Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Dita Rietuma no Berlīnes kinofestivāla: Bez klasiķiem nevar

Viņiem ir septiņdesmit, un viņi joprojām ir Eiropas un pasaules autorkino balsts. Leģendāro režisoru jaunākās filmas 65. Starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā

(Raksts publicēts 12. februāra KDi)

Berlīnes kinofestivāls, kurš šogad svin pusapaļu jubileju, notiek ar patriarha cienīgumu. Tālab arī šoreiz par patriarhiem. Protams, jebkurš rakstiņš vai raksts par Berlināli ir vairāk vai mazāk naivs mēģinājums notvert kādu tā norises aspektu, fragmentu, drumslu, kas tikai nosacīti rada priekšstatu par veselumu. Berlīnes festivālam ir daudzas un dažādas ekosistēmas – kino biznesa ļaudis kārto lietas, funkcionāri pulcējas dažādu starptautisku organizāciju sapulcēs, visi kopā un katrs atsevišķi reprezentējas un atzīmējas, taču visu šo desmitiem tūkstošu ļoti aizņemto ļaužu vidū ir arī vairāki tūkstoši izredzēto – kritiķi, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem var ieslīgt kino kontekstu baudīšanā. Kaut pie šiem laimīgajiem vairs simtprocentīgi nepiederu, mēģināšu pieskarties vairākiem Berlīnes konkursa programmas punktiem – filmām, kas kopš pagājušās ceturtdienas radījušas Berlīnes festivāla dramaturģiju.

Vecums ir tikai skaitlis

Nenoliedzami katra lielā, svarīgā Eiropas festivāla kvalitāti veido režisoru klasiķu darbi. Arī šogad Berlīnē teju divdesmit filmu vidū, kas cīnās par Zelta lāci, ir daudzu režijas vecmeistaru darbi. Lai kā ikviens festivāls un tā programmas sastādītāji meklētu jaunus vārdus, jaunas asinis, talantus un sensācijas, būsim reālisti – bez klasiķiem nevar. Tie vienlaikus nodrošina festivāla programmai gan atpazīstamības intrigu, gan palīdz turpināt Eiropas autorkino tradīciju.

Šogad Berlināles konkursā ir ļoti cienījama vecās raudzes meistaru kompānija – Verners Hercogs, Vims Venderss, Terenss Maliks, Pīters Grīnevejs. Visi ir septiņdesmitgadnieki. Visi – XX gadsimta autorkino klasiķi, režisori, kuru darbi jau iekļauti kinovēstures annālēs un hrestomātijās. Te negrasos nodarboties ar "eidžismu", tikai akcentēt, ka kinomākslā vecums ir ļoti nosacīta kategorija – pat ja kāda no minēto režisoru filmām nav izsaukusi galvu reibinošu pārsteigumu, iemesls ir viens vienīgs – viņi visi turpina būvēt savus autora universus, savas mazās pasaules, kuru radītāji viņi ir un kurām viņi spēj piešķirt savas izteiksmes, sava pasaules skatījuma un autora rokraksta unikalitāti.

Šo klasiķu četrotnē vairākums ir Eiropas režisori – atcerēsimies, ka autorkino tradīcija un uzskats, ka autora izteiksmes oriģinalitāte ir daudz vērtīgāka nekā pēc vienotas shēmas veidoti produkti, ir dzimuši Eiropā. Viņu vidū tikai Terenss Maliks ir kā baltais zvirbulis, toties šis amerikāņu meistars, kura radošais ceļš ir bijis ārkārtīgi sarežģīts, arī garām radošām pauzēm iezīmēts, ir kļuvis par vienu no konsekventākajiem Amerikas kino autoriem.

Vīrietis krīzē

Ar viņu arī sāksim – ar Terensu Maliku, kura filma Knight of Cups pirmizrādi Berlīnes festivālā piedzīvoja svētdien. Lai filmas nosaukuma latviskojums paliek tās potenciālo Latvijas izrādītāju ziņā, pagaidām sauksim to vienkārši par Bruņinieku. Galvenajā lomā ir Kristjens Beils, viņa partneres filmā – Keita Blānšeta un Natālija Portmena, uz ekrāna rosās un gorās arī virkne plašai publikai mazpazīstamu puskailu daiļavu. Bez tām pusmūža vīrieša sevis meklējumu procesā nekādi nevar iztikt. Filmas sižetiskās aprises ir tikpat izplūdušas kā tās vēstījums – Terenss Maliks radījis vizionāru eseju, sekojot filmas galvenā varoņa – Losandželosas biznesa videi piederīgā pusmūža vīrieša – eksistenciālajiem un erotiskajiem meklējumiem.

Filmas kinovaloda ir unikāla un Terensa Malika autorrokraksta iezīmēta – šis līga nais, hipnotizējošais un teju nerimtīgais kameras plūdums, ar kādu fiksēta filmas pasaule, raksturīgs arī pēdējā laika pazīstamākajai Terensa Malika filmai Dzīvības koks/The Tree of Life (2011), šo pašu fascinējošo filmēšanas veidu viņš piedāvā arī savā iepriekšējā filmā Brīnumā/To the Wonder (2012), kas pamatā palikusi festivālu apritē.

Ko meklē Kristjena Beila bruņinieks, vārdā Riks, kurš apdzīvo dekoratīvu, saltu, minimālisma stilā iekārtotu dzīvokli Losandželosā, – sevi, ģimeniskās saites, savas pazaudētās un neiespējamās mīlestības? Uz šiem jautājumiem filma un Terenss Maliks pat negrasās sniegt strukturētas, pārliecinošas, loģiskas atbildes – visu to, ko no kino veidotāja pieprasa tradicionālā Holivuda un tās klasiskā kino valoda. Shēmas un tradīcijas Terensu Maliku neinteresē, un viņš savā klasiķa statusā var to atļauties, šajā darbā spēlējoties ar asociāciju plūsmu. Būtībā Knight of Cups ir nerimtīgs iespaidu un sajūtu plūdums, kas vienlaikus ir gan subjektīvs (teju nemitīgi skan galvenā varoņa aizkadra teksts), gan vienlaikus attālināts un atsvešināts.

Terensam Malikam izdodas radīt sajūtu, ka uz Kristjena Beila varoņa klejojumiem Losandželosas striptīzbāros, ballītēs, fotosesijās, miljardieru villās un mūžības skartajās dabas ainavās lūkojamies kā uz atsvešinātu, līdz galam neizprotamu notikumu plūdumu. Ir nejēdzīgi banāli kino salīdzināt ar sapni, taču Terenss Maliks ir radījis mulsinošu un fascinējošu sapni, ko šķietami skatāmies kopā ar šo dvēseles krīzē nonākušo mūsdienu bruņinieku. Lai teorētiķi strīdas, kura no režisora pēdējo gadu filmām (visās tajās ir izmantota ļoti līdzīga kino valoda) ir sasniegusi šedevra reibinošos augstumus. Manuprāt, tas ir Dzīvības koks. Iespējams, kādam citam šķiet, ka tā ir tieši šī – Knight of Cups – autora augstā dziesma par maskulinitātes krīzi Losandželosas urbānajos džungļos un erotiskajās baudās. Jāpiebilst vien, ka Keitas Blānšetas (bijusī sieva) un Natālijas Portmenas (iemīļotā) lomu filmā veido vien daži emocionāli tuvplāni, savukārt Kristjens Beils godprātīgi personificē vīrieša krīzē sajūtas un vīzijas.

Sieviete tuksnesī

Amerikānis Terenss Maliks kļūst arvien nekomerciālāks, vizionārāks un eksperimentālāks, to gan nevarētu teikt par vācu klasiķi Verneru Hercogu – viņa filma Tuksneša karaliene/Queen of the Desert ar Nikolu Kidmenu, Džeimsu Franko un Robertu Petinsonu izraisījusi ļoti pretrunīgas atsauksmes. Rafinētie Hercoga pielūdzēji, vācu kritiķi, kas uz augsta pjedestāla tur Hercoga 70.–80. gadu ekstravagances, pārcilvēcīga spēka, svētā neprāta un eksotikas piepildītās filmas (Fickaraldo, Agirre, Dieva dusmas u. c.), filmai Tuksneša karaliene savās aptaujās bija ievilkuši krustiņu – tātad sliktāk vairs nevar būt.

Tā nav tiesa, jo Hercoga darbs ir korekts un kino valodā gana tradicionāls vēstījums, kura oriģinalitāte slēpjas ne tik daudz formā, cik pašā filmas materiālā. Tās pamatā ir uz dokumentāliem faktiem balstīts stāsts par unikālu personību – britu pētnieci, Tuvo Austrumu speciālisti Ģertrūdi Bellu (1868–1926), kurai bija milzīga ietekme šī reģiona politikā un pat valstu robežu novilkšanā pēc Pirmā pasaules kara. Bellas lomā ir Nikola Kidmena, kura, līdzīgi kā vairākums zālē sēdošo, par šo unikālo britu dāmu, vienu no pirmajām sievietēm, kura studējusi Oksfordā, iepriekš – pirms darba konkrētajā filmā – nebija dzirdējusi.

Arī tas ir iemesls izpausties par mačisma dominanti dzīvē un kino, jo galu galā viņas laikabiedrs brits T. E. Lorenss jau sen kļuvis par klasiskās britu filmas Arābijas Lorenss/Lawrence of Arabia (1962) varoni. Hercoga filmā Arābijas Lorensu diezgan neveikli atveido Roberts Petinsons – loma gan ir epizodiska, tālab arī smieklu šaltis, kad uz ekrāna parādās vampīrfilmas Krēsla jauneklis šī vēsturiskā personāža lomā, bija retas, taču sirsnīgas. Džeimsa Franko centīgie pūliņi tēlot Ģertrūdes Bellas iemīļoto, kuru viņa satiek, dzīvodama Lielbritānijas vēstniecībā Stambulā, izsauca tikpat sirsnīgas smieklu lēkmes. Nē, Franko ir labs profesionālis, lai bez piepūles notēlotu arī spulgaci pavedēju, tomēr viņa klātbūtne teju visur sāk traucēt adekvāti novērtēt šī aktiera – darbaholiķa – devumu. Šajā Berlīnes festivālā ir trīs filmas ar Džeimsa Franko piedalīšanos – viņš spēlē arī Vima Vendersa flmā Every Thing Will be Fine/Viss būs labi, kas arīdzan stāsta par radošu personību dziļā eksistenciālā krīzē.

Pirms pārejam pie Vima Vendersa, gribu vien piebilst, ka Nikola Kidmena Tuksneša karalienē ir lieliska – par spīti tam, ka 47 gadu vecumā tēlo Ģertrūdi Bellu arī 17 gadu vecumā. Tas ir spēcīgiem triepieniem radīts pārliecinošs un spēcīgs raksturs – pēdējo gadu labākā Nikolas Kidmenas loma, kas turklāt filmēta ekstremālos apstākļos – tuksnesī Marokā. Lai arī ekstrēma autorkino piekritēji pārmet Hercoga kompromisus ar tradīciju, kiču utt., cienījama ir režisora atzīšanās: "Nožēloju, ka tikai tagad, kad man jau ir pāri septiņdesmit, esmu izveidojis filmu par spēcīgu sievieti, man vajadzēja to darīt jau agrāk."

Jaunākajam no šā gada Berlināles klasiķu izlases – Vimam Vendersam – šogad paliek septiņdesmit, un šī iemesla dēļ Berlīnes festivāls ir sarīkojis mākslinieka dzimšanas dienas svinības – ar jauno filmu Viss būs labi oficiālajā skatē un plašu filmu retrospekciju. Pēc Vima Vendersa ciemošanās Rīgā decembrī te maz ko būtu piebilst – arī viņa jaunākās filmas pirmizrāde vēl priekšā. Tāpat kā 72 gadus vecā britu režisora Pītera Grīneveja darbs Eizenšteins Gvanahvato/Eisenstein in Guanajuato. Grīnevejs, kurš ir 80.–90. gadu izcilākais britu kino autors, enciklopēdists, mākslas vēsturnieks un jauno mediju fanātiķis, pēdējos gados bija pazudis no lielo Eiropas festivālu konkursa programmām. Viņa lekcijas un ekstravagantie paziņojumi par klasiskā kino nāvi ir daudz pārliecinošāki nekā viņa nu jau visai marginālās filmas. Ko Grīnevejs būs izdarījis ar XX gadsimta ģēniju Rīgā dzimušo Sergeju Eizenšteinu, kuru likteņa cilpas 20./30. gadu mijā bija aizvedušas uz Meksiku, redzēsim ceturtdien.

Par citiem festivāla programmas izaicinājumiem – jauno paaudzi, jauniem centieniem un meklējumiem –, cerams, man būs iespēja uzrakstīt turpmāk. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja