Viss par lietu un atklāti. Ne velti Lorkam ar Dalī bija konflikts. Viņš vēlējās, lai Lorka iet vairāk sirreālisma plāksnē, bet Lorka izvēlējās turēties visu laiku pie zemes un smelties no tās. Kaut gan lugā sirreālais ir klātesošs – Nāve, Mēness, Malkas cirtēji. Telpā būs kaut kas no Dalī – kad savienojas priekšmeti, kuriem nav jābūt kopā. Ne velti viņi bija sabiedrotie.
Vai esi kādreiz atsvešināti sev pajautājis, kas ir teātra magnēts, kas mūsdienu virtuālajā laikmetā joprojām spēj cilvēkus izvilināt no mājām – likt plecu pie pleca sēdēt tumsā, reizēm pat uz neērtiem krēsliem, turklāt vēl izslēgt telefonu uz trim stundām?
Teātris neapšaubāmi ir kopā būšana. Sajusties kā kopumam un kopā kaut ko reālu piedzīvot. Cerams. Var arī nepiedzīvot. Šajā sakarā man bija jautājums, vai ir iespējams eksperiments uz lielās skatuves. Astoņsimt vai tūkstoš cilvēkiem. Kāpēc laikmetīgā māksla attīstās tik ātri un strauji? Jo tā nepretendē uz masām. Kāpēc literatūra, manuprāt, attīstās daudz straujāk par teātri? Literatūra un māksla iespaido katru cilvēku atsevišķi, bet teātrī ir jāatrod, kas cilvēkus šeit un tagad varētu vienot. Līdz ar to izaicinājums ir daudz lielāks. Kā to savienot ar manu mākslinieka nepieciešamību taisīt mākslu, nevis kaut kādus izklaides šovus un runāt par kaut ko ļoti intīmu. Tāpēc ir jābūt ļoti, ļoti godīgam pret to, ko tu dari. Kā bija ar Cerību ezeru. Cerībā, ka šis godīgums neatstās cilvēkus vienaldzīgus un ļaus ar to saslēgties.
Vai tu mīli svešus cilvēkus, ka spēj tik atklāti dalīties un publiski atkailināties? Vai tu kādreiz esi piedzīvojis arī režisora kautrību?
Man visu bērnību māte stāstīja, ka esmu kaut kas īpašs. Man tas ir vienkārši ieaudzināts. Es pat neteiktu, ka tā ir drosme.
Pašapziņa?
Jā, pašapziņa un arī kaut kādā ziņā visatļautība. Manī nav ieaudzināts kautrīgums kā tāds. Tarkovska Spogulis sākas ar ainu, kurā puika stostās un sieviete viņam saka: tagad atkārto man līdzi – es varu runāt, я могу говорить. Tā ir liela lieta – spēt pateikt.
Žurnāla Veto Magazine jaunākajā numurā saki, ka gribi būt ģēnijs, bet neesi. Ģēnijs varot radīt ar vieglumu. Vai tu esi kārtīgi izvaicājis kādu ģēniju, varbūt tā nemaz nav?
Protams, nav tik vienkārši… Es domāju, ka ģenialitāte, it īpaši manā, teātra režisora, gadījumā, kuram ir darbs ar cilvēkiem, ir spēt sajust cilvēkus un savienot savu lidojumu ar cilvēkiem, kas tev ir blakus. Nemokot viņus, spēt aizvest uz savu ideju. Iespējams, es esmu ģēnijs. Varētu nebūt, varētu būt, to mēs nezinām. Taču es pilnīgi noteikti neesmu ģēnijs šādā ziņā. Es pie tā strādāju. Nevis atbaidīt, spīdzināt, bet harmoniski mijiedarboties. Tā ir mana personīgā izaugsme. Mani nepamet cerība, ka tā varbūt notiks. Tas ir arī pašsaglabāšanās instinkts, jo nevar turpināt dzīvot visu laiku konfliktā ar cilvēci.