Tāpēc līdz šim svarīgāks man ir šķitis ģitāras koncerts ar dzeju nekā, piemēram, grāmata. Ideālais novērtējums ir, ka pēc koncerta zvana studentu bariņš un stāsta, ka pēc noklausīšanās ir līdz septiņiem rītā kaut kur klīdis, kaut ko rakstījis un domājis. Vārdu sakot, tu, cilvēk, ej un dari! Tā ir mana auditorija un mans mērķis, nevis, teiksim, cilvēki, kas kasīs ķirbi un spriedīs, ko tad “dižais rakstnieks” mums centies pateikt.” (Intervijā Osvaldam Zebrim, KD 16.05.2012.)Pirms pāris gadiem Andris Akmentiņš kļuvis par ventspilnieku. “Ventspils rakstniekam mazāk laiku nozog apkārtne un ikdiena. Vēl liela atšķirība ir cilvēki – Rīgā valda tāda vispārēja atsvešinātība, lielā burzmā visi kaut kur skrien un izskatās vienādi sajukuši. Ventspilī ir strikti nodalīti ļaužu pulciņi, savrupas grupas, kas mijiedarbojas mazāk. Par laimi, man jau ir pazīstamas pārdevējas veikalā, vietējie makšķernieki, bibliotekāres. Rakstniekam nav tādu sociālu robežu.Rīga man tomēr ir pilsēta, pilna ar rēgiem no pagātnes. Kas reizēm ir patīkami, bet reizēm arī nav. Gandrīz ik nedēļu esmu spiests te iegriezties, lai gan vairāk strādāju elektroniski.” (Intervijā Osvaldam Zebrim, KD 16.05.2012.)Arī šonedēļ Andris iegriezīsies Rīgā, lai ar otru kādreizējo rīdzinieci un tagadējo ventspilnieci Andru Konsti runātu par dzeju mūzikā un literatūru.
Valodas vakaru ciklā Vārds – tas ir svētums, gadsimtu pienests tikšanās ar dzejnieku Andri Akmentiņu
Andri Akmentiņu pazīstam gan kā dzejnieku, gan kā prozaiķi un tulkotāju, gan mūziķi. Viņa jaunākais dzejas krājums “Zemeņu blūzs” nācis klajā 2011. gadā.Akmentiņš darbojies arī reklāmas jomā. 2011., 2012. un 2013. gadā veidojis Latvijas Literatūras gada balvas noslēguma pasākumus. Jautāts, kāds ir viņa lasītājs un klausītājs, Andris saka: “Kvalitātes parametrs man ir iedvesmots klausītājs un dzīvs kontakts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.