Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Svētdiena, 28. aprīlis
Terēze, Gundega

Dzejniece Inga Gaile: "Būt uz The New Yorker vāka nav obligāti!"

Inga Gaile: pašreiz jau ir gods teikts - es rakstīšu latviski un strādāšu pie tā, lai mana valoda ir pēc iespējas laba_Prozas lasījumu _galveno balvu - e-grāmatu lasītāju un žurnāla _Latvju Teksti _abonementu 2013. gadam šogad saņēma Inga Gaile. Par Prozas brokastīs nolasīto stāstu _Piena ceļi._Jau kādu laiku ar augstākajiem literārajiem apbalvojumiem novērtētā dzejniece ievērojusi, ka vairāk sācis interesēt stāsts.

Saturs pār formu. Analizējot pēdējo krājumu Migla (2012, Iepriekšējie krājumi: Laiks bija iemīlējies, Raudāt nedrīkst smieties, Kūku Marija), uz to norādījuši arī daži recenzenti. "Es gribēju izstāstīt šo stāstu, vienalga, kurā laikā," par prēmēto stāstu saka rakstniece. Tā pirmie teikumi atgādina teju Blaumaņa noveli. Pati rakstot vairāk piedomājusi par Jaunsudrabiņu. Tomēr Piena ceļi nav bijis apzināts vingrinājums retro valodas stilizācijā - uzsver Inga Gaile. Apzināti Letonikas sinonīmu vārdnīcā viņa sameklējusi tikai vienu vārdu - iestūkāt."Patiesībā šī interese ir nejaušība," Ingu Gaili ar lūgumu projektam Piena ceļš uzrakstīt stāstu par piena traukiem uzrunājis Brīvdabas muzejs. Abas kopā ar Etnogrāfiskās nodaļas vadītāju Austru Ziļicku un savām mazajām meitām staigājušas pa muzeju. Vēsturniece visu aizrautīgi izrādījusi - pati vārījusi pienu. "XIX gadsimta vide un trauki iedeva stāstam formu, satvaru. Man galīgi negribējās rakstīt dzejoli," skaidro autore.Fascinējoši šķita, kā esi savērpusi piena dažādos "agregātstāvokļus" ar cilvēku psiholoģiskajām izjūtām.Protams, kad es sāku rakstīt, sapratu, ka tas ir par sievieti. Latviešu literatūra ir brīnišķīga, bet pārsvarā meitenes, piemēram, Ieva, Elīna, Kristīne (ar Aiju mazliet savādāk) visu laiku mīl, cieš un gaida, kad pie viņām atnāks tā lielā laime. Kad atnāks mīlestība. Viņām tikai jāpaciešas, vēl jāpaciešas un vēl jāpaciešas, un Kristīnei jānoliek savas vieglās dienas. Es gribēju uzrakstīt par meiteni, kura, lai arī viss ir slikti, - kura negaida. Viņa vismaz saņemas aiziet prom. Mūsu izvēles vienmēr ir grūtas. Varbūt ar to, ka tas notiek vecos laikos, es uzsveru to, ka tā izvēle viņai ir ļoti grūta.Laikmetīgā divdesmitgadniece tevi nesaprastu. Kur tur konflikts? Ņem, ej, izmanto to pasauli, pieprasi! Vientuļo mammu ar bērnu uz rokām vairs nesasper zibens klajā laukā kā _Mērnieku laiku _Lienu, vēl vairāk - progresīvākajās skolās ierīko bērnu istabas.Ne tik daudz tā ir tā pārmaiņa, ka viņa visu laiku slauc govis un tad aiziet lasīt grāmatas, bet tas, ka viņa saņemas darīt savādāk. Viņa saņemas spītīgi pateikt "nē". Es nedarīšu tā, kā pieņemts, es neslēpšu to, ka man ir bērns. Un tas gan man liekas svarīgi arī šobrīd. Man tas viss ļoti interesē - feminisms, sabiedrības stereotipu attiecības ar cilvēkiem un cilvēku attiecības ar sabiedrības stereotipiem. Es daudz par to domāju, bet man nav tāds grandiozs viens viedoklis. Nenoliedzami ir ļoti dažādi. Ir sievietes, kas ir pasīvas un kas nav pasīvas. Dažās jomās, man joprojām šķiet, ir… diskriminācija, skaļš vārds, bet… nē, es tomēr teiktu - diskriminācija pret sievieti. Tas nenoliedzami mainās, bet tomēr tā notiek. Sieviete lielākoties publiski tiek vērtēta pēc izskata. Notiek nepārtraukta visādu preču pārdošana ar sievietes izskatu. Protams, šajā brīdī kāds no maniem kursabiedriem teiktu - nē, tā nav, paskaties, re, kur ir arī puiši! Jā, protams. Ir arī gadījumi, kad vīrieši ir reklāmās. Breds Pits, piemēram, - pēdējā laikā esmu redzējusi.Tevi tas aizskar personīgi?Es neesmu vienas funkcijas veicēja. Ja saka - sieviete dzejniece, tad pirmām kārtām tiek uzsvērta mana funkcija - tātad viņa ir sieviete. Tiešām uzskatu, ja profesijai tiek saukts klāt dzimums, tas viņu sašaurina. Ja es teiktu - vīrietis pavārs. Kādā sakarā? Vai vīrietis dziedātājs?Tajā pašā laikā tādu stāstu kā _Piena ceļi _var uzrakstīt tikai rakstniece sieviete, mamma. Vārda visdziļākajā nozīmē, kur "apkārt mūsu augumiem dzīvības ūdeņi pludo", citējot kādu tavu dzejoli.Paldies.Atgriežoties pie Prozas lasījumiem. Ko tev kā autorei nozīmē ieraudzīt vaigā lasītāju?Ilgu laiku es nevarēju paskatīties. Tad aizgāju uz Urban Poetry "vorkšopu", ko organizēja Kristīne Želve un Totaldobže. Tad parunāju ar amerikāņu dzejniekiem, viņi man teica - tas nekas, ka tu nevari paskatīties. Viņi mani nomierināja. Kopš tās reizes jau esmu varējusi pat dažas reizes paskatīties uz publiku. Ir ļoti bail. Katru reizi ir ļoti liels satraukums. Iemācos jau, ka vajag ūdeni, paliek sausa mute, nevarēšu nolasīt. Iemācos arī, ko vajag darīt pirms tam - paelpot. Vai man kaut ko dod? Ļoti daudzko. Tā ir ļoti forša, fantastiska sajūta. Lai arī ir grūti uziet un to darīt, tomēr saviļņojums ir ļoti liels. "Tā vielmaiņa ir fantastiska!" pirms paša lasījuma teica Inga Ābele.Nesen literātu vidi aizskāra izdevējas Vijas Kilblokas izteikums, ka "latviešu rakstnieki nespēj uzrakstīt bestselleru". Vai tevi nodarbina ambīcijas iekarot starptautisko tirgu?Pa brīdim jau uznāk. Gribas jau, lai vecāki priecājas. Pašam? Nē, nu, uznāk jau, uznāk. Es domāju, ka rakstniekam noteikti nevajag domāt par to, ko domās Amerikas izdevējs, dies' pasarg'. Viņam vispār nevajag domāt - patiks vai nepatiks. Cilvēka vēlme patikt ir ļoti dabīga un raksturīga, bet, manuprāt, rakstniekam un dzejniekam, un cilvēkam vispār vajag ar šo vēlmi cīnīties un būt patiesākam. No vēlmes patikt līdz tirgum un vēlēšanās pārdot pēc iespējas labāk ir mazs solis. Tas, man liekas, nav rakstnieka un mākslinieka uzdevums - pārdot.Septembrī intervijā Satori.lv teici: "Es gribu tikai rakstīt." Vai, aizejot no darba reklāmas laukā, nav vietā nākuši citi līdz šim nenoskārsti ierobežojumi? Pilna laika rakstniece - tas ir tas, ko tiešām gribēji?Noteikti. Tas ir tas, ko es gribēju. Par tiem ierobežojumiem. Es esmu mamma, bet tas jau bija arī pirms tam. Man ir ļoti stingrs dienas režīms. Es esmu iestājusies augstskolā, teātra maģistrantūrā. Tas ir kaut kāds neprāts! Mazliet ierobežo rakstīšanu (smejas). Šis gads ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs. Ja mēs runājam par naudu, tad tas ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs. Bija stipendija, prēmija. Mēs tiešām varējām dzīvot par to naudu, kuru nopelnīju rakstot, un tā ir laba sajūta.Cik, tavuprāt, atkarīgs no paša, cik - no veiksmes, cik - no nozares sakārtotības?Es domāju, tie ir dažādi jautājumi. No paša ir atkarīgs ļoti daudz, bet veiksmei arī ir ļoti liela nozīme. Par balvām runājot, pirmām kārtām es uzskatu, ka tas ir pārbaudījums. Par nozares sakārtotību. Mākslinieki daudz ko gribēs pateikt sabiedrībai, kas viņiem ne īpaši patiks. Man liekas, ja mēs esam demokrātiska un forša valsts, mums ir jādomā par to, ka ir vajadzīgi rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, cilvēki, kuri pateiks mums nepatīkamu patiesību. Tā kā šo nepatīkamo patiesību reti kurš gribēs pirkt, valstij ir jādomā par to, kā mēs viņus uzturēsim.Vai tevi pazemo projektu rakstīšana finansējuma konkursiem?Nē, nē. Bet es pieļauju, ka ir tādi cilvēki. Viņiem jūtīgums ir tik liels, ka viņi visu laiku ir kā ugunī, un viņus tas aizskar. Es to saku bez ironijas. Piemēram, Alfrēda Žarī luga Karalis Ibī (1896, absurda drāmas pārstāvis - red.). Kaut kāds sviests. Visi smējās - rupji, riebīgi! Man liekas, autoru pat ielika cietumā. Bet jāpieņem, ka ir kādi tik pārjūtīgi cilvēki, kuru devumu mēs šobrīd vienkārši nesaprotam. Jebkurai valstij, ja tā ir brīva, ir vajadzīgi arī savi avangarda mākslinieki. Bet es neesmu nekāds avangarda mākslinieks, runāju diezgan saprotami cilvēkiem.Kā atšķirt tiešām "ugunī dzīvojošos" no grafomānu pulka, kas aplīp ap nesaprastā ģēnija statusu kā naktī mazās mušiņas ap spuldzi?Reti kāds nesaprastais ģēnijs saka, ka viņš ir nesaprastais ģēnijs. Protams, nāksies izdot mazliet naudas diletantismam vai kādam, kurš izrādīsies tukšziedis. Risks ir. Bet joprojām ticu, ka ieguvums ilgtermiņā būs daudz lielāks. To nevar aprēķināt viena budžeta ietvaros.Daudzi rakstnieki ir ceļā. Nevajag tikai rakstīt angažētus darbus, un viss būs kārtībā. Protams, negribu teikt, ka būtu jāatbalsta tikai tāpēc, ka raksta latviski. Gribu pateikt - nevajag mēģināt rakstīt angliski tikai tāpēc, lai iekarotu plašākus tirgus. Mums ir mūsu valoda, un viņa ir ļoti dzīva._FSkaties video Inga Gaile lasa stāstu Piena ceļi: www.diena.lv/kd/kulturas-tv_Vairāk informācijas meklējiet: www.rigasritmi.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja