Rīgas Starptautiskā kinofestivāla centrs ir Splendid Palace, seansi un pasākumi notiek arī kinoteātros Kino Citadele, KSuns, Kino Bize un citur. Daļu no filmām ir iespējams skatīties arī tiešsaistē, un tas ļauj festivālam sasniegt arī ārpus Rīgas dzīvojošos. Nu jau arī es apzinos, ka nav tādas filmas, ko nevar neredzēt, un nav tāda festivāla, ko nevar neapmeklēt, it īpaši straumēšanas platformu piedāvāto vizuālo orģiju un pārpilnības laikmetā. Saprotu arī, ka karš un krīze nav tas bezrūpīgākais laiks, lai ļautos eskeipismam un klejošanai kino tēlu pasaulē.
Ar to tad arī sāksim – ar iespēju atbalstīt Ukrainas kino, noskatoties vairākas (četras) starptautiski pamanītas filmas, kas iekļautas programmā Fokusā – Ukraina, kā arī piedaloties kādā no diskusijām, kas notiek Kino Bize (19. un 20. oktobrī plkst. 16). Viena no filmām ir šā gada Kannu festivāla programmā Īpašais skatiens pirmizrādītā Tauriņa redze, ko veidojis jaunais ukraiņu režisors Maksims Nakonečnijs. Skarbās drāmas centrā ir jauna sieviete Ļiļa, kura pārnākusi no okupantu gūsta Donbasā. Viņa ir tikusi izvarota, gaida bērnu. Filma griezīgi atklāj kara pieredzes dramatismu, traumatismu, kas kļūst par pārbaudījumu Ļiļas un viņas tuvāko attiecībām. Pārsteidzoši, bet Kannu festivāla smalkā žūrija Tauriņa redzi ignorēja, kaut manā pieredzē tā kļuva par vienu no programmas nozīmīgākajiem darbiem.
Sazarotā programma
Riga IFF, kā parasti, piedāvā plašu, sazarotu programmu, un, iespējams, filmu skaits, kā arī fakts, ka vairākums filmu tiek rādītas vienu reizi, var radīt apmulsumu. Ir jāpiestrādā, lai šajā klāstā atrastu savus pieturas punktus, kaut festivāla mājaslapas uzlabojumi palīdz. Palīdz arī filmu apkopojums atsevišķās apakšprogrammās, un arī to nav mazums – kopumā divpadsmit. To vidū īpaši akcentējama katra festivāla uzbūvē svarīgākā – konkursa – programma, kurā ir iekļautas desmit filmas no Baltijas un Ziemeļvalstīm. To vidū ir arī divas spēcīgas Latvijas filmas – Signes Baumanes subjektīvā, provokatīvā muzikālā pilnmetrāžas animācijas filma pieaugušajiem Mans laulību projekts, kas jau ir apmetusi loku pa nozīmīgiem starptautiskiem festivāliem, un atsvaidzinoši jauneklīgais un nepieradinātais Neona pavasaris, kas vērtējams kā daudzpusīgā un hiperaktīvā jaunā režisora un producenta Matīsa Kažas veiksmīgākais darbs.
Šie divi Latvijas projekti sacentīsies ar virkni citu filmu, to vidū arī ar Kannu festivāla programmā pabijušo islandiešu mākslinieka un režisora Hlinura Palmasona filmu Dievzeme. Filmas centrā ir jauns dāņu mācītājs, kurš ierodas Islandē ar garīgo misiju. Skarbā Islandes daba un cilvēciskās kaislības un vājums rada īpašu spriedzi.
Savdabīgs konkursa programmas akcents ir arī ekstravagantā igauņu režisora Rainera Sarneta dokumentālā filma ar spēlfilmas elementiem Veino Vahinga dienasgrāmata, kas atraktīvā formā pēta igauņu rakstnieka un psihiatra Veino Vahinga pieredzi XX gadsimta 60.–70. gados. Pirms dažiem gadiem Rainera Sarneta filma Novembris (2017) ieguva Riga IFF balvu un daudziem kļuva par unikālu piedzīvojumu un iespēju ieraudzīt pavisam citādu igauņu kino. Rainers Sarnets turpina būt oriģināls.
Festivāla dārgumi
Drošs atbalsts veiksmīgiem filmas meklējumiem ir programma Festivāla izlase/ Festival Selection, proti, filmas no lielo pasaules festivālu piedāvājuma, kas izgājušas šo festivālu atlases sietu, piedzīvojušas veiksmīgu starptautisko pirmizrādi, izrotātas ar publicitātes mežģīnēm utt. Vārdu sakot, šo filmu dzīvē viss jau ir noticis. Tagad tās ceļo pa citiem, mazākiem festivāliem un tiek izrādītas kinoteātru repertuārā, ja nu šīm filmām ir paveicies un tās ir nopirktas demonstrēšanai kinoteātros. Šajā Riga IFF sadaļā iekļauto trīspadsmit spēlfilmu vidū ir vairāki darbi no šā gada Berlīnes un Kannu festivāla programmām.
Uzmanības vērta ir Atgriešanās Seulā – stāsts par kādas jaunas sievietes – savulaik uz Franciju adoptēta bērna – atgriešanos dzimtenē un savu bioloģisko vecāku meklējumiem. Kaut arī filma nepiedāvā īpašas formas ekstravagances, tas ir vērīgs stāsts par jauna cilvēka patības, identitātes meklējumiem. Režisors Davī Šū filmā ir ieaudis arī savu personīgo pieredzi. Līdzīgi kā filmas Atgriešanās Seulā galvenā varone, viņš ir dzimis Āzijā, bet uzaudzis Francijā.
Par vienu no vērtīgākajiem piedāvājumiem var uzskatīt jaunā beļģu režisora Lūkasa Donta filmu Tuvu, kas šā gada Kannu festivālā saņēma ļoti nozīmīgu balvu – Grand Prix. Lūkasa Donta debijas filma Meitene – provokatīvs stāsts par jaunu puisi, kura sapnis ir dejot baletu un būt meitenei, – ir viens no pēdējo gadu pārsteidzošākajiem Eiropas kinodarbiem (filmu nesen demonstrēja LTV). Tuvu ir talantīgā beļģu režisora otrā filma, šķietami daudz mierīgāka, klusāka – tās galvenie varoņi ir zēni, kuru draudzība ir īpaša. Dažādu apstākļu dēļ abu attiecības dramatiski pārtrūkst. Kā pārdzīvot zaudējumu, kā tikt galā ar vainas sajūtu un vientulību? Uz šiem jautājumiem ir sarežģīti atbildēt pat pieaugušam un padzīvojušam cilvēkam, kur nu vēl pusaugu puikam. Arī filmā Tuvu neiztiek bez režisora paša personiskās pieredzes atspulga. Tomēr filma ir nozīmīga ne tikai tās stāsta (tas ieskicēts pārliecinoši, bet lakoniski), bet arī formas dēļ. Lūkasam Dontam izdevies radīt īpašu intimitātes, tuvības un pietuvinātības sajūtu visiem filmas varoņiem. Šādas filmas var dēvēt par poētisko kino. Atļaušos arī subjektīvu asociāciju: vairākas šīs filmas epizodes man atgādināja pasenu latviešu filmu – pieaugšanas stāstu – Vogelfrei (2007).
Ķeizariene un ģēnijs
Intriģējoša ir austriešu režisores Marijas Kreiceres filma Korsete, kuras ideālā auditorija ir dāmas, kam pāri četrdesmit. Protams, Korseti var skatīties arī citu vecuma grupu pārstāvji. Tomēr tieši nelaimīgie 40 gadi ir robežšķirtne, kas Austrijas Elizabetei – Sisī – saasina vientulības un novecošanas sajūtu. Korsete nepretendē uz saloniski gludu daiļās ķeizarienes dzīves atspoguļojumu – ir daudz citu filmu par Sisī, tajā skaitā populārais, pēdējos gados arī Rīgā filmētais vācu seriāls Sisī.
Filma Korsete savā rotaļīgajā brīvdomībā, arī attieksmē pret mūžam smagajiem vēstures interpretēšanas jautājumiem, nedaudz atgādina Sofijas Kopolas Mariju Antuaneti (2006). Sisī, kuru spēlē aktrise Vikija Krīpsa, drīzāk ir XXI gadsimta feministu vīzija, brīva improvizācija ar ķeizarienes dzīves faktiem, vēlmju domāšana, ticot, ka tie nieka 40 gadi ir pupu mizas. Arī šī filma ir pabijusi Kannās festivāla sadaļā Īpašais skatiens, kurā Vikija Krīpsa saņēma balvu kā labākā aktrise.
Interesanti ir skatīties Fransuā Ozona filmu Pēters fon Kants – vienu no šā gada Berlīnes festivāla konkursa programmas piedāvājumiem. Francijas kino joprojām vitālākajam un stilīgākajam režisoram Ozonam ir īpašas attiecības ar vācu režijas ģēniju Raineru Verneru Fasbinderu (1945– 1982), un šī filma ir vistiešākais veltījums Fasbindera jaudīgajai, arī atkarību un kaislību traumētajai personībai. Lai nebūtu pārpratumu – jau Pētera fon Kanta sākuma titros ir Fasbindera fotogrāfija, arī filmas nosaukums liek vilkt paralēles ar Fasbindera filmu Petras fon Kantas rūgtās asaras (1972), kas stāsta par slavenas dizaineres Petras fon Kantas privātās dzīves peripetijām. Visa Fasbindera filmas darbība risinās dzīvoklī, guļamistabā.
Fransuā Ozona filmas galvenais varonis Pēters fon Kants ir režisors, scenārists, mutuļojoša un egoistiska personība, taču arī šīs filmas darbība notiek slēgtā telpā – pamatā fon Kanta dzīvoklī, kurā viņš izdzīvo savas drāmas, mīlas un iekāres epizodes. Kultūrcitātiem un atsaucēm piesātinātā filma būs īsta medusmaize Fasbindera un Ozona, tātad Eiropas autorkino, cienītājiem un Eiropas kinovēstures zinātājiem. Vienā no lomām ir krāšņā, mūžam jaunā aktrise Izabella Adžanī, savukārt fon Kanta māti spēlē Hanna Šigula – kādreizējā Fasbindera filmu zvaigzne.
Programmā ir arī radikālāks Eiropas autorkino piedāvājums – austrietis Ulrihs Zeidls vienmēr ir izcēlies ar savu ironisko, pat cinisko skatījumu uz cilvēka, šī maziskā zemes tārpiņa, gaitām. Zeidlam ir savs viegli atpazīstams stils – viņa filmās dominē simetriski centrēti kopplāni, viņš nevairās no neestētiskiem kailskatiem, un it īpaši nežēlīgi viņš izturas pret padzīvojušām kundzēm, kuras cenšas maskēt savu vītumu ar tīkliņzeķēm, lateksu un citām šausmām.
Filmā Rimini Zeidla ironijas ledusspainis gan pamatā tiek uzgāzts padzīvojušam šlāgerdziedātājam. Rimini galvenais varonis ir paplucis austriešu dziedonis, kurš maizi pelna, izklaidējot tūristus, galvenokārt dāmas, vientulīgās kūrorta viesnīcās. Ja esat gatavi dažām provokatīvām ainām, vācu šlāgeriem un cilvēka niecīguma demonstrējumiem – Rimini būs tieši laikā. Lai gan šim laikam droši vien noderētu kāda mierinošāka un harmonizējošāka pieredze. To iespējams meklēt kādā no filmām visai ģimenei (programma Kid’s Reel) – festivāls rūpīgi veido piedāvājumu bērniem un jauniešiem. Savukārt itāļu klasiķa Pjēra Paolo Pazolīni filmas, kas iekļautas Riga IFF retrospekcijā, atgādinās par pasauli, kas lielāka par mums.
Informācija: rigaiff.lv