Ar vizuāli un ritmiski izsmalcinātajiem zviedru režisores Gunvoras Nelsones darbiem pagājušās nedēļas nogalē tika atklāta latviešu režisora Jāņa Putniņa Cēsu Mākslas festivālam veidotā avangarda filmu programma Ziemeļi, kas turpināsies līdz 1. augustam; katrs seanss veltīts atsevišķiem – kopumā četriem – kinomāksliniekiem. Viņi visi savulaik ir nopietni nodarbojušies ar glezniecību un bijuši ļoti brīvi savās personīgajās radošajās izpausmēs, pārkāpjot filmu industrijas noteiktās paradigmas. "Tā sauktajam lielajam kino ir radniecība ar prozu, bet avangarda filmām tuvākais ekvivalents ir dzeja," saka Jānis Putniņš un piebilst, ka eksperimentālo filmu "lasīšanas" pieredze ļoti atšķiras no tās, ko mēs izmantojam ikdienā.
Okeāna abās pusēs
Piektdien, 10. jūlijā, Vidzemes koncertzāles Cēsis Grāfa fon Zīversa kinozālē būs skatāmas vācu literāta Pētera Veisa filmas, kuras tapušas pagājušā gadsimta 50. gados un ļauj izsekot līdzi akcentu maiņai mākslinieka daiļradē – no spēcīgas sirreālisma un glezniecības ietekmes līdz vēlmei iedziļināties detaļās. Seanss tiks atklāts ar Studie II: Hallucinationer (1952). Tā ir jutekliska manipulācija ar vizuālām nobīdēm, kas atņem skatītājam stabilitātes izjūtu un ieved halucināciju pasaulē. Noslēgumā tiks rādīta dokumentālā filma par jauniešu cietumu Upsalā Enligt Lag (1957), kurā visa uzmanība tiek veltīta ieslodzīto kustībām un žestiem.
Pēc tam Cēsu Mākslas festivāla apmeklētāji varēs pārcelties uz Atlantijas okeāna otru krastu – nākamajā sestdienā, 18. jūlijā, tiks demonstrēta kanādiešu režisora Maikla Snova kinolente Wavelength (1967), kas ir viena no slavenākajām eksperimentālajām filmām pasaulē. "Tas ir avangarda kino stūrakmens, kurā ir iekalta tā kvintesence," teic Jānis Putniņš un uzsver, ka kanādiešu režisors nav pieļāvis savu darbu trivializāciju un izdošanu DVD, tāpēc vienīgā iespēja tos parādīt ir noīrēt 16 mm kopiju. "Daudzi filmu veidotāji – un pamatoti – ir kinolenšu fetišisti," norāda latviešu režisors, kurš pats ir nostājies Maikla Snova pusē.
Kanādiešu dūru cīņas
Jāņa Putniņa avangarda filmu programma Ziemeļi noslēgsies 1. augustā – ar emocionāli iedarbīgo un kinematogrāfiski neatkārtojamo vēl viena kanādiešu režisora Džeka Čembersa šedevru The Hart of London (1970), kurš ir pilnīgs kinolentes Wavelength pretstats. "Maikla Snova filma ir absolūti precīzi izkalkulēts darbs, kuru var uzrakstīt uz papīra un mēģināt atkārtot, savukārt viņa tautieša Džeka Čembersa filma ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir emociju izvirdums, kas ir radīts bez īpašām priekšzināšanām, gāžot iekšā enerģiju un paļaujoties uz intuīciju," raksturo latviešu režisors, uz kuru filma The Hart of London ir atstājusi ļoti lielu iespaidu.
Nav viegli dažos vārdos pateikt, ar ko šī filma ir īpaša. Arī daudzos vārdos nevar pateikt. "Tā vienkārši ir jāredz," aicina Jānis Putniņš, kurš to salīdzina ar perfektu māksliniecisko izpausmi – neatkārtojamu un tiešu –, kas ļauj gūt unikālu pārdzīvojumu. "Pēc šī darba noskatīšanas ļoti daudziem cilvēkiem ir reakcija: What the f...? Kas tas bija?" atklāj režisors. Viņš atzīmē, ka arī Maikla Snova izskaitļotajai filmai paradoksālā kārtā piemīt transcendentāls spēks. "Tas darbojas kā dūre: ja tu spēj pieslēgt šim darbam savu uzmanību, tas ārkārtīgi ievelk un iedod tev pa galvu. Tas man šķiet ļoti svarīgs kino uzdevums," uzskata Jānis Putniņš.
Amatierisma stigma
Darbi The Hart of London un Wavelength ir tapuši laikā, kad avangarda kino piedzīvoja ažiotāžu. "Lielā mērā pateicoties lietuviešu izcelsmes amerikāņu māksliniekam Jonam Mekam, kurš kļuva par spēcīgu aizstāvi šādiem darbiem un izdeva žurnālu Film Culture," pagājušā gada Cēsu Mākslas festivāla slaveno viesi piemin režisors, taču mūsdienās avangarda kino ir atgriezies savos pirmsākumos, kad cilvēki kaut ko filmēja, animēja vai skrāpēja uz kinolentes bez īpašas publicitātes. Savukārt Latvijā tam daudzus gadu desmitus ir bijusi amatierisma stigma, kas iededzināta padomju laikā, un kino profesionāļiem vienmēr ir bijusi sajūta: tas taču nav nopietni!
Jānis Putniņš savulaik ir studējis un ieguvis bakalaura grādu Masačūsetsas Mākslas koledžā Bostonā (ASV). "Tur bija ļoti stipra virzība uz eksperimentālo kino," stāsta režisors, kuru vienmēr ir saistījis arī lielais kino. Rudenī ir gaidāma pirmizrāde viņa dokumentālajai filmai par Latvijā dzimušo matemātiķi Iļju Ripsu, kurš 1969. gada 13. aprīlī mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju. Jāņa Putniņa vēsturiskās filmas projekts Sabiedrības cilvēks ir saņēmis finansējumu konkursa Latvijas filmas Latvijas simtgadei pirmajā kārtā. "Tur vēl garš ceļš ejams," piebilst režisors.
Kino
Režisora Jāņa Putniņa eksperimentālo filmu programma Ziemeļi
Vidzemes koncertzāle Cēsis Līdz 1.VIII