Filmas pamatā ir Gonkūru prēmiju saņēmušais franču rakstnieka Romēna Garī jeb Emīla Ažāra romāns Visa dzīve priekšā (1975). Režisors Edoardo Ponti ir pārcēlis darbību no 70. gadu Parīzes uz mūsdienu Itālijas dienvidu piekrastes pilsētu Bari, kuru pārpludinājuši ebreji un musulmaņi, migranti un bēgļi, svētie un grēcinieki. Romānā atspoguļoto sociālo marginalizāciju un holokausta traumatisko pieredzi režisors paspilgtina ar Eiropas bēgļu krīzes krāsām.
Galvenā varone – Sofijas Lorēnas atveidotā Rozas kundze – ir bijusī prostitūta un Aušvicas koncentrācijas nometnes gūstekne, tagad viņa pieskata vietējo ielasmeitu bērnus. Sieviete pamazām zaudē atmiņu un fizisko spēku. Viņa sadraudzējas ar divpadsmit gadu vecu zaglēnu – senegāliešu zēnu musulmani Momo, kurš agrā bērnībā kā imigrants ieradies Itālijā. Puiku ieintriģē uz sievietes apakšdelma uztetovētais numurs – Momo domā, ka Rozas kundze ir slepenā aģente.
Sofija Lorēna uzsver, ka Visa dzīve priekšā ir vēstījums par iecietību, piedošanu un mīlestību: "Mums visiem ir tiesības tikt pamanītiem un sadzirdētiem, citādi nav iespējams dzīvot. Mums ir tiesības būt mīlētiem un īstenot sapņus." Aktrise stāsta, ka skarbās, ekstravagantās un spēcīgās Rozas kundzes lomai ir iedvesmojusies no savas mātes un atmiņām par kara apstākļos pavadīto laiku.
Sofijas Lorēnas māte Romilda Villāni vēlējās kļūt par aktrisi un spēlēja klavieres, viņa bija Grētas Garbo dubultnieču konkursa uzvarētāja. Pēc kara beigām Neapolē Romilda Villāni spēlēja klavieres amerikāņu karavīriem, lai nodrošinātu iztiku ģimenei. "Manas mātes jūtas bija dziļi paslēptas. Man tika atļauts būt daļai no šīm jūtām, bet ne labā nozīmē, ne tā, kā tas parasti notiek starp māti un meitu," saka kinozvaigzne.
Kritiķi slavē Sofijas Lorēnas sniegumu un prognozē viņai ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nomināciju. Savu pirmo Oskaru aktrise saņēma par lomu Vitorio de Sikas kara drāmā Divas sievietes (1960). Interesanti, ka ceremoniju viņa toreiz neapmeklēja un izvēlējās palikt Itālijā, jo bija pārliecināta, ka Oskars tiks piešķirts Odrijai Hepbernai par Brokastīm pie Tifanija vai Natālijai Vudai par Greznību zālē. Sofija Lorēna ir arī goda Oskara laureāte. Jāpiebilst, ka 1977. gadā Francijā veidotā Romēna Garī romāna ekranizācija Rozas kundze, kurā titullomu tēloja Simona Siņorē, ieguva Oskaru kā labākā ārzemju filma.
Visa dzīve priekšā ir otrais Edoardo Ponti kopdarbs ar savu māti – pirms sešiem gadiem Sofija Lorēna spēlēja viņa režisētajā īsfilmā Cilvēka balss pēc Žana Kokto monodrāmas. Vienu reizi māte un dēls ir bijuši redzami kopā uz ekrāna: vienpadsmit gadu vecumā Edoardo Ponti tēloja Sofijas Lorēnas varones neredzīgo bērnu televīzijas drāmā Aurora (1984).
Nesenākie darbi ar leģendārās aktrises piedalīšanos ir autobiogrāfiskā televīzijas filma Mana māja ir pilna ar spoguļiem (2010) un Roba Māršala mūzikls Deviņi (2009), kurā viņai bija pavisam neliela loma.
Viena no kino zelta laikmeta pēdējām ikonām, astoņdesmit sešus gadus vecā dīva mīt Ženēvā, savukārt viņas dēli – režisors Edoardo Ponti un komponists Karlo Ponti juniors – ar ģimeni dzīvo ASV. Jauno filmu māksliniece neuzskata ne par atgriešanos uz ekrāna, ne par atvadām. Sofija Lorēna apgalvo, ka aktierspēle ir viņas dzīve un viņa nezina neko citu. "Sofija mūžīgi mūžos!" viņa teica pagājušajā nedēļā britu laikrakstā The Guardian publicētajā intervijā.