Pirms Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF sākuma dažādos kanālos riņķo festivāla labāko filmu ieteikumi, ceļveži un visāda citāda atbalsta informācija, kuras mērķis ir orientēt skatītāju un motivēt viņu doties uz kino. Piemetīšu savu artavu programmas akcentēšanā. Pirms tam – vien dažas piezīmes un apsveikumi festivāla desmitajā dzimšanas dienā. Kā vērtēt Riga IFF pirmo desmitgadi? Tā ir bijusi raiba un sarežģīta, mēģinot iezīmēt savu vietu gan lokālajā, gan starptautiskajā vidē. Noslēdzot festivāla pirmo desmit gadu posmu, domājams, var teikt, ka ir atrasta sava auditorija – cilvēki, kas interesējas par kino procesa aktualitātēm, Latvijas kino profesionāļi, jaunieši, radošo jomu pārstāvji. Tie noteikti atpazīst festivāla pēdējos gados izveidoto konsekvento vizuālo tēlu un seko līdzi filmu piedāvājumam.
Riga IFF programmas struktūra apvieno ne tikai iepazīstināšanu ar pasaules lielo festivālu aktualitātēm – globāli jau pamanītām un atzītām filmām –, bet arī stiprina būtisku darbības virzienu, veidojot Baltijas filmu konkursu, demonstrējot Ziemeļvalstu filmas, īsfilmas un kompaktu, taču svarīgu retrospekciju. Te pieminu tikai dažas programmas sadaļas. Desmit gados festivālam ir pārmesta arī programmas fragmentācija, notikumu blīvums, bet šādu draudzīgu kritiku varētu vērst arī Baltijas lielākā kinofestivāla – Tallinas Melno nakšu – virzienā. Ar Melnajām naktīm nākas rēķināties jebkuram Baltijas reģiona festivālam. Tallinas festivāla pozīcijas stiprina arī tā tradīcijas un ilgāka vēsture. Rīgas festivālam tomēr ir krietni mazāk gadu, un tas nozīmē, ka tam ir jaunības potenciāls. Atliek novēlēt to attīstīt arī nākamajās desmitgadēs. Jo, kā apliecina Eiropas pieredze, tur, kur ir spēcīga kino tradīcija, ir arī spēcīgs, starptautiski nozīmīgs festivāls, un otrādi. Tagad pie filmām. Sākam ar pagātni un klasiķiem.
Džima Džārmuša stils
Džims Džārmušs ir viens no tiem amerikāņu kino autoriem, ar kura filmām spilgti saistās XX un XXI gadsimta mija. Ņujorkā dzīvojošais rezignētais intelektuālis ar kuplo, nu jau sirmo matu ērkuli savās filmās vienmēr ir spējis radīt un rādīt citu Ameriku, nereti uz to skatoties ar savu filmu varoņu – autsaideru – acīm. Cilvēkam, kurš ir izaudzis un nobriedis kopā ar Džārmušu un viņa filmām, šī režisora filmu izvēle retrospekcijai var nešķist īpaši rafinēts piedāvājums, arī tāpēc, ka Džārmušs pēdējos gados ir pieklusis un noguris. Māksliniekam sen nav izdevies radīt tik stilistiski pārliecinošus un niansētus darbus, kādi tapa karjeras sākumā. Varbūt tieši tāpēc šis ir labs laiks, lai atgādinātu Džārmuša agrīno filmu unikalitāti, atcerētos, ka viņa autorstils lielā mērā ir veidojis 90. gadu Amerikas neatkarīgā kino esenci un viņš pats ticis iecelts pasaules autorkino mekas – Kannu kinofestivāla – izredzēto kārtā.
Spilgti atminos noskaņas vēlā vakarā pēc filmas Mironis pirmizrādes Kannās 1995. gadā – melnbaltā, stilizētā, jau vēlāk par antiversternu nodēvētā filma ar poētisko, dramatisko finālu man bija satricinošs notikums. Tā ir filma, kurā izmantoti tipiski amerikāņu vesterna žanra kodi, bet tie tiek izspēlēti negaidīti un oriģināli. Filma par grāmatvedi Viljamu Bleiku (Džonijs Deps), kurš ir nonācis Mežonīgajos rietumos darba meklējumos un tur nevilšus sāk ceļojumu pa mūžības upi, ir viens no Džārmuša labākajiem darbiem. Kolēģis Normunds Naumanis savulaik raksturoja Mironi kā metafiziskā poētisma iemiesojumu.
Ja kādu vēl interesē pašdestruktīvais aktieris Džonijs Deps, ir jāatgādina, ka Mironī viņš ir nospēlējis vienu no savām spožākajām lomām. Kopš 90. gadiem daudz kas ir noticis gan ar Depu, gan Džārmušu, gan viņa filmu skatītājiem. Iespējams, šis arī ir iemesls, lai atgrieztos 90. gados un vēlreiz kā no jauna piedzīvotu filmu Mironis.
Riga IFF izrādīs arī pašu pirmo Džārmuša filmu Dīvaināk nekā paradīzē (1984), kas viņam atnesa labākā jaunā režisora balvu Kannās – Zelta kameru. Jau šajā darbā iezīmējas Džārmuša rokraksts. Stāsts par meiteni no Ungārijas, kura atbraukusi pie brālēna uz Ameriku, ir smeldzes, mūzikas un gaišu skumju piepildīts. Nav šaubu, Džārmušs ir izcilākais autsaiderisma, nepiederīgo pasaules izjūtas radītājs. Šim mērķim viņš prasmīgi izmanto noteiktus kinovalodas paņēmienus – garus kadrus, nereti simetrisku kadra kompozīciju un spēles ar tradicionālo žanru (vesterns, gangsterdrāma) elementiem –, to visu pārvēršot absolūti cita veida vēstījumā, kurā varoņu iekšējie meklējumi ir būtiskāki par ārējo darbību un dinamiku.
Šāds autsaidera pieredzes stāsts ir arī filma Spoku suns. Samuraja ceļš (1999), kura galvenais varonis (Forests Vitakers) ir pasūtījuma slepkava ar noteiktu ētisku kodu – viņš cenšas ievērot samuraju goda kodeksu. Filmā ir daudz ironijas un vientulības. Gangsteri, ar kuriem ir lemts kārtot rēķinus Spoku sunim, ir traģikomiski un nīkulīgi. Filma, kurai šķietami ir jābūt trillerim vai gangsterfilmai, būtībā ir pamatīgs autorkino par varoņa sevis meklējumiem. Džārmušs ir piederīgs Amerikas kino kultūrai, bet viņa sirds ir Eiropā un Eiropas autorkino tradīcijā. Ne velti šogad Kannu festivālā Džārmušs bija atnācis uz sava drauga somu režisora Aki Kaurismeki filmas Kritušās lapas pirmizrādi. Tas ir brīnišķīgs darbs, kurā vienu no epizodēm Kaurismeki ir veltījis Džārmušam.
Ceturtā Džārmuša retrospekcijā iekļautā filma ir īsfilmu sērija Kafija un cigaretes. Filmas nosaukumā minētajiem objektiem ir svarīga loma ikvienā asprātīgajā stāstiņā. Jāatzīst, ka agrīnās Džārmuša filmas uz lielā ekrāna nav bijusi iespēja redzēt kopš to pirmizrādēm. Tas ir labs iemesls, lai atgrieztos pagātnē un konfrontētu sevi ar aizgājušo laiku un tajā sakņoto kino.
Roja Andersona ironija
Festivālā būs reta iespēja novērtēt vēl viena spilgta, savam stilam spītīgi uzticīga autora – zviedru režisora Roja Andersona – īsfilmas un reklāmas. Andersona traģikomiskais, ciniskais humors ir tikpat būtiska viņa filmu pazīme kā frontāli, teatrāli veidotie kadri, kuros iekomponēti pelēki cilvēciņi ar blāvām sejām, tērpti pelēkos kostīmos. Andersona mūžīgās, skumjās ironijas objekts gan viņa pilnmetrāžas filmās, gan īsās formas darbos ir mazais, mirstīgais cilvēks (tātad mēs), viņa sīkās kaislības un nopietni nožēlojamā rosība, kas saukta par dzīvi. Andersona filmās gadu gaitā nekas īpaši nemainās, tās piedāvā pelēko mirstīgo ēnu jeb cilvēku horeogrāfiju, kurā dancinātājs ir Dievs vai režisors.
Interesanti, ka Andersona depresīvi ironiskais stils ir bijis motivējošs dažādiem ietekmīgiem Zviedrijas reklāmdevējiem – gadiem ilgi mākslinieks ir darbojies reklāmā, un šis gan ir unikāls fakts. Atgādināšu, ka Andersona spilgtākais starptautiskais sasniegums ir balva Venēcijas festivālā par filmu Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci (2014).
Mūsdienu tendences
Svarīgu Riga IFF programmas daļu veido filmas, kas ir guvušas panākumus lielajos festivālos, – pamatā tās ir Kannu festivālā rādītās filmas, kuru vidū varu izcelt trīs savus favorītus.
Jaukās dienas. Režisors Vims Venderss. Filma, kas ir absolūts pārsteigums. Stāsta, ka vācu režijas klasiķis Vims Venderss devies uz Japānu, lai uzņemtu korporatīvu pasūtījuma darbu. Tomēr viss ir beidzies ar to, ka plānotās reklāmas vietā par japāņu investoru naudu Venderss ir uzņēmis pilnmetrāžas spēlfilmu Jaukās dienas. Tā vēsta par esības trauslo līdzsvaru un harmoniju. Šo harmoniju Venderss saskata kādā Tokijas tualešu uzkopšanas profesionālī (Kodzi Jakusjo saņēma Kannu festivāla balvu kā labākais aktieris), kura rimto ikdienu veido aizrautīga futūristisku tualetes kabīņu un pisuāru pulēšana, kā arī nodošanās hobijam – fotografēšanai un mūzikai. Tikai pamazām sava varoņa noslēgtajā pasaulē Venderss ielaiž kādu elementu, kas liek apšaubīt harmonijas viengabalainību un iespējamību. Filma ir smalki strukturēts stāsts, kurš diez vai būtu varējis tapt nervozajā Eiropā. Filmu Japāna ir pieteikusi kā savu kandidāti uz Oskaru, un tā apliecina Vima Vendersa lielisko radošo formu.
Kritušās lapas. Režisors Aki Kaurismeki. Šī filma ir Somijas pieteikums Oskaram un arī apliecinājums vēl viena pieredzējuša klasiķa radošajai jaudai. Varam teikt, ko gribam, par Eiropas autorkino klasiķu stila paredzamību, bet šiem māksliniekiem joprojām ir spēks. Arī Kaurismeki tāds ir. Kritušās lapas ir līdzīga citām somu režisora filmām gan ar savu stāstu par mazajiem cilvēkiem, gan filmas stilistiskajiem paņēmieniem – katrs šī mākslinieka filmas kadrs joprojām atgādina svinīgi stīvu fotogrāfiju retro vidē. Arī šoreiz stāsts par veikala pārdevēju un mehāniķi alkoholiķi apbur ar savu cilvēcisko smeldzi un niansēto ironiju, kā arī daudzajiem kino citātiem un veltījumu Džimam Džārmušam. Laika zīmes, kas ienāk filmā, gan ir reālas un konkrētas – radio skan ziņas par Ukrainas karu.
Kritiena anatomija. Režisore Žistīne Triē. Šī filma ir Kannu festivāla galvenās balvas Zelta palmas zars ieguvēja. Attiecības ar šo darbu, iespējams, var neveidoties tik vienkārši. Filma atklājas pamazām, negaidīti un pārsteidzoši. Tā stāsta par aizspriedumu un klišejiskas domāšanas rāmēto sabiedrību un tiesu sistēmu, par kuras upuri kļūst rakstniece (lomā – vācu zvaigzne Sandra Hillere), ko vaino vīra slepkavībā. Filma vienlaikus ir gan vēstījums par spēcīgu sievieti un sabiedrības klišejām, gan detektīvs un tiesu drāma. Kritiena anatomija prasa pacietīgu skatītāju, tā atstāj paliekošu pēcgaršu un ieķeras atmiņā, un tas nenotiek ar visām filmām.
Informācija: rigaiff.lv