Patlaban režisors Dāvis Sīmanis strādā pie savas otrās spēlfilmas Puika ar suni, kuras idejas autori un producenti ir studija Mistrus Media. Šajā kinodarbā viņš turpina savā iepriekšējā spēlfilmā Pelnu sanatorija (2016) iesākto tēmu par karu. "Par karu ne tikai kā darbību, bet arī kā saindētu prāta stāvokli," uzsver režisors, kura filma tiek veidota pēc rakstnieces Ineses Zanderes topošās grāmatas motīviem, kas vēsta par Žaņa Lipkes jaunāko dēlu.
Desmit gadu vecais puika Zigfrīds jeb Zigis kļūst par aculiecinieku sava tēva drosmīgajai rīcībai četrdesmito gadu sākumā, kad, būdams aizrautīgs, bezbailīgs un ļoti cilvēcīgs avantūrists, viņš paglābj no drošas nāves vairāk nekā pussimt ebreju. "Caur bērna perspektīvu mēs vēlējāmies paskatīties uz Žaņa Lipkes personību un viņa rīcību, kura viņa jaunākajā dēlā raisa pretrunīgas sajūtas," sarunā ar KDi saka Dāvis Sīmanis.
Vēl pagājušā gada rudenī filmēšanas grupa meklēja Ziga lomas atveidotāju un aicināja atsaukties septiņus līdz deviņus gadus vecus puikas, kuri būtu aktīvi un nebaidītos no suņiem, ūdens un kameras, jo viņiem būs jāspēlē varonis, kurš dzīvo Daugavas krastā un sapņo par kuģošanu (tam nebija lemts piepildīties). Šai lomai ir izvēlēts Matīss Kipļuks, kurš filmas uzņemšanas procesā piedalās jau kopš paša sākuma jeb 25. janvāra.
Apsedzis sevi un Džeri ar segu, Zigis no suņu būdas vēro ielu. Aukstumā kūp viņu abu elpa. Puika redz, ka no blakus sētas iznāk Silvija ar māti. Viņa ir satuntuļota un rokās tur palielu koferi. Māte viņu velk prom pa Balasta dambi – janvāra pēdējās dienās tiek uzņemtas pirmās filmas epizodes. Divpadsmit gadu vecā Silvija ir kaimiņu meitene, kura ir likusi Zigim samulst ikreiz, kad atskatījusies, dodoties uz skolu. Šajā lomā ir iejutusies Alise Liepa.
Konfrontācija ar varu
Žaņa Lipkes lomu atveido aktieris Artūrs Skrastiņš, kurš savu kinodebiju ir piedzīvojis Jāņa Streiča spēlfilmā Likteņdzirnas (1997). Tajā aktieris spēlēja lauku muzikantu Beisiku un tūlīt pat iekaroja latviešu kinoskatītāju sirdis. "Šeit viņš ir cits Artūrs Skrastiņš," akcentē Dāvis Sīmanis, kurš aktierim ir uzticējis iekšēji aizlauztu varoni, kurā ir apvienojies gan spēlmaņa azarts, gan arī nopietnība un sarežģītu lēmumu pieņēmēja stiprums.
Topošās spēlfilmas režisors piebilst, ka Žanim Lipkem vienmēr ir piemitis glābšanas instinkts un viņš vienmēr ir atradies konfrontācijā ar pastāvošo varu, lai arī kāda tā būtu bijusi. Ulmaņlaikos Žanis Lipke esot nodarbojies ar dažādu preču nelegālo tirdzniecību (pat ticis pieķerts!) un palīdzējis režīma vajātajiem komunistiem, pēc Otrā pasaules kara viņš esot slēpis latviešu leģionārus, kuri bija dezertējuši no vācu armijas.
Artūrs Skrastiņš ir mainījies arī vizuāli un kļuvis par tumšmati. Pirms ziemas perioda noslēdzošās epizodes uzņemšanas grima māksliniece Sarmīte Balode veic pēdējās korekcijas viņa vizuālajā tēlā, pirms Žanis Lipke dodas glābt ievainotu ebreju sievieti, kuras lomā ir iejutusies režisore Signe Birkova. Viņa sevi spilgti pieteica ar spēles īsfilmu Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze (2014). "Šī loma tika uzrakstīta īpaši viņai," atklāj Dāvis Sīmanis.
Jāatzīmē, ka Artūru Skrastiņu kinoskatītāji varēs redzēt vēl vienā Latvijas simtgades filmu programmā īstenotā projektā. Aktieris atveidos tēva lomu režisores Ināras Kolmanes spēlfilmā visai ģimenei Bille pēc rakstnieces Vizmas Belševicas daļēji autobiogrāfiskā darba motīviem par galvenās varones bērnības dienām trīsdesmito gadu Latvijā. Tāpat kā Dāvja Sīmaņa, arī Ināras Kolmanes kinodarba pirmizrāde ir ieplānota 2018. gadā.
Vēsturiskā atmiņa
Pirmajā februārī Tukumā jau ir nofilmēta ebreju kolonna, kas tika dzīta uz nošaušanu Rumbulas mežā, piektajā februārī Zaķumuižā – uzņemta ebreju nogalināšanas epizode, kurā piedalījās divsimt masu skatu dalībnieku. "Tas bija sarežģīti ne tikai no filmēšanas, bet arī no emocionālā viedokļa," norāda Dāvis Sīmanis, kura filmas tapšanā iesaistītie cilvēki pēkšņi ir sākuši aptvert šīs traģēdijas apmērus un meklēt papildu informāciju.
Izrādījās, ka daudzi no viņiem nemaz tik daudz nezina par šo tēmu, no kuras ir likušas novērsties atsevišķu latviešu kontroversiālās darbības.
"Vēsturiskās atmiņas trūkums, ka mēs nereflektējam par notikumiem pagātnē un neiesaistām tos savā domāšanā, nozīmē, ka šis visaptverošais ļaunums var atgūt savu realizēšanās iespēju," brīdina režisors un piemetina, ka viens no vēsturiskā kino galvenajiem uzdevumiem ir šīs iespējas apkarošana.
Jāatgādina, ka Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijas periodā tika nogalināti vairāk nekā 70 000 Latvijā dzīvojošo ebreju. "Filmā nav jārāda masas, tajā ir jārada nojausma par šo visaptverošo ļaunumu, turklāt mūsdienās skaitļi nevienam neko neizsaka, jo katru dienu ziņās mēs dzirdam par daudziem bojāgājušajiem. Šie bezkaislīgie vēstījumi, kuros cilvēki kļūst par skaitļiem, notrulina mūsu sajūtas, un nerada mūsos līdzpārdzīvojumu."
Topošās spēlfilmas režisors domā, ka tas, kas Žani Lipki padara par tik īpašu cilvēku, ir tieši tas, ka viņš apzinājās katras dzīvības vērtību. Ja viņam kāds uzdeva jautājumu, cik daudz cilvēku viņš ir izglābis, viņš atbildēja: "Es neesmu skaitījis. Kurus vajadzēja, tos glābu." Kopā ar savu sievu Johannu Lipki viņš ir saņēmis medaļu Taisnīgie starp tautām, uz kuras ir uzrakstīts: "Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli."
Ķīpsalas bunkurs
"Vispirms mēs izglābām Smoļanski," par veikalnieku un ģimenes draugu sarunā ar leģendāro režisoru Hercu Franku stāstīja Žaņa Lipkes sieva, kad viņš veidoja savu dokumentālo filmu Ebreju iela (1992). Viņas ieguldījums cilvēku glābšanas misijā ir bijis neatsverams. Pārkāpjot vācu varas noteiktās normas, sieviete audzēja dučiem mājputnu un mājdzīvnieku, lai pabarotu ne tikai savu ģimeni, bet arī ebrejus, kuri bija paslēpti bunkurā.
Žaņa Lipkes tuvāko un uzticamāko cilvēku Johannu Lipki (dzimusi Novicka) Dāvja Sīmaņa spēlfilmā atveido aktrise Ilze Blauberga "Viņai pašai kā cilvēkam ir raksturīgs stoicisms savienojumā ar dziļām emocijām, kas ir apslēptas zem ārējās fasādes," režisors raksturo aktrisi, kuru uzskata par ļoti atbilstošu šai lomai, jo viņas varone vienlaikus ir gan stingra, gan arī sievišķīga būtne, kura tiek ierauta bīstamos dzīves apstākļos.
Īpaši filmas uzņemšanas vajadzībām paviljonā tika uzbūvēta jau piesauktās slēptuves kopija. Reālo Ķīpsalas bunkuru Žanis Lipke bija ierīkojis zem malkas šķūnīša savas mājas dārzā. Tā bija trīs reiz trīs metrus liela bedre ar deviņām no sienas atvāžamām lāvām gulēšanai (no 1942. līdz 1944. gadam tajā pastāvīgi mitinājās no astoņiem līdz divpadsmit ebrejiem). Priekšstatu par dzīvi slēptuvē var gūt no Ziga zīmējuma, kurš ir saglabājies līdz pat mūsdienām.
Kas notika ar pašu puiku? Piecdesmitajos gados Zigfrīds apprecējās ar Āriju Rozi, kura joprojām dzīvo Ķīpsalā Žaņa Lipkes ģimenes mājā. Netālu no šīs vietas arhitekte Zaiga Gaile kopā ar saviem domubiedriem ir radījusi Žaņa Lipkes memoriālo muzeju. "Ar viņa vedeklu Āriju Lipki es iepazinos, kad viņa nāca, zvanīja pie durvīm un piedāvāja ābolus," pirms vairākiem gadiem tapušajā intervijā KDi atcerējās arhitekte. Aizejiet, ja neesat tur bijuši.
Žaņa Lipkes memoriāls
Atvērts katru dienu no plkst. 12 līdz 18 (ceturtdienās līdz plkst. 20), izņemot pirmdienas un svētdienas