Nu jau otro gadu pēc kārtas pandēmija pasaulē sagrozījusi diezgan daudzu lietu kārtību, un Nacionālā kino centra tradicionālais 4. maija Latvijas filmu maratons ir viens no šiem pasaules kārtības elementiem, kas enerģiski mainījies. Iepriekš jau vairāk nekā 15 gadu bezmaksas filmu seansi valsts svētkos bija klātienes notikums, priecīga un darbīga diena Rīgas kinoteātrī Splendid Palace no rīta līdz vakaram, bet pagājušā gada pavasarī maratona rīkotāji pieņēma ārkārtas situācijas izaicinājumu un pārcēlās uz tiešsaisti portālā filmas.lv, tādā veidā radikāli paplašinot auditoriju. Portāls filmas.lv ikdienā ir pieejams Latvijā, bet īpašos pasākumos tas tiek atvērts arī citu valstu skatītājiem, un šāds īpašais pasākums ir arī 4. maija filmu maratons, kura programma no rīta seansa plkst. 11 līdz pusnaktij būs skatāma visur pasaulē (atbilstoši katras valsts laika joslām).
Jaunais modelis jau pagājušajā gadā pulcināja Latvijas filmu seansos gandrīz 9000 skatītāju no vairāk nekā 60 valstīm, tā ka taciņa ir iestaigāta un, cerams, atvedīs pie Latvijas filmām vēl arī citus jaunus interesentus.
Tumšie līkloči
Šogad maratonam ir divi galvenie saturiskie virzieni, kas dažos seansos itin loģiski saplūst kopā. Pirmkārt, kā jau vienmēr Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, svarīgs un neaizmirstams ir tas 80.–90. gadu fons, no kura mēs atspērāmies, lai sāktu ceļu uz šodienu. Turklāt, jo tālāk uz priekšu esam tikuši, jo eksotiskāki liekas skati, ko ieraugām vēsturiskās filmās un kinohronikās, un vienlīdz spilgtu iespaidu sniedz gan dokumentāli, gan inscenēti kadri.
To, ka 90. gadi tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas bija vienlīdz juceklīgs laiks visur Baltijā, šogad atgādinās Lietuvas un Latvijas kopražojuma spēlfilma Dzimtene (seanss plkst. 20.20), kuras režisors lietuviešu izcelsmes amerikānis Toms Vengris stāsta gandrīz autobiogrāfisku stāstu. Viņa filmā jauna sieviete Viktorija 90. gadu sākumā atgriežas Lietuvā ar savu trimdā dzimušo pusaugu dēlu, cerēdama atgūt vecāku māju laukos, un nonāk visai šaubīgā gaisotnē, kādu rada mežonīgā kapitālisma iefiltrēšanās postpadomju telpā. Nakts brauciens baltā žigulītī, īpatnēji saspringtā attieksme pret "ārzemju radiem" un privatizācijas tumšie līkloči – tas viss tikpat labi varēja notikt arī Latvijā.
Bet to, kas šajā laikā patiešām notika Latvijā, demonstrēs vairāki kinožurnāli (Hroniku seanss plkst. 14) un amizanta dokumentālā īsfilma Oranžais eņģelis seansa ievadā – šajā 1989. gada pērlītē režisors Andrejs Apsītis un operators Gvido Zvaigzne ironiski paskatās uz visai šmucīgu procesu, kādam bija pakļauti Rīgas iedzīvotāji 80. gadu beigās. Tolaik pilsētas apsaimniekotāji sazin kāpēc neatzina atkritumu konteinerus pagalmos un piesprieda pilsētniekiem diezgan pazemojošu rituālu – katram savs atkritumu spainītis bija pašam jāiznes uz ielas un jāieber oranžajā atkritumu mašīnā, kas piebrauca pēc grafika konkrētā laikā… vai arī nokavēja.
Šīs filmas iesākto, gandrīz vai psihedēlisko tonalitāti uztur seansā iekļautie kinožurnāli par dabas un vides problemātiku pirmsatmodas Latvijā – šodien gandrīz vai grūti noticēt, cik vienaldzīgi un pat nežēlīgi pret dabu tolaik izturējās gan padomju armija, gan Padomju Savienības industriālie resori, kam Latvija bija tikai dažādu ražošanas izejmateriālu ieguves poligons. Nu nemaz nav jābrīnās, ka trešā atmoda Latvijā sākās tieši ar Vides aizsardzības kluba aktivitātēm.
Tomēr Hroniku seansā iekļauti arī daži harmoniskāki elementi, piemēram, patlaban Latvijā vispazīstamākā dabas filmētāja, operatora Māra Maskalāna, pirmie soļi pacietīgā putnu dzīves pētīšanā (Latvijas hronika 3/1996) un smalks tiltiņš uz programmas pēdējo seansu, līdz kuram vēl nonāksim, – kinožurnāls par to, kā režisors Aivars Freimanis 1989. gadā veidoja spēlfilmu Dzīvīte, skaldīja malku kopā ar mazdēlu un stāvēja Baltijas ceļā kopā ar kolēģiem no filmas uzņemšanas grupas.
Dabas likumi
Tā nu pamazām esam nonākuši pie otra virziena šāgada Latvijas filmu maratona programmā – dabas, vides un ekoloģijas problemātikas. Ar šādu ievirzi sākas jau pirmais seanss plkst. 11 – nu jau tradicionāli 4. maija rītā pie ekrāniem tiek aicināti mazie skatītāji kopā ar ģimeni, un izrādās, ka arī Latvijas animācijas programmu var izveidot no filmām, kas stāsta par dabas aprūpēšanu, cūcīgu uzvedību mežā, dzīvnieku attiecībām ar civilizāciju un citiem saistītiem tematiem, seansa gaitā pamazām uzrunājot arvien pieaugušākus skatītājus. Ievadā paredzams arī tāds kā «reklāmas rullītis» – leļļu filmu režisore Dace Rīdūze izstāstīs skatītājiem par savu filmu Dusmukule, kas studijā Animācijas brigāde vēl tikai top, bet tematiski ļoti iederas šajā programmā, jo arī runā par dabas piesārņošanas nejaucībām, izceļot priekšplānā vienu izlietotu un dusmīgu plastmasas maisiņu.
Dienas tematiku turpina Ekoklasikas seanss (plkst. 17.30), kurā iekļautas divas slavenākās vides filmas Latvijas jaunāko laiku kinovēsturē, un simptomātiski, ka abās dokumentālajās filmās dabas norises eleganti un apbrīnojamā pētnieka pacietībā filmējis jau minētais Māris Maskalāns. 2001. gadā uzņemtais Jumta likums (režisori Andis Mizišs un Māris Maskalāns) rāda laikus, kad Ķīpsalas Preses namā vēl kūsāja dzīvība un strādāja cilvēki, un viņiem nebija viegli sadzīvot ar zīriņu koloniju, kas par savu ligzdošanas vietu bija izvēlējusies tipogrāfijas lielo, plakano jumtu. Divdesmit gadu vēlāk gandrīz vai jāsecina, ka zīriņi ir uzvarējuši – vismaz cilvēki no Preses nama ir prom…
Otra klasiskā vides filma šajā seansā ir Leiputrija (2004), kura savulaik nonāca Eiropas Kinoakadēmijas nominēto darbu sarakstā kā pretendente uz balvu par gada labāko dokumentālo filmu. Režisore Laila Pakalniņa sakārtojusi Māra Maskalāna filmēto materiālu un pievienojusi tam slavenā japāņu komponista Sigeru Umebajasi mūziku, izveidojot pārsteidzošu un gandrīz neticamu kombināciju – skaista un emocionāla filma par… atkritumu izgāztuvi.
Arī nākamajā seansā programmu turpina Lailas Pakalniņas dokumentālā filma ar starptautisku karjeru – melnbaltā Karote (2019), kuru filmējis izcilais kinooperators Gints Bērziņš. Šī elegantā, lēnā un gleznieciski izsmalcinātā filma stāsta par vienu mazu un diezgan nicināmu priekšmetu – vienreiz lietojamu plastmasas karoti, kuru tomēr cilvēce uzskata par tik svarīgu lietu, lai ieguldītu šāda nieka ražošanā globālus un visādā ziņā ietilpīgus resursus. Tā kā tieši šogad vienreizlietojamo trauku industrija tomēr beidzot dabūs trūkties no jaunajiem Eiropas Savienības likumiem, kas pieņemti vides aizsardzības vārdā, filmu Karote maratona programmā papildina vides speciālistu un vienkārši ieinteresētu cilvēku diskusija Kur mana (plastmasas) karote? publicista Sandija Semjonova vadībā (saruna kā atsevišķs pasākums būs skatāma jebkurā dienas laikā).
Gadsimta garumā
Vēl trīs seansi ir veltīti īpašām kultūras personībām. Vispirms Jubilāru seansā (plkst. 12.30) skatītāji varēs svinēt līdzi divām 90 gadu jubilejām, kas kalendārā atrodamas tieši šajā mēnesī. 23. maijā dzimšanas dienu svinētu režisors Varis Krūmiņš (1931–2004), viens no pirmajiem profesionālajiem Latvijas nacionālā kino veidotājiem pēckara gados, un programmā iekļauta viņa pirmā īsfilma pēc Maskavas kinoinstitūta absolvēšanas, komiskais pastāstiņš Cēloņi un sekas (1956) pēc Andreja Upīša noveles. Otra jubilāre šajā seansā – dzejniece, rakstniece un tulkotāja Vizma Belševica (1931–2005), pēc kuras īsā stāsta Tās dullās Paulīnes dēļ režisore Vija Beinerte (tolaik Ramāne) 1979. gadā uzņēma vienu no visu laiku smieklīgākajām Latvijas īsfilmām, galvenajās lomās nebaidoties aicināt teātra primadonnas Lilitu Bērziņu un Lidiju Freimani.
Divas citas personības pieminēs Mūžības seanss (plkst. 15.30), kura filmas veltītas nesen mūžībā aizgājušajiem – dzejniekam un tulkotājam Uldim Bērziņam (1944–2021) un kinorežisoram un operatoram Askoldam Saulītim (1966–2021).
Svētku programmas izskaņā – divsēriju spēlfilma Dzīvīte (1989) atjaunotā kvalitātē (plkst. 22). Režisoram Aivaram Freimanim (1936–2018) šis ir 85. jubilejas gads. Filma stāsta par Krišjāni Baronu, turklāt filmas autori visai radikāli miksējuši dažādus izteiksmes līdzekļus, pievienojot inscenētai spēlfilmai gan dokumentālus, gan animācijā veidotus kadrus, bet vēl jo vairāk – filmas uzņemšanas laikā aktuālās atmodas vēsmas, tāpēc nebaidīsimies atzīt, ka Latvijas kinovēsturē Dzīvīte ir visai novatoriska parādība. Filmas digitālo kopiju atjaunojis tās galvenais operators Valdis Eglītis, pārcilājot un notīrot gandrīz katru no 260 000 kadriņu, kas veido šo trīs stundas ilgo filmu… Lai šo darbu varētu novērtēt iespējami vairāk skatītāju, filma Dzīvīte portālā filmas.lv visā pasaulē būs pieejama arī 5. maijā.
Tiešsaistes filmu programma 4. maija Latvijas filmu maratons portālā filmas.lv 4. maijā no plkst. 11.