Izdevniecība Orbīta laidusi klajā dzejnieces Lotes Vilmas Vītiņas dzejas grāmatu puķainā istaba. Tajā apkopoti pēdējos četros gados sarakstītie dzejoļi.
"Lotes Vilmas jaunais dzejas krājums spirgti dzīvina šķiršanās (respektīvi, mīlestības) liriku mūsdienu kontekstā, taču vitāla ir arī grāmatā izkoptā valodas tehnika. Dzejniece demonstrē apzinātu un šobrīd, iespējams, latviešu dzejā pārliecinošāko meistarību principā – maksimālais efekts ar minimāliem līdzekļiem," Lotes Vilmas Vītiņas stilu raksturo redaktors Ivars Šteinbergs, piebilstot, ka "smuku puķu saknes mēdz būt gauži niknas".
Lote Vilma Vītiņa ir teksta un ilustrāciju autore bilžu grāmatai bērniem Dzejnieks un smarža (Jāņa Baltvilka balva). 2020. gadā iznāca viņas debijas dzejas krājums Meitene, 2021. gadā izdots dzejprozas krājums jauniešiem Ūdenstornis (Latvijas Literatūras gada balva). Viņas dzejoļi publicēti arī Arta Ostupa sastādītajā dzejas antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (2018, Valters Dakša) un dzejas krājumā Monta Kroma. Re: (2019, Punctum), kā arī portālos Punctum un Satori.
"Kad man bija kādi sešpadsmit gadi, dzīvoju komunālajā dzīvoklī ar Rozīšu skolasbiedriem. Tajā laikā biju nelaimīgi un stulbi iemīlējusies un arī rakstīju nelaimīgas (bet ne stulbas, jo to es toreiz tik labi nesapratu) mīlestības dzejoļus, un ziemas vakaros tos lasīju priekšā saviem biedriem. Viņi tos iesauca par "gultas dzejoļiem". Laikam tāpēc, ka tie bija par attiecībām, un tāpēc, ka darbība bieži notika gultā. Darbība visbiežāk bija ilgošanās, pieskārieni, kaut kas nepateikts, vientulība, nespēja pieskarties, skumšana utt. Varbūt šis daļēji ir tāds "gultas dzejoļu" krājums. Ja attiecības būtu puķes galviņa, tad tās ziedlapas klātos slāņu slāņiem un katrā kārtā atklātos jaunas sevis šķautnes. Reizēm ir ļoti bailīgi sastapties ar to, kas ir puķes pašā vidū," krājuma impulsus atklāj dzejniece Lote Vilma Vītiņa.
Esmu jūs iztraucējusi Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā. Kādi ir šīs vietas noteikumi? Vai neparedz pilnīgu rakstnieku izolāciju no ārpasaules pienākumiem un kairinājumiem?
Pilnīgas izolācijas nav. Domāju, ka Ventspils Rakstnieku mājas vadītāji droši vien ir priecīgi, ja rakstniek sēž arī lejā un cits ar citu sarunājas, nevis uzturas tikai savā istabiņā. Vienkārši tā sakrita, ka iznāca grāmata un es uzreiz aizlaidos uz Ventspili.
Vai jau ar konkrētu ieceri vai vienkārši domāt un krāt iespaidus?
Man ir padomā pāris ideju, bet tie vēl ir ļoti maziņi asniņi. Par to vēl negribu runāt. Pagaidām taustos – kaut ko pazīmēju, kaut ko bišķiņ parakstu, eju uz bibliotēku, palasu kādas grāmatas. Kad esi mājās, domā par visādām mājas lietām. Šeit ir cita sajūta, kas kaut ko pārslēdz, un tas ir forši. Veicina radīšanu.
Vāka oranži rozā krāsa laikam ir dzejoļa rozā oranžs iespaidā? Tas ir interesants kontrasts, jo dzeja, manuprāt, ieved vairāk citu krāsu noskaņās, vairāk "vientulības vēsturēs". Kā jūs pati to izjūtat?
Oranžajam uz vāka ir tāda tveicīga un nedaudz intensīva sajūta. Reizē – kaut kas intīms, bet tas neparāda grāmatas tumšo pusi.
Lote Vilma Vītiņa. Puķainā istaba. Izdevniecība Orbīta. 2025. 64 lpp.
Mani pārsteidza jūsu meistarība tieši šajos dzejoļos – no ķermeņa, šķiet, minēta tikai mugura un plaukstas, bet jutekliskuma vieliskums ir panākts ļoti blīvs.
Paldies. Erotika jau rodas tieši no tā, kas nav atklāts. Tas varbūt darbojas.
Vai rakstāt, uzreiz jau domājot par krājumu ar konkrētu tēmu un dramaturģiju, vai otrādi – krājums tiek izveidots no jau radušās dzejas?
Pārsvarā es rakstu dzejoļus un tad skatos, kāds tiem ir raksturs. Citreiz dzejoļi savācas publikācijās, un tad šīs publikācijas veido grāmatas kodolu. Pārsvarā ir tā, ka dzejoļi salasās un tad tiek veidots krājums, skatoties, kādi ir dzejoļi. Šajā gadījumā daudzus dzejoļus neielikām grāmatā diezgan apzināti. Skatījāmies ar redaktoru Ivaru Šteinbergu – šis būs grāmatas skelets un ko vēl mēs tam varam salikt apkārt. Katru nedēļu rakstīju vēl klāt jaunus dzejoļus. Sākotnēji tā nebija domāta grāmata. Nu labi, es zināju, ka būs sarakstīta čupa ar dzejoļiem, un šķita, ka būtu forši salikt grāmatu, bet man vispār nebija skaidrs, kāda tā būs. Runājām ar Ivaru un secinājām, ka ir daudz attiecību dzejoļu. Tas man pašai bija mazliet pārsteigums, bet tas bija tas, no kā varēja salikt grāmatu.
Šis ir otrais dzejas krājums pieaugušajiem pēc spilgtās debijas ar Meiteni 2020. gadā? Visi priecājās, ka dzejā ienākusi jauna sievietes balss. Kā jūs teiktu, vai otrajā krājumā šī jūsu dzejas meitene ir pieaugusi? Kļuvusi par sievieti?
Jā. Ir citāda sajūta. Kad pati pēc ilgāka laika pāršķirstīju pirmo krājumu Meitene, man bija interesantas sajūtas. Ir pagājis jau tik ilgs laiks, ka liekas – tas ir kaut kas nedaudz cits. Ne gluži tā, ka būtu rakstījis cits cilvēks. Beidzot man ir pietiekami liela atkāpe, lai es vispār varētu sajust atšķirību. Ar otro grāmatu vienmēr ir nedaudz bailīgi. Visi salīdzinās ar iepriekšējo grāmatu, negribas uzrakstīt vēl vienu tādu pašu. Man ir sajūta, ka izdevās aiziet nedaudz citā dziļumā un vietā. Forma, iespējams, ir nostrādātāka nekā Meitenē. Es jau visu laiku jokoju, ka nākamā grāmata būs jātaisa Sieviete. Paldies Dievam, tas nav noticis.
Puķainajā istabā ir tīrs teksts. Šeit jums raksturīgie zīmējumi kā līdzvērtīga grāmatas daļa nešķita piemēroti?
Pieaugušo grāmatās man negribējās jaukt iekšā ilustrācijas. Man teksts ir svarīgs pats par sevi. Daudz noteica arī izdevniecības Orbīta izvēle. Rēķinājos, ka tai ir šī grāmatu sērija Orbītas bibliotēka, kurā jau lielos vilcienos ir noteikts, kāds būs vāks. Bija doma, tāda viltība – taisīt puķu ilustrācijas no vārdiem. Viena mana draudzene dizainere sāka tādas taisīt, gribēju viņu iesaistīt šajā projektā, lai viņa man uztaisa vārdu puķes, bet tas beigās šķita lieki. Man puķainās istabas dzeja liekas pašpietiekama un pati par sevi vizuāla. Bija grūti saprast, ko zīmējums pienestu klāt. Ūdenstornī tas bija saprotams. Tā bija savā ziņā kā pusaudzes dienasgrāmata, un tur zīmējumi iekļāvās ļoti dabiski. Domāju, līdz tam vēl nonākšu, ka uztaisīšu arī pieaugušo grāmatu, kurā būs zīmējumi un citi vizuālie aspekti.
Lasīju kādā intervijā, ka dzeja jums vairāk nāk no iekšējās pasaules, savukārt mākslinieces, ilustratores darbs vairāk ir tiešām kā darbs. Tā ir joprojām?
Pēdējos gadus es diezgan daudz strādāju ilustrācijā. Ir bijuši ne tikai savi projekti, bet arī visādas sadarbības un pasūtījumi. Mazliet mēģinu attiecības ar zīmēšanu veidot no jauna, lai nebūtu tā, ka tas saistās tikai ar darbu. Pagājušajā gadā man vispār bija periods, kad atgāju no tā nost. Sapratu, ka vajag no tā mazliet atpūsties. Šobrīd mēģinu saprast, kā es varētu vairāk atgriezties pie zīmēšanas, tāpēc ka tas ir tik forši, ne tikai darbs. Lai gan tas ir arī foršs darbs, tas tomēr ir process, kurā tiek iekļauta atbildība, nauda un citi cilvēki. Radošais process ir kaut kas pilnīgi cits, nekā ja zīmēju kaut ko darbam. Man bija svarīgi saprast, ka varu atkal zīmēt pati sev.
Esat kā māksliniece piedalījusies dažādos sociālajos projektos, piemēram, radījusi ilustrācijas Bērnu slimnīcas fonda un Rīgas Dzemdību nama ziedojumu kampaņām, esat bijusi arī Rīgas svētku vizuālā tēla autore. Izstādei No Arkādijas līdz Marsam bijāt uzzīmējusi Bastejkalna karti ar visiem baložiem uz soliņiem. Šie visi izklausās tādi patīkami, jūsu vērtībām atbilstoši pasūtījumi?
Jā, mani uzrunā šāda veida kampaņas vai akcijas. Arī uzņēmumam Hospiss Māja esmu zīmējusi logo un ilustrācijas. Man ir prieks, ka varu ar to strādāt. Tā ir svarīga iniciatīva, ko ir svarīgi atbalstīt. Tas ir forši. Klienti pazīst manu stilu un respektē, kā es strādāju, un tāpēc grib ar mani sadarboties. Nav tā, ka man kāds saka kaut ko darīt pretēji tam, kā es gribētu strādāt. Jebkurā gadījumā, ja tu ar kādu sadarbojies, tomēr rēķinies, ka tā ir arī saruna par to, kas ir būtisks. Tā, protams, nav pilnīga radošā brīvība.
2019. gadā jūsu komikss Sliekas, mākoņi, viss Frankfurtes grāmatu tirgū tika izvēlēts platformas dPICTUS izstādei 100 Outstanding Picturebooks. Esat arī starptautiski novērtētā komiksu žurnāla Kuš! autore. Tajā esat piedāvājusi nopietnas tēmas – vientulību, mentālo veselību, nāvi, ekoloģiju. Vai ir izveidojusies kāda starptautiska sadarbība?
Komiksus joprojām zīmēju. Tagad strādāju pie grafiskā romāna, kas arī iznāks Kuš! izdevniecībā. Tā ir latviešu izdevniecība, bet pats komikss būs angļu valodā. Būtībā šī izdevniecība visu izdod angliski, jo lielākā daļa lasītāju ir starptautiska auditorija. Ir bijušas situācijas, kad iznāk kaut ko uzzīmēt arī ārpus Latvijas, bet tas nav bieži. Lielākoties es strādāju Latvijā.
Kādai mērķauditorijai ir iecerēts topošais grafiskais romāns?
Sākotnējā doma bija, ka tas ir par jaunu cilvēku, biju domājusi par pusaudzības laiku. Šobrīd sanāk, ka galvenajai varonei varētu būt ap divdesmit gadiem. Nolēmu, ka pārsvarā vēl nedomāšu par auditoriju, jo negribu sevi ierobežot. Pēc tam varēs skatīties. Varbūt tas varētu iekļauties jauniešu literatūrā, bet neesmu līdz galam pārliecināta, un es gribu, lai man būtu brīvības sajūta – ka var ļaut tam būt, kas tas grib būt.
Paši grāmatizdevēji tomēr ērtības un mārketinga labad lieto šo mērķauditorijas iedalījumu, bet, protams, kurš pateiks, kam jālasa Selindžera darbi – pusaudžiem, jauniešiem vai pieaugušajiem. Jūs arī jaunībā esot aizrāvusies ar Selindžera darbiem?
Jā. Tieši tā. Es tā arī domāju.
Jaunā grāmata puķainā istaba, kā jau runājām, ir ļoti intīms darbs. Tā ir istaba, kurā esat viena, reizēm varbūt vēl ar kādu, "divas ūdens glāzes uz palodzes". Vai estētikas ziņā jūs šajā krājumā sarunājaties ar citiem dzejniekiem un literāro tradīciju?
Man ir grūtības domāt par literatūras kontekstu vai kur es tajā atrodos un par to sakarīgi reflektēt. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es šai grāmatai izvēlējos redaktoru Šteinbergu. Uzticos viņam, ka viņš ļoti labi pārzina šo kontekstu. Tas rada foršu sajūtu, ka viņš to zina un, iespējams, var man palīdzēt tajā iejusties. Es to īsti neizjūtu. Kad grāmata ir tikko uzrakstīta, man ir grūti pateikt, kāda tā ir vai kas ir izdarīts. Tas pirmajā brīdī ir grūti. Kad iznāca Meitene, man pat palīdzēja dažas recenzijas, kurās cilvēki to ielika kontekstā. Kad viņi to pasaka vārdos, es saprotu un reizēm atsaucoties izmantoju pat kaut kādās sarunās. Tas ir labi notverts, bet man pašai ir grūti to ieraudzīt. Līdz ar to ir grūti pateikt, vai es ar kādu savā dzejā sarunājos. Ja es to gribētu darīt, visticamāk, tās būtu sievietes, citas dzejnieces. Tieši caur šo jutekliskuma un droši vien arī vientulības pieredzi.
Vienu brīdi man šķita, ka lasu XXI gadsimta Austru Skujiņu.
Jā, pusaudža gados es biju ļoti pārņemta ar Austru Skujiņu. Tas man bija ļoti nopietns periods (iesmejas).
Esat teikusi, ka jūsu dzejas kodolīgumu un minimālismu ir ietekmējušas arī japāņu haiku. Vai tas joprojām ir ierosinošs avots?
Neteiktu, ka es sevišķi daudz lasu haiku, bet tas skatīšanās veids man noteikti ir joprojām aktuāls. Tas vispār ir raksturīgs japāņu kultūrā. Arī viņu kokgriezumos pasaules redzējumā saskatām kaut ko līdzīgu. Haiku principos ir vienkāršība un poētisms, kas ir ikdienišķs. Jā, saikne ar haiku un šo izjūtu man joprojām ir svarīga. Arī šajā grāmatā ir svarīgi, ka kaut kas tiek rādīts, nevis pateikts. Neielikām ar Ivaru dažus dzejoļus, kuri pēc tēmas it kā iederējās, bet izteiksmē šķita pārāk tieši. Tie nebija slikti paši par sevi, bet neiekļāvās krājuma valodā, kurā lietas vairāk tiek parādītas nekā pateiktas tiešā veidā. Tas, man šķiet, ir ļoti raksturīgs japāņu haiku.
Ārkārtīgi neparasti, ka jūs jau no samērā agras bērnības esot no blociņiem veidojusi grāmatiņas un vecmāmiņai teikusi: kad izaugsit liela, rakstīsit un zīmēsit pati savas grāmatas. Vai aizdomājaties kādreiz par šo liktenīgumu jau no pieauguša cilvēka skatpunkta?
Tas ir ļoti jocīgi. Tas man liekas brīnišķīgi. Tas, protams, nenozīmē, ka ir viegli. Es tāpat piedzīvoju šaubas un visādus grūtus mirkļus. Arī dzejas rakstīšanā ir bijuši brīži, kad biju izdomājusi: ja es to nevaru izdarīt labā veidā, nekad nedarīšu. Bet, kad var pieslēgties sev un uzticēties tam, kas es esmu, tad arī izdodas piekļūt tai sajūtai, kāda, es iztēlojos, varēja man būt kā bērnam. Kad bērnībā zīmēju, rakstīju vai izdomāju stāstus, bija tik labi. Ir tik interesanta un aizraujoša sajūta, kad esi savā iekšējā pasaulē, nekad nezini, kas tur var atklāties. Iesāc stāstu vienā veidā, un tas tevi kaut kur aizved. Tajā ir kaut kas ļoti foršs, tas ir piedzīvojums. Pieaugušā pasaulē parādās dažādi virspusējāki un praktiskāki jautājumi, kas ir jārisina, un ir grūtāk atgriezties bērnības stāvoklī, kurā ir tīrs iemesls, kāpēc kaut ko gribas radīt.
Kā jums izdodas palikt savas iekšējās pasaules tīrajā istabā? Gan jau jūs arī lasāt ziņas un sekojat līdzi notikumiem pasaulē?
Pēdējās nedēļas man bija ļoti grūtas. Nevarēju neko radošu padarīt sakarīgi. Saprotu, ja jūties nobijies un tev ir trauksme, tu nevari būt radošā stāvoklī. Esi vienkārši tādā izdzīvošanas režīmā. Ir ļoti grūti savienot kaut kādu savu izpratni par lietām, pasauli un savu dzīvi ar to, kas notiek. Man tas ir grūti – kā turpināt darīt savas lietas un pieņemt, ka pasaule ir arī visas šīs šausmas. Ir arī reāla draudu sajūta. Ir dusmas par to, ka notiek ļoti netaisnīgas lietas. Es ziņas tomēr pārstrādāju ļoti emocionāli. Gribas sekot līdzi tam, kas notiek, bet pēc tam ir vienkārši jāraud. Tas ir sarežģīti. Koncentrēties savām lietām ir grūti un izaicinoši.
YouTube ir atrodams video, kurā jūs dalāties ieteikumos, kā sākt rakstīt dienasgrāmatu. Viens no jautājumiem, ko ierosināt sev pajautāt, ir – kas ir skaistākais, ko šodien esmu redzējis. Kas ir skaistākais, ko jūs šodien jau esat paguvusi ieraudzīt Ventspilī?
Nekur ārā līdz šim brīdim vēl neesmu tikusi (intervija notiek plkst. 11.). Varbūt Rakstnieku mājas kaķis Vatsons. Vēl – no rīta YouTube skatījos kaut kādas ziņas par Ukrainu. Bija arī kāds video, kurā ērglim kājas bija sapinušās kaut kādā striķī un tad cilvēki viņam to striķi atpiņķerēja un nogrieza nost. Viņš aizlidoja. Tas varētu būt skaistākais, ko šodien esmu redzējusi.