Katrs Ivara Heinrihsona radīts zirgs ir pilns slodzes. Lai tas būtu monumentāls eļļas gleznojums, ogles zīmējums, kadrējums, vai tikai līnija. Tā ir ZĪME kā novilkta atspere pilna enerģijas un gatava jau nākamajā mirklī nesties uz priekšu, nepakļaušanās spītā sacelties uz pakaļkājām, vai grupēties ierindā, ja tas nepieciešams.
Viņa glezniecība ir pārdzīvojums un izpratne vienlaikus. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība, viss pulsējošs, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas...
Pirmais Ivara Heinrihsona darbs, ko pieņēma Jauno mākslinieku izstādē 1975. gadā Valsts Mākslas muzejā, bija jātnieks uz zirga, kas lec cauri puspavērtiem vārtiem un pazūd melnā caurumā. Šī ir arī pirmā Ivara Heinrihsona glezna, ko kolekcijai nopērk Mākslas Fonds. Arī pirmais darbs zirgu skrējienu sērijā, kas turpinās visus nākamos gadus, attīstoties par ceļu. «Šī forma kļuva par manējo! Kas notiek tur zemapziņā ir noslēpums.»
1980. gados Ivars Heinrihsons ir viens no jaunās mākslinieku paaudzes, kas maina glezniecības noskaņu Latvijā. (Ilze Žeivate)