Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Inteliģences diskrētā smarža. Gunārs Bībers saņem Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu

Paziņojums, ka Gunārs Bībers saņems Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu, sociālajos tīklos izraisīja spontānu prieka vilni. Savam cienītajam un mīlētajam pasniedzējam, sauktam par Bīberīti, uzgavilēja neskaitāmi studenti vairākās paaudzēs.

Lūdzu, piedodiet, man tiešām vairs nav ko teikt – klausulē atskan tik pazīstamā nedaudz nazālā un pazemīgā balss.

Esmu nokavējusi. Gunāram Bīberam nav vajadzīgs būt uz visiem vākiem. Eleganti uznācis uz publiskās skatuves pieņemt pelnītos cieņas apliecinājumus, tiklīdz iespējams, viņš atkal pazūd savā privātuma zonā – pie grāmatām un tuviniekiem.

"Piezvaniet man kādreiz atkal, ja vēl būšu dzīvs, labprāt parunāšos. Esmu izslāpis pēc teātra jaunumiem," profesors pabeidz telefonsarunu. Nemēģinu pierunāt, jo vairāk par Freitāga teoriju vai Gunāra Priedes agrīnajām lugām no profesora esmu centusies mācīties viņa brīnišķīgo smalkjūtību.

Latvijas Literatūras gada balvas preses konferencē Zoom lodziņā pasniedzējs, skolotājs, literatūrzinātnieks, filologs, drāmas teorētiķis, dramaturģijas vēsturnieks, kritiķis Gunārs Bībers parādās elegantā uzvalkā, žilbinoši baltā kreklā un kaklasaitē. Profesors par excellence.

 

Gaidu pilnmetrāžas lugas

Gunāru Bīberu labi raksturo LALIGABA žūrijas vadītāja Ilmāra Šlāpina sacītais, ka pašam nav bijusi saskare ar profesoru, bet viņu pieminam esot dzirdējis vai no katra otrā intervējamā dzejnieka, rakstnieka, dejotāja, aktiera.

Ir vērts pilnībā publicēt profesora pārdomāto pateicības runu. Gunārs Bībers: "Vispirms paldies, Šlāpina kungs, par tik labiem vārdiem. Vispirms gribu izteikt lielu pateicību mūsu dramaturgiem, kuri, sākot no 1968. līdz 1988. gadam, 20 gados ieguva pelnītu vietu un nozīmi latviešu sabiedrībā, veidojot nacionālo pašapziņu. Kāpēc šie divi gadskaitļi? Mūsu dramaturģijas plauksme sākās ar Harija Gulbja Aijā, žūžu, lāča bērni iestudējumu Nacionālajā teātrī, kas izraisīja tik milzīgu piekrišanu un kļuva par sensāciju. Piedzīvoja vairāk nekā 250 izrāžu. Galvenā problēma, kas te tika risināta, būtiski parādīja, uz kādiem meliem ir balstīta visa padomju pedagoģiskā sistēma. Apjukums bija šaušalīgs. Skolu direktori teica, ka uz šo izrādi nedrīkst laist bērnus un ka viņi savus skolotājus arī uz šo izrādi nelaidīs. Tie vārda tiešā nozīmē bija zili brīnumi.

Tajā pašā laikā notika smags negadījums, kad Gunārs Priede, kas bija pievērsies politikas problēmu risināšanai lugā Smaržo sēnes, pierādīja vienkāršu patiesību, ka sociālisma svinības notiek, bet sociālisma līķis atrodas pagrabā. Tas arī izraisīja satriecošu reakciju. Luga tika atzīta ne tikai par neveiksmi, to pat aizliedza publicēt, bez šaubām – arī iestudēt. Gunāram Priedem tika noteikts laiks, kad viņš vispār nedrīkstēja publicēties. Viņu bija nepieklājīgi un nesolīdi pieminēt. 1988. gadā Māra Zālīte uzrakstīja libretu Lāčplēsim, un šis iestudējums kopā ar mūziku pārvērtās ne vien par milzīgi augstu estētisku veiksmi, bet tas bija arī tautas brīvības apziņas, nacionālās pašapziņas uzmošanās laiks, protams, ar politisku zemtekstu. Mārai Zālītei par šo milzīgo drosmi, protams, ir jāizsaka milzīga pateicība.

Gribu vēl pieminēt, ka daži rakstnieki aizstāvēja mani okupācijas gados, kad universitātē gatavojās mani atlaist no darba par to, ka es studentus audzinot politiski nepareizi. Māra Zālīte, Māra Misiņa un vairāki citi iesniedza rektoram ziņojumu, kurā uzsvēra, ka manas lekcijas ir kvalitatīvas. Pēc tam rektors pasauca mani uz savu kabinetu, parādīja to vēstuli, uzvārdus, kas to parakstījuši, un tā dīvaini pasmīnēja. Tālāk man bija tiesības strādāt par pasniedzēju radniecīgajā Pedagoģijas fakultātē.

Gribu pateikt lielu pateicību dramaturgiem, ar kuriem man izveidojās personiski kontakti, t. i., Paulam Putniņam, Harijam Gulbim, arī, protams, Priedem. Man bija interesanti vērot viņus sadzīvē un salīdzināt ar to, kādi tēli darbojas viņu lugās un cik tie atbilst un cik tie ir kontrastā pašu dramaturgu būtībai.

Gribu izteikt pateicību arī saviem studentiem, kuru man ir bijis tiešām daudz. Kā man kādreiz teica viena studente – izrādās, jūs esat mācījis arī manu vecmāmiņu. Nezināju – kaunēties vai priecāties.

Gribu pateikt pateicību mūsu dramaturgiem, kuru audzināšanā es piedalījos, gan pirmajam, gan otrajam sasaukumam. No dramaturgiem gaidu pilnmetrāžas lugas, kurās varoņu pārdzīvojumi ir no traģiskajam līdz komiskajam. Un izklaides epizodes lai ir pa vidu. Arī tās kādreiz noder.

Gribu pateikties saviem pirmajiem audzēkņiem no Pumpura vidusskolas, kurus es četrus gadus audzināju un ar kuriem mēs kontaktējamies vēl šo baltu dienu. Diemžēl, cik nu viņi vairs ir palikuši.

Beigās – maniem tuvākajiem radiem, kuri mani aprūpē un nodrošina laimīgas vecumdienas.

Un pašās beigās – žūrijai liels, liels paldies. Bet es brīnos un nevaru izbrīnīties, kāpēc es tieku apbalvots. Es laikam šo brīnīšanos tā arī nebeigšu.

Liels, liels paldies."

 

Izvilina labāko

"Nevaru teikt, ka latviešu literatūras katedrā Gunārs Bībers būtu lasījis būtiskos kursus, bet visās atmiņās viņš tiek minēts kā viens no ietekmīgākajiem, viens no labākajiem, viens no ierosinošākajiem latviešu literatūras katedras pasniedzējiem. Es pati biju pārsteigta, kad ieraudzīju, ka to kursu ir tik maz," referātā Gunārs Bībers – teātris, dramaturģija, aiziešana no fakultātes, kas nolasīts konferencē Baltu filoloģijas nodaļai – 100, atceras literatūrzinātniece Ieva Kalniņa. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā divi populārākie pasniedzēji studentu vidū bija Vilnis Eihvalds un Gunārs Bībers, kura vadītā drāmas sekcija vai dramaturģijas pulciņš radošākos studentus pievilka kā magnēts. "Faktiski viņš izveidoja jauno teātra zinātnieku paaudzi – Guna Zeltiņa, Gundega Saulīte, Valda Čakare, Silvija Radzobe, muzeja darbinieki – Māra Eņģele, Rita Rotkale u. c. Ņemot vērā to, ka Latvijā nebija iespējams apgūt teātra zinātni, Latvijas Universitātē Latviešu literatūras katedrā dramaturģijas pulciņš ar to nodarbojās," – Ieva Kalniņa savu referātu par Hamletu pie Bībera esot rakstījusi trīsreiz ilgāk un cītīgāk nekā kursa darbu frazeoloģijā.

"Pasniedzējs tā prata uzdot jautājumus, ka diskusija pārvērtās gluži vai par intelektuālām sacensībām. Viņš, kas ļoti svarīgi, dzirdēja, ko studenti saka, kodolīgi to vispārināja, uzslavēja un uzdeva nākamo jautājumu, virzot sarunu dziļumā. Tas viss notika lielā ātrumā un spraigi. Pasniedzējam izdevās dabūt ārā no studentiem labāko, to, ko daži, vismaz es, varbūt nemaz nebija zinājuši, ka tas viņiem pa spēkam. Tā diskutētāja lepnums, pie kura atbildēm pasniedzēja jautājumi izsīka, nav aprakstāms," grāmatā Uz skatuves un aiz kulisēm rakstījusi viena no Bībera slavenākajām studentēm – teātra kritiķe un zinātniece Silvija Radzobe. Leģendarizējies ir viņas kādā intervijā teiktais – ja Gunārs Bībers būtu mācījis ķīniešu valodu, viņa tagad tulkotu ķīniešu literatūru.

Gunārs Bībers ir viens no Kultūras akadēmijas ciltstēviem. "Patiesībā tikai Kultūras akadēmijas laikā es par savām lekcijām nekaunos. Tad, kad jūs ar savu kursu studējāt pie manis, biju notrenkāts," telefonsarunā saka Gunārs Bībers, kurš savās pasniedzēja gaitās ir piedzīvojis īstu padomju ideoloģisko mobingu. Profesors atklāj, ka patiesībā vēlējies būt aktieris un pēc tam rakstnieks. Bet pirmie "korifeju" aizrādījumi bālajam zēniņam vadmalas uzvalkā (pašraksturojumā), ka "nevajag rakstīt par nosalušiem putniņiem, bet putniem, kas ceļas spārnos", dzejaskāri likuši mest pie malas.

"Gunārs Bībers ir vesels kosmoss," saka Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors teātra zinātnieks Jānis Siliņš. Būdams Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, viņš tieši no Bībera esot mācījies, kādai ir jābūt augstskolai – kas ir cilvēcība, kas ir zināšanas, kas ir vērtības, no kā ir jāatsakās, atdodot no sevis sakrāto.

Par Gunāra Bībera spēju iedvesmot liecina fakts, ka viņš ir vienīgais profesors, kuram ir pašam sava laikmetīgās dejas izrāde – Viens un Divi. Aspazijas un Raiņa mīlestības vēstules – profesors Gunārs Bībers – horeogrāfi, kuru 2015. gadā veidoja horeogrāfe Olga Žitluhina ar apvienības Ārā dejotājiem. Tajā Bībers organiski sadzīvoja gan ar Raini un Aspaziju, gan laikmetīgo deju, gan Dzelzs vilka mūziku. "Profesors bija saviļņots," atceras izrādes dramaturgs Jānis Siliņš, "viņš vispār ir liels dejas fanāts."

 

Lai būtu tas brīnumiņš
Režisore Laura Groza:

Mēs Latvijas Kultūras akadēmijā bijām kaut kas ļoti eksperimentāls. Tas bija pirmais gads, kad bija režisoru kurss, un no mums neviens neko negaidīja. Daudzi esam profesijā, pateicoties arī Gunāram Bīberam.

Viens no viņa spilgtākajiem citātiem, ko es ļoti labi atceros un, atsaucoties uz viņu, joprojām pati citēju, – kad tu aizej uz teātri, tu gribi, lai atveras priekškars un ir tas brīnumiņš. No viņa mutes tas izklausījās tik vienkārši un mīļi, bet tas ir tik supersarežģīti! Kā lai es panāku, lai sagādātu profesoram brīnumiņu? Nu kā? (Smejas.) Tas, ko viņš mēģināja pateikt, – ka tur ir jābūt gan zināšanām, ko mēģinājām iegūt to gadu garumā, gan arī personības brīvībai. Viņš ar savu piemēru to rādīja. Ar savu absolūto antisnobismu, antiaroganci. Mani vienmēr ir fascinējis Bībera demokrātisms. Viņš teica – nujā, jūs esat režisori. Kas mēs par režisoriem, vienkārši kaut kāds bērnu bariņš! Viņš mums visiem ir tik tuvs un tik tāls. No vienas puses, mums liekas, ka mēs viņu saprotam un viņš saprot mūs, tanī pašā laikā – tik tāls, jo saproti, cik daudz erudīcijas, zināšanu, pieredzes mūs šķir. Tāpēc viņš ir tik īpašs. Viņš nekad nav vēlējies kaut ko pierādīt.

Bībers ir bijis no tiem retajiem, kura lekcijās tiešām valdīja kapa klusums. Visi koncentrējās, un tas nebija piespiedu kārtā. Viņš runāja klusu, iekšupvērsti, bet tu saprati, ka šim cilvēkam ir zināšanas, vēl kādas bez intelektuālajām. Pieredze, kuru tu gribi uzņemt. Mēs neko nezinājām par Gunāra Bībera personību. Visi no kaut kādām zolitūdēm un purvciemiem, sīkie tīneidžeri, bet tu atnāc un paliec kā hipnotizēts.

Gunārs Bībers vienmēr iemiesoja inteliģenci – kā skatīties uz teātri un procesiem. Nevis "es" un mans viedoklis, bet tieši otrādi. Es atceros, kā viņš mums otrajā kursā stāstīja par Krodera iestudēto Ibsena lugu Jūras sieviete. Viņš runāja un pilnīgi iejutās un izspēlēja kā izrādi. Tu klausies un redzi, ko viņš runā.

Kad man izrāde nesanāk, saprotu, ka nav noticis tas brīnumiņš, kādam teātrim ir jābūt. Tu teātrī gaidi kaut kādu metafizisku notikumu – vai tas notiks ar telpu, aktieri vai tekstu. Tu gaidi to, un, ja tas nenotiek, tad nav bijis vērts. Bībers to pasniedza nevis uzbrūkoši, agresīvi, bet tā kā bērns – es gaidu, es gribu, lūdzu, dodiet man to! Viņš vienmēr bija tik pateicīgs, ka vienkārši var atnākt uz teātri. Ja es viņu satiku, viņš parasti teica – kaut kas tur nebija, bet kaut kas arī bija. Viņš vienmēr atrada kaut ko labu. Negribu mētāties ar salkanām banalitātēm, bet teātri Bībers patiešām mīl, un viņš zinātkāri tajā iedziļinās. Bībers ir līdzīgs manam vecamtēvam, tāpēc viņš man patika no pirmās reizes, kad ieraudzīju. Bērnībā dzīvojām kopā ar vecotēvu, viņš gāja strādāt uz VEF rūpnīcu un vienmēr iesmaržojās ar odekolonu, un tad grieza ķieģelīti. No rīta pamodos, un ķieģelītis vienmēr smaržoja pēc vīriešu odekolona. Man ar Gunāru Bīberu asociējas tas pats – viņš vienmēr ir labi sasmaržojies, galants, tīrs, kopts. Tāds nāk un vienkārši dalās

 

Konspekti stāv goda vietā
Režisors Elmārs Seņkovs:

Es ļoti spilgti atceros viņa lekcijas. Atceros tādu epizodi. Viņš lasīja Purva bridēja finālu. Atceros viņa iekšējo aizkustinājumu, kā viņš to darīja. Viņš tik ļoti mīlēja literatūru un dramaturģiju! Man kā studentam tas bija amizanti – Bībera kungs to lasīja ārkārtīgi dziļi un pārliecinoši. Visi režisori zina, ka no viņa ir palikuši viņa fantastiskie konspekti, kurus viņš mums kopēja. Viņš ļoti uztraucās par režisoriem, ka viņiem nav laika, ka viņi tik daudz strādā, un Bībers mums nāca pretī un sagatavoja konspektus, lai mēs vismaz tos eksāmenā būtu izlasījuši. Ja ne grāmatas, tad vismaz bija konspekti, pie kā pieturēties. Man joprojām šie konspekti stāv goda vietā, jo tie ir brīnišķīgi. Ar viņa roku rakstīti. Tas bija ļoti aizkustinoši. Viņš ļoti uztraucās, vai viņa lekcijas ir interesantas un vai mums ir interesanti. Bībers pa īstam gribēja, lai mēs saprotam un iemīlam dramaturģijas burvīgumu. Protams, jaunības un studentu gados mēs to vienmēr nenovērtējām. Likās, ka tās ir lekcijas, kuras mēs, praktiskie cilvēki, pēc aktiermeistarības uzdevumiem un deju nodarbībām varam izmantot kā atslodzi. Viņš mūsos, vismaz manī, atstāja cieņpilnu sajūtu. Ja man vajadzētu izvēlēties, kuras lekcijas es gribētu apmeklēt otrreiz, tās noteikti būtu Bībera lekcijas. 

LALIGABA ceremonija
30. aprīlī LTV1 plkst. 21.05
Plašāk: www.laligaba.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja