Ilonas Balodes un Rolanda Ūdra iespaidu ķieģelis

Tās pirmajā atvērumā māksliniece Austra Cukura, pie kuras abi ceļotāji ciemojās Slovēnijā, ir uzzīmējusi trīs baložu un ūdru pārus ar Ilonas un Rolanda blondajām galvām uz nopēdotas Eirāzijas kartes, asprātīgi ilustrējot viņus abus ceļojuma sākumā, vidū un noslēgumā. «Te Ūdris ir uzsēdies man uz pleciem,» ar zemtekstu vai bez – atbildi meklējiet grāmatā! – jaunā rakstniece norāda uz vidējo attēlu. Foresta Gampa sindroms«Par ceļojumu uz Austrumiem fantazējām jau labu laiku,» grāmatas prologā raksta Ilona Balode un uzreiz piemetina, ka visi sapņi atdūrušies pret vienu problēmu – naudu. Ja nevar citādi, jābrauc ar stopiem! Nekas, ka aiz loga ir ziema, jo tas esot bijis viens no tiem brīžiem, kad vienkārši ir jādodas ceļā. «Es to saucu par Foresta Gampa sindromu,» paskaidro aktrise, un, gluži kā slavenās filmas galvenais varonis, abi latviešu ceļotāji turpmākos dzīves mēnešus tiek «iemontēti» visdažādākajās vietās un situācijās, par kurām var ne tikai izlasīt, bet arī apskatīt grāmatā publicētajās fotogrāfijās, – viņu abu pietrūkst tikai sieviešu tribīnēs Pakistānā, kas paredzētas robežas slēgšanas ceremonijas vērošanai, bet tas jau būtu kaut kas no Neiespējamās misijas, taču Ilona ar Rolandu ik pa laikam nonāk kino cienīgās epizodēs un pārliecinās, ka to «filmu sižeti nebūt nav no gaisa grābti». Viņu ceļš sākumā veda cauri Austrumeiropai līdz Turcijai, kur abi pavadīja septiņas nedēļas Mustafas Kemala Ataturka paspārnē. Nākamajai viņu dzīves nodaļai ir dots nosaukums Kaukāza gūstekņi. «Armēnijā pirmo reizi parādījās ilgas pēc mājām,» atceras grāmatas autore, kura uz turieni bija devusies personisku iemeslu dēļ – sameklēt tēvu. Par satikšanos ar viņu Ilona bija tik ilgi fantazējusi. «Jau kopš bērna kājas es biju idealizējusi šo vietu, taču es tajā pamatīgi vīlos. Tad vēl man tika atteikta Irānas vīza, mainījās maršruts, un vajadzēja meklēt naudu aviobiļetēm, lai varētu lidot tai pāri. Mēs devāmies uz Indiju,» stāsta Ilona. Šajā valstī Ilona un Rolands izbaudījuši visus priekus, kādi rodas, kad ceļo ar mazu budžetu un bomžojot: tu gan ieraugi reālo dzīvi, gan pamatīgi norūdi savu organismu. «Vecie pieradumi un ieradumi nolobās kā čūskas āda, un tu sāc dzert ūdeni no krāna un ēst nemazgātus augļus,» piebilst grāmatas autore.Dzīvā vēsturePar ceļojuma nākamo pieturas punktu Pakistānu Ilona saka: «Tā ir viena no manām iemīļotākajām valstīm.» Viņa labprāt nopirktu kalnos mājiņu un kādu laiku tur dzīvotu. Turklāt tieši Pakistānā tika piedzīvotas interesantas tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Viesojoties pie jauniegūtā drauga Malika, abi ceļotāji uzaicināti ciemos pie kādas ietekmīgas pilsētas ģimenes, kur viņa satikusi dzimtas māti. «Lai arī jau 90 gadu veca un sačervelējusies, bet īsta karaliene,» Ilona raksturo sastapto sievieti, kura pieredzējusi Pakistānas valsts dzimšanu 1947. gadā un dalījusies ar savās atmiņās, apkārt valdot godbijīgam klusumam. «Ir ļoti dīvaini, ka par to, ko esi lasījis grāmatās, tavu acu priekšā stāsta dzīvs cilvēks, kurš to visu ir piedzīvojis realitātē,» savas sajūtas atceras Ilona. Savukārt to, ko tagad var redzēt televīzijas ziņās, viņi piedzīvojuši Tibetā, proti, kļuvuši par aculieciniekiem plūdiem: gājuši uz hoteli, kad pēkšņi no vieniem vārtiem sācis gāzties ūdens – kalnu upe bija pārrāvusi aizsprostu, un visi skrējuši glābties otrajā stāvā. «Kad tu esi ceļā, tu visu laiku esi notikumu epicentrā, un vienā brīdī iestājas trulums no iespaidu pārbagātības. Sākumā tu visu uztver ar «o-o-o!», bet vēlāk smadzenes vairs nespēj to visu ņemt pretī,» norāda aktrise, kurai aptvert piedzīvoto ļāvusi grāmatas rakstīšana, kas devusi iespēju palūkoties uz pieredzēto šķērsgriezumā. Vislielākā vieta atvēlēta Ķīnai. Savārītās ziepesPar treknu punktu uz burta «i» vārdā «ķibele» kļuvis tas, ka Ilona Ķīnā palikusi bez pases: «Ja tev nav dokumentu, tas ir vāks.» Abi ar Rolandu Ūdri pusotru mēnesi staigājuši pa politbirojiem, lai iegūtu pagaidu apliecību, un bijuši spiesti dzīvot policijas viesnīcā, kur visu laiku tikuši kontrolēti, un nevarējuši sagaidīt to mirkli, kad varēs atgriezties mājās. «Tā Ķīna mums bija līdz kaklam,» godīgi atzīst Ilona, taču nekas cits nav atlicis kā ar sakostiem zobiem izturēt līdz galam, taču vienā brīdī viņi ir lūzuši un savārījuši kārtīgas ziepes. Kādā tusiņā Ūdris izdomājis iet un pateikt ķīniešiem, ko viņš par viņiem domā, un abi iekūlušies kautiņā. Ilona saķērusies ar divreiz par sevi lielāku sievieti, un tai otrai ticis izsists zobs. Izsaukta policija. «Ķīnieši, gudrinieki, uzrakstīja sūdzību, ka ārzemniece uzbrukusi vietējai, kaut arī viņa man uzbruka pirmā,» taisnojas Ilona, kurai pēc kautiņa sākusi sāpēt riba. Tā izrādījusies lauzta, un latviešu ceļotāji varējuši celt galdā savu sūdzību, mierīgā ceļā izbeigt šo jandāliņu un doties prom. Pēc visa piedzīvotā Ķīnā Ilona tur varētu atgriezties tikai ēdiena dēļ. «Mēs atklājām šausmīgi garšīgi pagatavotus Ķīnas kāpostus, tie ir skābi un asi un, pasniegti kopā ar rīsiem, ir tādi, ka mēli var norīt!» atceras Ilona.Ceļojumā viņa ir baudījusi ne vienu vien garšīgu maltīti un ne vienu reiz vien kopā ar Ūdri abi ir iekūlušies nepatikšanās, piemēram, savas spītības dēļ rīkojušies pilnīgi pretēji vienam no galvenajiem stopētāju likumiem: nekad to nedari naktī! «Mēs bijām nokavējuši vilcienu, un mums par katru cenu vajadzēja tikt tam priekšā,» stāsta Ilona. Lai arī aukstām kājām, tomēr tikuši sveikā no ceļā sajustajām iespējamām briesmām. Ilonas Balodes grāmatā Rīga–Pekina var iepazīties arī ar citām stopētāju gudrībām, kas var noderēt visiem, kuri ir ieplānojuši doties līdzīgā ceļojumā. «Jāpaļaujas uz veselo saprātu un intuīciju, jo, ja rodas kaut mazākās šaubas, ka kaut kas nebūs labi, labāk neriskēt,» iesaka autore. Vēl viena svarīga lieta, uz kuru paļauties, ir ceļveži Lonely Planet. Pats galvenais likums, vai tu ceļo pa Latviju, Lietuvu vai Ķīnu, – ievēro vietējās paražas.Pakaļ somai un zābaciņiem«Ceļošana jau ieēdas asinīs,» saka Ilona Balode, kura kopš atgriešanās no Pekinas nevar nosēdēt mājās un ir sakrājusi materiālu jaunai grāmatai, jo kopā ar Rolandu Ūdri ir paspējusi izmest līkumu pa Eiropas valstīm. Rudenī viņi plāno doties cauri Baltkrievijai, Ukrainai un ar prāmi pāri Melnajai jūrai līdz Gruzijai, kur ceļojumā Rīga–Pekina viņi atstājuši vienu no savām somām. «Lai aplis noslēgtos, man vajag to atvest atpakaļ,» saka Ilona, kuru no tālāka ceļojuma uz Āfriku pagaidām attur darbi. Viņa atkal ir apvienojusi grupu Abstinence, ar kuru kopā cer ierakstīt albumu. «Mums bija gotu periods, kad dziedājām depresīvā stilā, taču tagad ir mainījies gan sastāvs, gan es pati, un mēs spēlējam diskoroku,» saka aktrise.Kopā ar Rolandu Ūdri viņa labprāt uzņemtu video vienai no grāmatas Rīga–Pekina skaņu celiņa dziesmām _Come Tomorrow vai Beijing Nights_. «Video dziesmai Beijing Nights gribētos filmēt Pekinā,» piebilst Ilona, netieši norādot, ka ir vismaz divi iemesli, lai kādreiz atgrieztos Ķīnā. Ceļojumā tapušās dziesmas ir ierakstītas diskā, kas piestiprināts grāmatas aizmugurējā vāka iekšpusē. To rotā Austras Cukuras pārskicēts turku ielu mākslinieka zīmējums, kurā redzams Ūdris ar ģitāru un Balode rozā zābaciņos, kas tikuši atstāti Izmitā. Vai tikai arī tiem nebūs jābrauc pakaļ?Ilona BalodeRīga–PekinaGrāmatu papildina CD ar dziesmām, kas tapušas ceļojuma laikā Izdevējs Zvaigzne ABC