Foto: Foto — no Rīgas Kino muzeja krājuma

Brenča nacionālie trilleri un likteņsāgas

Aloizs Brenčs gribēja kļūt par operdziedātāju. Sāka pat profesionāli izglītoties. Notika citādi. 1954.gadā, kad konservatorijas Teātra režisoru nodaļas absolvents Brenčs vēl apsver domu par operas režiju, viņš uz ielas satiek kinorežisoru Leonīdu Leimani. Ar vārdiem "Brenč, tu esi pietiekami dulls!" un aicinājumu atnākt uz Rīgas kinostudiju Leimanim izdodas aizkavēt Aloizu Brenču latviešu kinomākslā gandrīz 40 radoši piepildītu gadu. Latviešiem nav otra režisora, par kuru kinokritiķe Dita Rietuma varētu teikt: "Dzelžains profesionālis gan kriminālžanrā (Šahs briljantu karalienei, 24-25 neatgriežas, Mirāža u.c.), gan likteņsāgu stāstnieka lomā (Ilgais ceļš kāpās, Zītaru dzimta)".

Šodien, 11.jūnijā, plkst.19 kinoteātra Rīga Lielaja zālē notiks Aloiza Brenča 80 gadu jubilejas atceres vakars. Programmā: Agra Redoviča un režisores Agitas Cānes dokumentālā filma Aloizs Brenčs (2003). Ekspromtkoncertu, kurā skanēs filmu mūzika un aktieru veltījums režisoram, vadīs Rolands Zagorskis, piedalīsies Lilita Ozoliņa, Mirdza Martinsone, Mārtiņš Vilsons, Juris Žagars u.c. Demonstrēs arī A.Brenča 1976.gadā uzņemto psiholoģisko krimināldrāmu Liekam būt ar tolaik Latvijā populāro lietuviešu aktieri Vītautu Tomku galvenajā lomā. D.Rietuma: "Brenča kriminālžanra kopēja statuss ir absolūti unikāls, pat ja 70./80.gados visas viņa filmas netika vērtētas cildinoši. Viņa uzticība šim žanram bija dzelžaina. Pēdējos 20 gados nav radies neviens pieminams šā žanra paraugs. Lai uztaisītu "krimiķi", ir jābūt ļoti labam profesionālim. Ir jāzina visi sižeta un spriedzes veidošanas paņēmieni. Esmu pārliecināta, ka Brenčs noteikti zināja lielo klasiku — 20./30.gadu amerikāņu filmas. Šādas filmas Holivuda ražo joprojām. Mēs vairs nespējam tādas uztaisīt."

XX gs. 80.gadu vidū visā bijušās Padomju Savienības teritorijā vakaros pa atvērtajiem logiem skan Raimonda Paula smeldzīgā melodija no daudzsēriju mākslas filmas Ilgais ceļš kāpās, sacenšoties ar Enio Morikones motīvu no itāļu mafijgabala Astoņkājis. Vēlāk visi, elpu aizturējuši, seko līdzi Inta Burāna nabaga Bleika klepum filmā Mirāža, ko

D.Rietuma dēvē par "blokbāsteru Padomju Savienības mērogā". Kinokritiķe: "Ja mēs atmetam visus sociālpatosainos elementus, tad tā būtībā ir laba līmeņa lielās aplaupīšanas filma, kas veidota pēc klasiskām žanra shēmām." Pēc filmas Ilgais ceļš kāpās pirmizrādes Centrālajā televīzijā 1981.gadā režisors saņem vairāk nekā 700 skatītāju vēstuļu, bet Centrālā televīzija — 6000. Kāds skatītājs raksta: "Žēl, ka pēdējā sērijā nav parādīts, kā Marta un Artūrs steidzas viens otram pretim. Skatītāja jūtas sakarsa līdz baltkvēlei, emociju atslābuma nebija — un tādēļ pēc filmas noskatīšanās vēl no rīta, visu dienu bija ļoti smagi ap sirdi…" Skatītāja panaivo, bet nepastarpināti godīgo līdzpārdzīvojumu režisors cienīja. Viņš uzskatīja, ka "jēdziens "vidējais skatītājs" ir realitāte, ar kuru kino obligāti jārēķinās".

* Izmantoti citāti no grāmatas Par sevi, par savu dzīvi, par savu darbu kino. Latviešu aktierfilmu režisori. Sast. Silvija Līce, Rīga, Liesma, 1991