Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +18 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 25. septembris
Rauls, Rodrigo

Gēteborgas filmu festivāls – autorkino paradīze bez VIP zonas

Vecāki vienmēr, kad skatījās televizoru, kādā brīdī mūs pasauca – bērni, nāciet šurp, tā ir zviedru filma! Īsts kino. Tāpēc esmu redzējis ļoti daudz zviedru filmu – tā 37. starptautiskā Gēteborgas filmu festivāla noslēguma ceremonijā pajokoja tās vadītājs – islandiešu stand-up komiķis.

Nesen sadalīti Oskari, beidzies Berlīnes kinofestivāls, kāpēc runāt par Gēteborgas kinofestivālu, kurš notika no 24. janvāra līdz 3. februārim un mūsdienu reaktīvā paātrinājuma perspektīvā jau skaitās ļoti, ļoti veca ziņa? Tāpēc, ka Gēteborgas festivāls ir īsta autorkino paradīze, kur koncentrēti skatāmas filmas, kādas diemžēl Latvijā neienāk. Pie Gēteborgas vērts atgriezties arī tāpēc, ka šim festivālam ir spēcīga teorētiskā platforma – semināri, lekcijas, meistarklases – un augstākā ranga zviedru industrijas pārstāvji jau pulksten astoņos līdz ar rīta olu ir gatavi dalīties savā veiksmes stāstā. Viņiem ir skaidras atbildes, kā panākt, lai uz labu kino skatītāji nāk pūļiem. Ilustrācijai – vienā no festivāla centrālajām filmu rādīšanas vietām – kinoteātrī Draken – zālē ir 742 vietas. Biju uz vairākām filmām, kad tikai ar grūtībām izdevās atrast kādu brīvu vietu. Par lielo apmeklētību seansā desmitos vakarā pārsteigts bija arī norvēģu režisors Ēriks Pope, kura filma A Thousand Times Good Night/Tūkstošreiz ar labu nakti (ar Žiljetu Binošu galvenajā – kara fotoreportieres – lomā) piedzīvoja savu Eiropas pirmizrādi. "Norvēģijā šādā laikā uz filmu būtu atnākuši tikai daži cilvēki," neslēpj režisors.

Autorkino veidotāji – ķīlnieki

"Gēteborgas festivāls izaudzis no ideālistiskas bāzes – entuziastu iniciatīvas 70. gadu beigās," stāsta festivāla mākslinieciskā vadītāja Mārita Kapla. 1979. gadā uz trīs ekrāniem parādīja 17 filmu. No 1994. līdz 2007. gadam festivāla prezidents bija kinoklasiķis Ingmars Bergmans, kura mūža nogales dzīves vietā – Forē – katru vasaru jūnija beigās notiek Bergmana nedēļa. Gēteborgas festivāls ir kļuvis par nozīmīgāko Skandināvijas kinofestivālu, tā programmā šogad 950 seansos tika parādītas apmēram 450 filmu no 76 valstīm.

Šogad pirmo reizi festivāla logo – plakātu un kataloga vāku – neveidoja zviedru mākslinieki. Solidāram atbalstam dizains bija uzticēts Pussy Riot dalībniecēm, kuras piedāvāja cīņas patosa pilnu grafiti – no krusta izaugošu asinssarkanu sažņaugtu dūri. Šis grafiti ap Jaungadu "rotājis" arī Maskavas ielas. "Putins uzvedas, it kā viņš būtu cars," kataloga ievadintervijā saka viena no Putina gūsteknēm – Jekaterina Samuceviča. Programmā bija arī īpašs krievu filmu fokuss, sākot no jaunākās dokumentālās filmas par Pussy Riot Pussy Versus Putin (režija: Gogol’s Wives, 2013) –, beidzot ar Andreja Zvjaginceva (viņš arī žūrijas pārstāvis) jau vairāk nekā desmit gadu veco starptautisko konkursu laureāti Atgriešanās (2003). Režisors bija pārsteigts par pilno zāli – esot domājis, ka visi jau ir redzējuši šo vienpadsmit gadu veco filmu. Balsis no zāles: "Skatāmies atkārtoti."

"Komercija diemžēl uzvar. Autorkino veidotāji šajā situācijā ir ķīlnieki," uzskata A. Zvjagincevs. Viņaprāt, nav cita ceļa, kā izsisties lielajās filmu skatēs un iegūt starptautiskus panākumus, lai pēc tam varētu turpināt uzņemt savas nākamās autorkino filmas "bez milzu komerciālā potenciāla".

Jādomā internacionālāk

"Bija vajadzīga vieta, kur satikties un turēt Skandināvijas valstis kontaktā," M. Kapla skaidro, kāpēc Gēteborgas festivāls ir izveidojies par skandināvu kinocentru. Liela zviedru kinoindustrijas daļa šobrīd bāzējas tieši Gēteborgā.

"Mēs esam ļoti uzticīgi saviem režisoriem," saka Gēteborgas festivāla zviedru filmu programmas kuratore Sīa Ēdstrema, tomēr viņa ir pārliecināta, ka "jādomā internacionālāk". Jau pašreiz skandināvu programmā vairākums filmu ir kopražojumi dažādās kombinācijas – Zviedrija, Dānija, Islande, Somija.

"Zviedrijā zviedru kino ir ļoti populārs," apgalvo festivāla mākslinieciskā direktore M. Kapla. Multipleksā Bioplast 20% repertuāra filmu ir zviedru kino. Arī patlaban ejošākā filma ir pašmāju – Jūnasa Jūnasona romāna Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda ekranizācija. 2010. gadā Simtgadnieks kļuva par visvairāk pārdoto grāmatu Zviedrijā, un filmu patlaban ir noskatījušies gandrīz miljons skatītāju. "Pilnīgi neticami," priecājas M. Kapla.

Zviedru kinoindustrijas pašvērtējumā viņu filmas patlaban pasaulē netiek labi izplatītas un skatītas, izņemot Dāniju. Bet zviedri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai situācija mainītos. Piemēram, Zviedru filmu institūtā (Svenska Filminstitutet) vesela nodaļa rūpējas par zviedru filmu starptautisko mārketingu. Viņu misija ir noturēt interesi par zviedru filmām vienā līmenī ar konkurējošo Holivudas produkciju. Mērķtiecīgi tiek strādāts pasaules Top 10 kinofestivāliem. Piemēram, nesen notikušajā prestižajā Berlīnes kinofestivālā Zviedriju pārstāvēja astoņas filmas.

Vaicāta, vai pēc dāņu manifesta Dogma 95, kam nākamgad būs jau 20 gadu, skandināvu kino iespējams runāt par kādu vienojošu estētisku tendenci, festivāla mākslinieciskā direktore M. Kapla atbild: "Dogma bija vitalizējošs spēks drāmas attīstībā, bet šī estētika tomēr neietekmēja visus. Joprojām ir ļoti dažādi rokraksti."

Mērķprogramma – iedrošināt sievietes

"Pats no sevis nekas nenotiek," ir pārliecināts zviedru režisors Tariks Salehs, kura trilleris Tomijs festivālā piedzīvoja pirmizrādi. "Tas nav tā – ai, vienkārši gadījās. Ir svarīgi, kam mēs atveram durvis," T. Salehs uzsver nepieciešamību apzināt, kādā virzienā nacionālā kinoindustrija vēlas attīstīties. Tieši pēc šāda principa patlaban strādā Zviedru filmu institūts (ZFI), kurš nodarbina apmēram 100 cilvēku. "Lielākā daļa filmu finansējuma nāk no valsts. Bet vajag kopīgu izpratni, pie kā strādāt, – kur ir nepieciešams investēt un kur – ne," stratēģijas pamatideju izklāsta direktore Anna Sernere. Piemēram, pašreiz ZFI ir divi galvenie darbības virzieni – dzimumu līdzsvars/līdztiesība un filmas bērniem un jauniešiem. Kopš 2011. gada ir izstrādāta īpaša mērķprogramma, lai panāktu dzimumu samēru zviedru kinoindustrijā. ZFI mērķis ir, lai "2015. gadā zviedru kinoindustrijā būtu pilnīgs dzimumu līdzsvars". Starptautiskajā žurnālistu grupā Nīderlandes un Latvijas pārstāvēm šāds uzstādījums šķita dīvains un mākslots, Somijas žurnāliste izprata kolēģu mulsumu, bet teica, ka arī Somijā tomēr joprojām ir nepieciešama īpaša meiteņu, sieviešu iedrošināšana pievērsties kinoprofesijām, jo tas skaitoties vīriešu lauciņš. Mērķtiecīgā sieviešu atbalstīšana ir nesusi augļus, un pēdējos gados zviedru kino esot izdevies ieplūdināt jaunus spēcīgu režisoru – sieviešu – vārdus. Viena no viņām ir, piemēram, Gabriela Pišlere ar savu jaunāko filmu – Ēd, guli, mirsti/Eat, Sleep, Die (2012).

Izdevies stiprināt arī bērnu un jauniešu filmu virzienu, kas bija stipri panīcis. "Uzņemt bērnu filmas neskaitījās prestiži. Tām neticēja ne izplatītāji, ne finansētāji," atceras A. Sernere. ZFI organizē apmācības bērnu filmu scenāriju rakstīšanā, jo jāsaprot, ka "ir nepieciešama gan laba kvalitāte, gan precīzi jāizjūt mērķauditorija".

Par svarīgu attīstības virzienu zviedru kinoindustrijas pārstāvji uzskata arī īsfilmas un aizvien augošo kvalitatīvo TV drāmu tirgu, kur zviedru lielākais lepnums un komerciālā veiksme līdz šim ir detektīvseriāls Tilts/The Bridge (2013) (sadarbībā ar Dāniju). Iezīmējas tendence, ka mūsdienu cilvēki vēlas skatīties visu sezonu uzreiz dažādās izplatīšanas platformās.

Sabiedrības emocionālā veselība

Ir skaidrs, ka skandināvi kino uztver par reālu līdzekli sabiedrības emocionālās veselības profilaksei. Tie ir stāsti cilvēkiem par cilvēkiem. Kinovalodas meklējumi ir pakārtoti saturam, kas šajās filmās ir karalis. Dažas īsfilmas un animācijas filmas bija uz robežas, lai tās būtu tapušas kāda sociālā projekta programmā, piemēram, cietumnieku bērnu izjūtas vai tumšādainas meitenītes stāsts par skolasbiedriem, kas reiz nākuši pūlī virsū, līdz klases galvenais puika nolaizījis viņai seju un secinājis: "Nē, viņa negaršo pēc šokolādes."

Mūsdienu skandināvu kino raksturo arī otrās paaudzes imigrantu stāstu ienākšana mākslinieciski kvalitatīvā veidā, kuros nav ne miņas no politkorektuma vai konjunktūras. Šo tendenci apstiprina arī tas, ka otro gadu pēc kārtas par labāko Ziemeļvalstu filmu kļuvusi norvēģu režisora Hišama Samana filma. Filmā Vēstule karalim/ Brev til kongen žūrija novērtēja režisora talantu veidot niansētus "nekurienē iesprūdušu cilvēku" portretus, kurus ierasti uztveram kā homogēnu masu. Filma uzvarēja astoņu Ziemeļvalstu filmu konkurencē. Pats režisors stāsta, ka ideja filmai radusies, kad viņš redzējis Oslo ierodamies autobusu ar bēgļiem, kuriem visiem bijušas vienādas jakas.

Piecas filmas, kurām vērts sadzīt pēdas un noskatīties

Palermo iela/Via Castellana Bandiera
Režisore Emma Dante. Itālija. 2013.
Ingmara Bergmana debijas balva

"Šajā dievišķajā komēdijā elle ir tepat aiz stūra. Būtu dīvaini, ja mēs tagadējā neiecietības laikmetā neizvēlētos tieši šo filmu" – žūrijas pamatojums. Sākusies teju no nekā – anekdotiskas situācijas par divām sievietēm, kuras sadūrušās mazā ieliņā, neviena nepiekāpjas pabraukt atpakaļ un izmainīties (kāpēc vienmēr man?!) –, tā izaug līdz metaforai ar antīkās traģēdijas vērienu. Turklāt Dantei ir lieliska melnā humora izjūta. Režisore vēlējusies, lai šis fiziskais strupceļš atainotu arī garīgo stāvokli, un vājprātā iestrēgušajā situācijā gluži ar visām maņām E. Dante klaustrofobiski iesprosto arī skatītāju – svelme, nebalsī brēc bērni, prasās čurāt un dzert. Pīpināšana, kliedzieni, sakaušanās, tikmēr Palermo ielas apdrupusī plāksnīte bezkaislīgi rāda bultas abos virzienos, un ieliņas iedzīvotāji sāk slēgt derības, kura pirmā padosies. Nakts vidū daba spiež no mašīnas izkāpt arī abas karotājas, un divas tērcītes tek viena otrai pretī. Kāda sieviete no mājām atnes spageti. Abām. Šķīvji izaicinoši pārlido pār sētu. Finālu nedrīkst atklāt, bet tas nodēvēts par pēdējā laikā efektīgāko.

Par cilvēkiem un zirgiem/Hross og menn
Režisors Benedikts Ērlingsons. Islande. 2013.
Starptautiskās kritiķu asociācijas FIPRESCI un skatītāju simpātiju balva

Dzīvi apliecinoša filma ar neparastu, ievelkošu poēziju. Asprātīgi, sirsnīgi un gudri. Naivisms mijas ar pirmatnēju dzīvesziņu/dziņu. Notiekošā būtība – ko dara zirgi, to kā spogulī – cilvēki. Filma cilvēkiem, kas spējīgi pieņemt domu, ka aiz Homo sapiens rūpīgi sabūvētajiem likumiem, kultūras, kodeksiem un normām jestra kā zirga astes vēziens mūsos skan, sauc, brēc dabas balss. Varbūt filmas morāle ir (ja tāda vispār ir) – esi vienkāršāks un tiešāks, iedvesmojies no sava dzīvnieka. Izklausās pamuļķīgi, bet filma ir lieliska, iesaku uzmeklēt. Baudu sagādā arī vizualitāte – Islandes neskartās ainavas saspēlē ar asprātīgo skaņu celiņu. Režisors līdz šim Islandē bijis pazīstams kā aktieris un teātra režisors. Šī ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma, kuru režisors veltījis "zirgu un viņu saimnieku mistiskajām saitēm, cilvēka un dabas nebeidzamajai mijiedarbībai un cīņai".

Betona nakts/Betoniyö
Režisore Pirjo Honkasalo. Somija. 2013

Pirjo Honkasalo – somu autorkino klasiķes – filma bija vienīgā no aptuveni 15 redzētajām, kas ļāva runāt par īpašu filmas kino valodu, tāpēc nav brīnums, ka Betona nakti kā savu favorīti izcēla starptautiskie kritiķi. Režisore rāda urbānos džungļus maksimāli poētiski. Melnbaltā kontrasti, gari kadri, kompozicionāli gleznieciski tuvplāni, neparasti "dzejiski" rakursi, gaismēnu spēle. Attēls ir dziļā kontrastā ar to, kas notiek četrpadsmit gadīgā Simo dvēselē. Pieaugušo vērtību relativitāte, apātija un rezignācija puiku iedzen nāvē. Viņš kādu nogalina un pats noslīcinās. Var runāt par zināmu attēla un jēgas radniecību ar Fransuā Trifo filmu 400 sitienu. Režisore uzsver, ka "tas nav reālistisks stāsts par skolu slepkavu". Tā ir eksistenciāla drāma – līdzība par jauna cilvēka pieaugšanas apmulsumu un vientulību, arī par pieaugušo atbildību – kā mēs paši, reizēm pat neapzinādamies, manipulējam ar nenobriedušajām dvēselēm.

Lauvas sirds/Leijonasydän
Režisors Dome Karukoski. Somija, Zviedrija. 2013

"Tādām jābūt filmām – spēcīgām un emocionālām," par Gēteborgas festivāla atklāšanas filmu teica Zviedru filmu institūta direktore Anna Sernere. Filma, kas obligāti jāredz, ja nav ticības, ka stāstu par "tipisku mūsdienu Eiropas problēmu" iespējams uz ekrāna izstāstīt satricinoši dzīvi un godīgi. Kas notiek, kad ultrarasistiskas organizācijas Par baltu Somiju! ekstrēmists Tepo kļūst par patēvu puikam Rhamdhani. Smagi tiek pārbaudītas gan Tepo attiecības ar brāli, gan kopienu, gan – visvairāk – pašam sevi. Puikas un patēva pirmais dialogs, sagaidot pēc skolas, ir neveikls: "Tu vari paņemt banānu, nē, nu tu vari paņemt arī ābolu, nē, kāpēc gan tu nevarētu paņemt banānu?…" Citreiz, braucot mājās no skolas, puika saka: varu noslīdēt sēdeklī zemāk, es jau saprotu, ka tev kauns. Režisors rāda, ka mūsu idiotiskie aizspriedumi ir sprādzienbīstamas granātas vārda tiešā nozīmē. Var glābt tikai paša sirds un humora izjūta. "Arlabunakti, pērtiķēn!" – "Arlabunakti, nacistu lūzeri!" – šī sasaukšanās kļūst par sirsnīgu Tepo un Rhamdhani gulētiešanas rituālu.

Tomijs/Tommy
Režisors Tariks Salehs. Zviedrija. 2014

"Tomijs ir nežēlīgs, moderns mīts. Aktuālajos notikumos sakņota gangsterdrāma," filmu raksturo režisors. Īpatnība tā, ka galvenā gangstere ir jauna, trausla sieviete, jauka māmiņa mazai meitenei. Režisors stāsta, ka uzaudzis Zviedrijas nomalē kopā ar tagadējo kriminālo "eliti", viņu interesējis, kas īsti ir tās sievietes, kuras gatavas iet līdzi saviem vīriem uz bezdibeni. Filmā netieši ieplūdinātas T. Saleha intervijas ar gangsteru sievām, kuras labprāt piekritušas ar viņu sarunāties, protams, anonīmi. Arī viņa pirmā mīlestība esot apprecējusi kādu gangsteri. "Joprojām sievietes kino grib redzēt kā upurus," uzskata režisors. Viņš gribējis taisīt izņēmumu. Estella ir viena no tām ļoti skaistajām sievietēm, kas "izskatās vienmēr mazliet apjukusi situācijā, bet, kad ieskatās acīs, – kļūst bail". Viena no tām, kurai ledusskapī var atrast gan kokaīnu, gan piena pulveri. 

*Raksta tapšana bija iespējama, pateicoties Zviedrijas vēstniecībai Rīgā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja