Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Stalts un nesalauzts. Rolands Kalniņš svin simt gadu jubileju

Kinorežisora Rolanda Kalniņa dzīves un kino gadsimts desmit citātos

Man dzīve patīk, kaut viņa ir pretrunīga un grūta, – reiz teicis kinorežisors Rolands Kalniņš, kuram 7. maijā aprit 100 gadu kopš nākšanas pasaulē 1922. gada 7. maijā. Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecslabadā.

4. maijā Nacionālais kino centrs sadarbībā ar kinoteātrī Splendid Palace godināja režisoru ar īpašu kinoseansu. Tajā tika izrādīts režisores Agitas Cānes-Ķīles veidotais Rolanda Kalniņa dokumentālais tuvplāns Vecāks par simts gadiem un zelta klasika – 1967. gadā uzņemtā filma Četri balti krekli. Rolands Kalniņš ir vienīgais latviešu režisors, kuram Latvijas Kultūras kanonā ir iekļautas divas filmas – Četri balti krekli un Ceplis (1972).

Pēdējos gados režisora radošais mūžs ar pelnītu cieņu un intelektuālu vilkmi ir vispusīgi apzināts un izpētīts. Pēc kinozinātnieku un kinožurnālistu solidārā kopdarba – grāmatas Rolanda Kalniņa telpa, ko 2018. gadā izdevis Neputns un kas joprojām ir iegādājama izdevniecības veikaliņā Tērbatas ielā 49/51, – nav vairs īsti ko piebilst. Ja nu vienīgi varētu padalīties ar kādu detaļu, sīku vērojumu. Skatoties no cenzūras iznīcināšanas paglābušās filmas Piejūras klimats (1974) 34 minūtes, viens kadrs liek nospiest pauzi un atkārtot to vairākas reizes pēc kārtas. Vai tiešām?! Vai nebeidzami garais paklājs Ulda Dumpja birokrāta kabinetā jums kaut ko neatgādina? Lūk, ilustrācija apgalvojumam, ka īsti mākslinieki vienmēr ir bijuši gaišredzīgi un pārlaicīgi.

Paklanoties kinorežisora Rolanda Kalniņa talantam un viņa skaistajai, rāmi inteliģentajai personībai, KDi izveidojusi 10 citātu mozaīku – katrai desmitgadei nosacīti pa vienam vārdu "stikliņam".

 

"Vēsture, kā zināms, ir untumaina dāma attieksmēs ar saviem veidotājiem: var pacelt viļņa virspusē, bet var arī nežēlīgi ietriekt bezdibenī. Rolands Kalniņš vienmēr ir tiecies nevis uz augšu, bet uz priekšu. Kā izpalīgs sācis sekmēt mūsu kinoprocesa plūdumu, viņš, pilnveidodams sevi līdzi šim procesam, ir ķēries pie tā paātrināšanas, tā attīstības pamatgultnes taisnošanas. Un te viņu gaidīja gan zemūdens akmeņi, gan krastmalas smiltīs apslēptu oļu krusa. (..)

Reiz 1947. gadā Leonīds Leimanis, nejauši sastapis uz ielas slaidu Mākslas lietu pārvaldes ierēdni ar izplatītu uzvārdu, pēkšņi ievaicājies, vai viņš nebūtu ar mieru nākt strādāt uz kinostudiju. Tā divdesmitpiecgadīgais Rolands Kalniņš, spītēdams jūtamam algas pazeminājumam, ieņem savu starta vietu, bezmaz vai apakšējo pakāpienu kino hierarhijā – kļūst par režisora palīgu jeb "klapīti". Šis fakts mūs var interesēt, protams, ne jau romantisko blēņu dēļ, bet kā apliecinājums meistara un latviešu kino ģenēzes vienotībai."

Mihails Savisko. Malā stāvētāja atmiņu liecība Rolanda Kalniņa lietā. Māksla. 01.01.1987.

 

"(..) runājot par dramatisko Rolanda Kalniņa likteni, es nevaru draudīgi izstiept pirkstu uz kādu vienu vainīgo. Arī mēs, kinovērtētāji, nedrīkstam kautrīgi atkāpties maliņā. Tā tas ir. Kaut vai tajā ziņā, ka, ilgus gadus raidīdami pārmetumus latviešu kino bezzobainībai, mēs, kritiķi, kaut cik būtiski nespējām ietekmēt procesu, palīdzēt tam. Bet būtu varējuši, to pierāda kaut vai tas, kā saslēdzāmies ap Rīgas dokumentālistiem, kad vajadzēja aizstāvēt viņu tiesības uz savu "skolu". Arī tas notika sešdesmitajos gados. Visai šai manai runāšanai būtu mazāka nozīme, ja izrādītos, ka divdesmit gadu laikā filmas Es visu atceros, Ričard! un Elpojiet dziļi... * ir neglābjami novecojušās. (..)

Runājot par Rolandu Kalniņu, ko nu jau gadiem ilgi dēvējam par latviešu kino smalkāko stilistu, psiholoģiska kadra meistaru, aktieru atklājēju utt., bet kura filmas pēc Cepļa nav pacēlušās pāri Rīgas studijas pieticīgajam dienišķajam līmenim, nevaram neredzēt, ka ij Ričards, ij Elpojiet dziļi... tapa režisora zvaigžņu stundās."

Maija Augstkalna. Kino. 01.09.1986.

 

"(..) tiem laikiem netradicionālā, talantīgā un spoži eksperimentālā kino valodā filmētais darbs Piejūras klimats ar cenzūras "svētību" tā arī netika pabeigts. Skatoties saglabājušās filmas fragmentus, ar pārliecību varu apgalvot: ja šī iecere tiktu realizēta, latviešu mākslas kino būtu gājis pavisam citu attīstības un kino valodas ceļu un varbūt pasaules kinovēsture pieminētu ne tikai "čehu jauno vilni", bet arī Rīgas spēlfilmu skolu. Par pašu Rolandu Kalniņu reiz ļoti precīzi un skaisti rakstīja kinozinātnieks Agris Redovičs: "Rolands Kalniņš ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas līdz mūsdienām spējuši saglabāt sevī pirmskara Latvijas brīvvalsts atblāzmu. Inteliģence ļauj nepagurt daiļrades ceļā un dod spēku pēc saņemtajiem sitieniem nesaļimt, bet turpināt savu gaitu, tā ir domu un ķermeņa stāja, kas kultūras starojumu stalti nes pāri laika krācēm. Rolands Kalniņš joprojām ir distancē. Viens pats. Nesalauzts. Stalts. Labā sportiskā formā." Režisora visaugstāko meistarību ārpus ekrāna darbiem demonstrē viņa paša dzīve – spēja noraidīt kompromisus un rīkoties saskaņā ar savu pārliecību un morālajiem ideāliem jebkura spiediena apstākļos."

Ieva Pitruka. Rolanda Kalniņa fenomens. Cilvēki un darbi. Latvijas Vēstnesis. 23.09.2005.

 

"Vēl nesenajā pagātnē, iespējams, Rolanda Kalniņa melnākajās dienās, es skatījos uz viņu ar cieņu un apbrīnu. Un arī ar bailēm, sak – nedod, Dievs, pašam ko tādu piedzīvot, jo nebiju drošs par saviem spēkiem un izturību. Šodien, kad tas viss aiz muguras, bieži vien liekas, ka esmu vainīgs par smago uzdrīkstēšanās krustu, kas bija jānes viņam vienam pašam, kaut labi zinu, ka toreiz, kad dažādu komiteju sēdēs spīdzināja un bendēja Dzimtene, piedod!, Četri balti krekli un Piejūras klimata ieceres, es tālāk par slieksni savā protestā netiktu, taču tik un tā jūtos vainīgs. Un arī pateicīgs, jo vēlāk, kad nostājos uz savām kājām, Rolanda Kalniņa veiktais bija kļuvis par stingru pamatu mums visiem. (..)

Cik daudzas pakalpīgas muguras iztaisnojās, saspringa lēcienam, lai kostu, cik daudzas dzirdīgas ausis spicējās un modrās acis lūrēja uz Šmerļa pusi, gaidot jaunu Rolanda Kalniņa kino ķecerību!

"Rolanda skola, Rolanda stils," tā runāja studijā, kad tikko tur sāku strādāt. Es ieraudzīju, ka viņš ir kā mērs radošo darbinieku cieņai. Apskaužams paraugs, kas grūti sasniedzams, jo viss, kas no viņa nāk, ir apbrīnojami vienkāršs un dabīgs. Diemžēl kā viss lielais... Viņa gaiss, elpošana un dzīvošana ir tikai Latvijas kinomāksla visos tās vēsturiskajos piruetos, līmeņos, procesos un perspektīvās. Viņš ir gatavs darīt jebkuru darbu, kā tagad, kad, būdams jau savas filmu studijas mākslinieciskais vadītājs, var kino nama foajē brīvi un atraisīti tirgoties ar biļetēm, kamēr viņa kolēģis zālē saņem aplausus un ziedus. Es ticu viņa studijai Trīs, jo tā radās bez pretenzijām un lieluma mānijas."

Jānis Streičs. Rolandam Kalniņam – 70. Literatūra un Māksla. 08.05.1992.

 

"Tēmu par to, kādas filmas tolaik skatījies Rolands Kalniņš, kā tās potenciāli varētu būt ietekmējušas, kādus impulsus un inspirācijas devušas režisoram, veidojot pašam savas 60.–70. gadu filmas, esam skāruši vairākās sarunās. "Tās filmas, ko redzēja Rolands Kalniņš, redzēju arī es, un man nav palicis prātā, ka tur būtu kāda franču filmu dominante. Drīzāk itāļu pēckara kino," atceras Miks Zvirbulis. Pats Kalniņš pamatā min poļu kinorežisora Andžeja Vajdas darbus, izcilā poļu kinorežisora ietekmi uz Kalniņa filmām uzsver arī Zvirbulis: "Man ir pārliecība, ka Rolands ir iespaidojies no Andžeja Vajdas. Domāju, citos apstākļos Rolands būtu bijis tādā pašā līmenī kā Vajda."

Nenoliedzami jārespektē viedoklis, ka Rolanda Kalniņa filmās loģiskāk būtu meklēt paralēles nevis ar Rietumeiropas modernisma flagmaņu trio Trifo, Godāra, Antonioni filmām, bet gan ar Polijas, toreizējās Čehoslovākijas, arī progresīvāko Padomju Savienības režisoru darbiem."

Dita Rietuma. Rolands Kalniņš un pasaules konteksti. Grāmata Rolanda Kalniņa telpa. Neputns. 2018

 

"(..) mums gribējās, lai būtu jūtams, ka tā ir Rīga. Un lai dzelzceļa stacijā nedominētu vis arhitektūra, bet tāda rīta noskaņa, kad cilvēki ierodas, dodas prom, un tajā pašā laikā, teiksim, kaut kas arī it kā pazīstams. Toreiz jau vienmēr vajadzēja jaunās mājas filmēt un ko tur... nu, visu ko, kas būtībā ir svešs. Rīgai neatbilstošs. Bet mums gribējās to Rīgas siltumu, kas mums visiem vajadzīgs."

Rolands Kalniņš intervijā Uldim Tīronam. Paldies par uzmanību. Rīgas Laiks. 2021. gada novembrī

 

""(..) režisori prot interesanti un aizraujoši runāt," 1959. gadā ironiski rakstīja jaunais režisors Rolands Kalniņš. Inteliģents režisors prot ne tikai runāt, bet arī rakstīt, un Rolandam Kalniņam, iespējams, rakstīšana ir pat tuvāka, jo tā ļauj rūpīgi apsvērt katru domu un nolikt īsto vārdu īstajā vietā. Katrs, kurš intervējis Rolandu Kalniņu, atceras sava raksta izdrukās režisora smalkos svītrojumus un piepulējumus – nevis radikāli ko mainītu un ārdītu, bet patiešām tikai pieslīpētu, visprecīzākajā niansē piemeklētu."

Kristīne Matīsa. Rolands Kalniņš un rakstāmmašīna. Grāmata Rolanda Kalniņa telpa. Neputns. 2018

 

"Uz jautājumu, kāda ir viņa iezīmīgākā rakstura īpašība, režisors Rolands Kalniņš atbild: "Esmu vieglprātīgs!" Varētu domāt, ka nopietnais, kolēģu pamatoti cienītais kino metrs, klasikas plauktā iegūlušo filmu autors joko, bet, rūpīgāk ieskatoties, ārēji atturīgajā, korektajā un nosvērtajā kinocilvēkā, kurš savus pārdzīvojumus glabā aiz deviņām atslēgām, soli pa solim atklājas azarts, dullība, spīts, nepadošanās spars un gluži vitāla interese par dzīvi, ar kādu varas un cenzūras lauztais mākslinieks joprojām uzlūko apkārtējos procesus savā 96 gadu vecumā."

Ieva Pitruka. Rolands Kalniņš: "Esmu vieglprātīgs!". Grāmata Rolanda Kalniņa telpa. Neputns. 2018

 

"Mēs savā veidā esam izlauzušies cauri sietam, kurā Latvijas kino pagātne vienmēr asociējās tikai ar padomju kino. Jā, mēs esam iezīmējušies pasaules kartē. Tas mums visiem šodien bija ārkārtīgi svarīgs un arī emocionāls brīdis."

Dita Rietuma LTV1 reportāžā no Kannu kinofestivāla 2018. gadā

 

"Šī filma runā par jebkuru paaudzi. Tā ir ļoti neparasta. (..) Filma ir jauneklīga, gan mūzika, gan teksti. Tas rada interesi redzēt vēl citas šī režisora filmas."

Skatītāju iespaidi pēc filmas Četri balti krekli noskatīšanās Kannu klasikas programmā 2018. gadā

 

* Padomju periodā tapušajos rakstos saglabāts autoru lietotais filmas nosaukums Elpojiet dziļi..., bet jāatceras, ka tas bija cenzūras uzspiestais variants. Režisora iecerētais nosaukums ir Četri balti krekli. Līdzīgs izskaidrojums arī filmas Akmens un šķembas rakstos lietotajam nosaukumam Es visu atceros, Ričard!.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja