Noskatījos režisora Andreja Ēķa jaunāko filmu Klases salidojums, un tagad man neliek mieru jautājums – ja Latvijā katram ceturtajam vīrietim ir hemoroīdi, kur tad pārējie nēsā tos savus piepūšamos peldriņķus? Vai viņi tos prasmīgi iemontē biksēs, un tikai Nils Vītols, kuru filmā atveido Ainārs Ančevskis, nav iemanījies to darīt, tāpēc nēsā piepūstu peldriņķi līdzi no mājām uz mašīnu un darbu, un pat izklaides izbraukumos, kur draugs Andris (Imants Strads) mēdz uzlikt to galvā kā sombrero?
Savukārt tas brīdis, kad kadrā parādījās kolorītais Nila priekšnieks Vladis Goldbergs (kurš, starp citu, nospēlē daudz labāk nekā tikpat ekstravaganti sirmmatainais dāņu prototips, bet par dāņiem vēlāk), atsauca man atmiņā kādu senu sarunu. Parasti jau mēs ar Vladi esam runājuši par daudz aizraujošākām lietām, tomēr vienreiz viņš nezin kāpēc teica – ja sievietes pašas nebūtu sākušas klaigāt par to, cik briesmīga lieta ir tas viņu celulīts, veči nemaz nebūtu pamanījuši, ka pasaulē tāds celulīts vispār ir! Tagad jāsaka paldies Andrejam Ēķim – nabaga sievietes vairs nejutīsies pavisam vienas ar savu celulītu, večiem, izrādās, ir daudz plašāks iespējamo vecuma problēmu loks.
Ja godīgi, tas apmēram arī ir viss, ko gribētos teikt par šo četrdesmitgadnieku medicīnisko kaišu un fizioloģisko izpausmju katalogu ar nosaukumu Klases salidojums. Tomēr kino apskatnieks nedrīkst būt snobisks un nicīgi šķaudīt par filmām, kam iecerēts kases grāvēja uzvaras gājiens, tāpēc vismaz jāpapēta "slimības vēsture".
Dāņi, somi, igauņi
Lai gan filmas publicitātes materiālos tas nekādi netiek akcentēts, Klases salidojumu varētu uztvert drīzāk kā sociālantropoloģisku eksperimentu, pētot Latvijas publikas spēju un vēlēšanos rezonēt uz parādībām, kas saceļ vētru ziemeļu zemēs – Skandināvijā un Igaunijā. 2011. gadā Dānijā tika uzņemta komēdija Klassefesten, par kuras īpašo popularitāti liecina fakts, ka līdz šim tapuši jau divi turpinājumi – Klases salidojums 2. Bēres (2014) un Klases salidojums 3. Kristības (2016). Pirmās dāņu filmas titros lasāmi tie paši scenāristu vārdi – Klaudija Boderke un Larss Merings –, un tas ir tikai godīgi, jo Latvijas versija izmanto ne tikai to pašu sižetu, bet lielā mērā arī dialogus, mizanscēnas un pat Hello, Kitty! krekliņu pašā atbildīgākajā brīdī. Starp citu, tieši dāņu versijā kļūst saprotams, kāpēc Nils filmas sākumā tik nervozi knibinās ap kaut kādu koferīti, kuru tā arī "neatpogā", tikai dusmās sakliedz uz meitu, – dāņu Nilss tomēr attaisa savu 80. gadu "diplomātu" un izvelk Dānijas skolām tradicionālo un salidojumam nepieciešamo absolventa cepurīti.
Uz dāņu pirmo Klassefesten 2011. gadā tika nopirkts vairāk nekā pusmiljons kinobiļešu, tāpēc cilvēciski saprotama arī turpmākā notikumu attīstība. Pirmie no kaimiņu panākumiem iedvesmojās Somijas kolēģi un uzņēma filmas rimeiku Luokkakokous, kas 2015. gada pavasarī sasniedza gandrīz 300 000 skatītāju robežu un kļuva par populārāko vietējo filmu – tā bija pirmā somu filma, uz kuru pirmajā nedēļā tika nopirkti 150 000 kinobiļešu. Nu, un kur somi, tur jau igauņi arīdzan klāt – 2016. gadā un līdz ar to visā atjaunotās valsts periodā par populārāko pašmāju filmu Igaunijas kinoteātros kļuva komēdija Klases vakars/Klassikokkutulek, kuru noskatījās gandrīz 190 000 interesentu (tādējādi tikai par 5000 skatītājiem atpaliekot no 2009. gadā sasniegtā rekorda, ko izcīnīja Džeimsa Kamerona Avatars) un kura kasē ienesa miljonu eiro. Šis fakts karstos igauņu puišus no studijas Taska Film iekarsēja tiktāl, ka 2018. gada februārī uz ekrāniem nonāca arī otrās filmas adaptācija, un igauņu versiju par klasesbiedru piedzīvotajām bērēm pirmajā nedēļas nogalē noskatījās gandrīz 50 000 interesentu, pēc divām nedēļas nogalēm filmai jau bija 85 000 skatītāju un 500 000 eiro kases ieņēmumu. 2018. gada statistikā šai filmai norādīts 146 501 skatītājs, kases ieņēmumi – 858 992 eiro apmērā un pirmā vieta Igaunijas kinoteātru topā (interesants salīdzinājums – Latvijā šā paša topa 1. vietā ir Holivudas ģimenes animācija Viesnīca Transilvānija, Lietuvā – vēsturiska pašmāju drāma Pelni sniegā).
Trīs zvaigznes
Pret visu šo ziemeļzemju uguņošanu vienaldzīgs varētu palikt varbūt tikai akmens stabs – katrā ziņā ne režisors (un dvēselē joprojām azartisks producents) Andrejs Ēķis, kurš turklāt ļoti veiksmīgi jau palaidis pasaulē pats savu Svingeru franšīzi, tātad šāds biznesa modelis viņam nav svešs. "Tehniskā specifikācija" visām šīm adaptācijām ir viena un pārbaudīta – lokalizēti joki un galvenajās lomās populāri vietējie aktieri un šovbiznesa personības. Šis princips tika ievērots gan Svingeru igauņu un ukraiņu versijā, gan tagad klasesbiedru izklaidēs. Piemēram, somu Klases salidojuma galvenajām lomām tika izvēlēts vispopulārākais komisko lomu tēlotājs, visslavenākais standup komiķis un viskontroversiālākais radiodīdžejs, par kuru fanojot vairāk nekā miljons klausītāju.
Latvijas versijā trīs draugus spēlē Ainārs Ančevskis, Imants Strads un Juris Kaukulis, kuriem varbūt nav piekarināmas tādas "vienīgo un vispopulārāko zvaigžņu" birkas, tomēr sava sirsnīga ķīmija šajā trijotnē dzirksteļo. Patiesībā filmas labākās vietas ir tās, kurās klasesbiedri dauzās kā puikas, uz brīdi aizmirsuši savas medicīniskās un psiholoģiskās problēmas. Diemžēl scenārijs viņiem tikai īsu mirkli ļauj nedomāt par savas spermas kvalitāti un jaunu meiteņu dibeniem, un tagad nu jāgaida filmas izplatīšanas rezultāti, lai saprastu, kā šāda nemitīga seksuālā spriedze un cieša fizioloģisko procesu klātbūtne rezonē Latvijas kinoskatītājos.
Fakti, skaitļi, procenti
Bažīgas aizdomas producentiem varētu radīt fakts, ka cita Igaunijā ļoti populāra komēdija – tajā pašā studijā Taska Film uzņemtā un ar Latviju kopā ražotā filma Sangarid/ Ātrie igauņu puiši (2017) – mūsu valstī izpelnījās 18 reižu mazāku apmeklējumu un publikas interesi (Igaunijā – 85 306, Latvijā – 4605 skatītāji), lai gan satura tur bija vairāk (nu, vismaz daudzveidīgāks) nekā trīs tādos Klases salidojumos. Jā, bet tur nebija Kaukuļa, Ančevska un Strada – varbūt tā šoreiz ir mūsu cerība!
Turpmākā "tirgus izlūkošana ar kauju", kuru tagad sāk Latvijā adaptētais Klases salidojums, noteikti būs ļoti pamācoša un noderīga ne tikai pašai kompānijai Platforma Filma, bet arī visiem nozares kolēģiem, tāpēc vērosim ar interesi. Sākumpozīcija – Dānijā pirmo "klasesbiedru filmu" kinoteātros noskatījušies 8,8% valsts iedzīvotāju, Somijā – 5,5%, Igaunijā – 14,4%. Latvijas līdzšinējā pieredze šajā frontē – Svingerus noskatījušies apmēram 5,6% Latvijas iedzīvotāju. Bet lielākais rekords piedzīvots 2007.–2008. gadā ar tā paša Andreja Ēķa producēto filmu Rīgas sargi, kuru apmeklējuši 9,5% tālaika Latvijas iedzīvotāju (mūsu tolaik tiešām bija vairāk).
Klases salidojumam gan vēl producenti pievienojuši Latvijā neparasto, bet pasaulē jau pamazām aprobēto iespēju, ka desmit dienas pirms kinoteātru pirmizrādes filmu var redzēt internetā – mūsu gadījumā platformā Shortcut. Šādu tehnisku inovāciju izmēģināšanai, protams, vispateicīgāk ir izmantot filmu vismaz ar teorētiski garantētu skatītāju potenciālu. Un tā ir tikai katra snobiska kritiķa privātā darīšana, ja viņš grib būt par Latvijas kinoskatītājiem labākās domās…
Vai
Lupis
Paulas Jēger-Freiman rēgs