Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Joika sev un lācim. KDi ieklausās sāmietes Ravdnas Karitas Eiras stāstos

Starptautiskā pirmiedzīvotāju gada izskaņā KDi ieklausās sāmietes Ravdnas Karitas Eiras – stāstnieces, dzejnieces, dziesmu un lugu autores – stāstos. "Komercializētie lidojošie ziemeļbrieži noteikti nenāk no sāmu kultūras."

Gada tumšākajā brīdī 6. decembrī Rīgā Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā notika IV Latvijas stāstnieku konference Kaimiņu, nāburgu, sābru būšana, kura bija veltīta dažādu kultūrtelpu līdzāspastāvēšanai. Tajā pētnieki analizēja igauņu, latgaliešu, vecticībnieku, lietuviešu kultūrtelpu. Eksotiskākā konferences viešņa bija Sāmu nacionālā teātra dramaturģe un dzejniece Ravdna Karita Eira, kura ziemeļblāzmas krāsas kleitā un ziemeļbriežu ādas zābaciņos, ar lielu saules saktu pie krūtīm ieradās tieši no lidostas, izvilka no kofera "zelta krāsas" Apple datoru un ar savu atvērto dvēseli ķērās pie sāmu kultūras un mitoloģijas zvaigznāju izgaismošanas. Vienu brīdi likās, ka ir atdzīvojusies lappuse no Hansa Kristiana Andersena pasakas Sniega karaliene. Daudz precīzāku un mazāk romantisku sāmu portretējumu mūsdienu pasaulē sniedz, piemēram, Olivjē Trika detektīvromāns Pēdējais lapzemietis. Autors, būdams Le Monde speciālkorespondents, precīzi izpētījis ziemeļbriežu audzētāju paražas un Skandināvijas ziemeļu pilsētiņas Kautokeino vidi.

 

Uzdāvāt apskaidrības mirkli

Somija pirms diviem gadiem atzīmēja savu simtgadi. To apēnoja spriedze saistībā ar vienīgajiem Eiropas pirmiedzīvotājiem sāmiem. Kā no Somijas ziņoja Maira Dobele – īpaši to saasināja kāds simtgadei veltīts mākslas darbs Lapzemē – polārajā naktī izgaismotais Sānas kalns. Instalācija izgaismoja divarpus miljonu kvadrātmetru, bet ne ar vārdu nebija minēts fakts, ka tā ir sena sāmu svētvieta. "Līdz Turpinājumkara beigām Sānas apvidu zināja tikai sāmi, tā bija viņu dzimtā teritorija. Viņi tur dzīvoja, medīja un zvejoja," ziņoja Latvijas Radio speciālkorespondente Helsinkos Maira Dobele. Viņa uzsvēra, ka sāmi joprojām turpina cīnīties par savām tiesībām. Korespondente bija aprunājusies arī ar slavenu sāmu rakstnieci Somijā Kirsti Palto: "Man nav ļoti priecīga sajūta. Somija nav pietiekami ieinteresēta vai norūpējusies. Somijai būtu jāizdara vēl daudzas lietas (..) Tagad notiek dažādas kampaņas par to, ka kaut kas Somijai jāuzdāvina, arī sāmiem kaut kas esot jādāvina Somijai. Es gribētu uzdāvināt apskaidrības mirkli, lai Somija ieraudzītu, ka zemē dzīvo arī citi cilvēki."

 

Bez valodas jutās atstumta

"Sāmi mūsdienās sevi vairāk asociē ar sāmiem, nevis ar kādu valstisku piederību, jo viņi vienmēr pret robežām ir izturējušies mazliet citādi nekā citas tautas. Viņiem vienmēr aiz robežām ir bijusi ģimene, kas ir pats svarīgākais," iepazīstinājusi ar sāmu nacionālo karogu un tautastērpu tradīcijām, savu stāstījumu iesāk Ravdna Karita Eira. Viņa dzīvo pilsētiņā pašos Norvēģijas ziemeļos – Guovdageaidnu, kur atrodas vienīgais profesionālais Sāmu nacionālais teātris. Ravdna Karita Eira ir teātra menedžere un dramaturģe. "Mūsu teātra būtība ir saglabāt sāmu stāstniecības tradīcijas, viens no galvenajiem mērķiem ir iestudēt sāmu valodā." Pārsvarā tiek iestudēti sāmu autoru darbi, bet reizēm arī klasika, piemēram, bērniem – Pepija Garzeķe. Šajā vecuma grupā pieprasīti esot arī spoku stāsti. "Mūsu sabiedrība, tāpat kā visa pasaule, mainās, un līdzi ir jāmainās arī mūsu stāstiem. Mums jārada stāsti pašiem sāmiem un arī pārējai pasaulei jāpastāsta par sāmu kultūru. Daudz darba mazam teātrim," saka dramaturģe, kura rada gan dokumentalitātē, gan iztēlē smeltus darbus.

Izsenis sāmi ir pazīstami kā ziemeļbriežu audzētāji, tā ir daļa no sāmu kultūras, bet viņi ir piekopuši arī citus amatus – bijuši lieliski zvejnieki, mednieki, būvējuši kuģus pat vikingiem. Interesanti, ka sāmi kuģu būvēšanā nav izmantojuši naglas. Sāmi bijuši arī kalēji, tirgotāji un savā tirdzniecības praksē uzturējuši saikni starp austrumiem un rietumiem. Mūsdienās ar ziemeļbriežu audzēšanu nodarbojas vairs tikai apmēram desmit procentu sāmu. Vecākā sāmu paaudze uzskata, ja izzudīs ziemeļbriežu audzēšanas tradīcijas, izzudīs arī sāmu kultūra. To būtiski apdraud klimata pārmaiņas, jo teritorijās, kur agrāk valdīja mīnus 30–50 grādu sals, šodien temperatūra mēdz būt tikai mīnus četri grādi.

Mūsdienās sāmi dzīvo visai rietumnieciski parastu dzīvi – ir lauksaimnieki, strādā bankās, skolās Oslo, Stokholmā un citviet. Daudzi sāmi ir arī talantīgi mākslinieki – dzejnieki, kinorežisori, dizaineri.

Ravdnas Karitas Eiras tēvs savulaik Norvēģijā ienācis no Somijas. Norvēģijā tādus ieceļotājus dēvē par "meža somiem". "Ar lepnumu vienmēr stāstu, ka esmu triju kultūru pārstāve un nesu sevī norvēģu, somu un sāmu tradīciju mantojumu. Jūtu sevī visas, bet kā svarīgāko vienmēr esmu uzskatījusi savu sāmisko pusi," saka Ravdna Karita Eira. Būdama maza meitene, sāmu valodu viņa nav mācījusies, jo gan Norvēģija, gan Zviedrija piekopa visai aktīvu piespiedu asimilācijas politiku. Ap 1900. gadu Norvēģijā sāmiem tika aizliegts runāt savā valodā, valdīja spēcīga asimilācijas politika. Rezultātā – mazāk nekā puse sāmu runā savā dzimtajā valodā.

1999. gadā Norvēģijas valdība atvainojās par notikušo.

XX gadsimta 70. gados šī politika mazinājās un bija iespēja mācīties sāmu valodu. Ravdna Karita Eira sāmu valodu izlēma mācīties 15–16 gadu vecumā, jo jutās atstumta, nespējot sarunāties ar saviem vecvecākiem, brālēniem un māsīcām. Bet, kad viņai 20 gadu vecumā piedzima meita, pati ar viņu runāja tikai sāmiski, arī visa ģimene pārgāja uz sāmu valodu.

 

Dzīves smagākais lēmums

"Es uzaugu ziemeļbriežu audzētāju ģimenē. Domāju, ka tas ir mans liktenis, bet tas kļuva sarežģīti. Laika gaitā par zemi, kas tiek izmantota ziemeļbriežu ganībām, sāka interesēties lielie uzņēmumi un korporācijas. Līdz ar to ziemeļbriežu audzētāji ir pastāvīgā konfliktsituācijā," stāsta Ravdna Karita Eira. Bērnības fotogrāfijās viņa vēl redzama kopā ar tēvu pie kamanām, bet mūsdienu ziemeļbriežu audzētāji izmanto gan kvadriciklus, gan sniega motociklus, gan helikopterus. Ravdna Karita Eira par saimnieci kļuva 20 gadu vecumā, bet 32 gadu vecumā atstāja šo rūpalu, jo bija pārāk nogurusi no nemitīgās cīņas. "Tas bija manas dzīves smagākais lēmums, jo tas skar ne tikai mani, bet arī manus bērnus, mazbērnus un manas dzimtas turpinātājus, kuriem vairs nebūs iespējas sākt šo arodu. Es pametu ne tikai arodu, bet dzīvesveidu," atklāti dalās bijusī ziemeļbriežu audzētāja, kura pēc tam sākusi meklēt, kā piedzīvoto varētu nest tālāk. Viņa atgriezās mātes dzimtajā pilsētā, tundras pašā vidienē, un sāka darboties kā stāstniece. Sacīto lekcijā ilustrēja slaids ar jurtu, kurā ierīkots vienkāršs grāmatplaukts. Ravdna Karita Eira stāstos ietvēra to, ko pati piedzīvojusi kā ziemeļbriežu audzētāja, piešķirot tam nedaudz mūsdienīgāku noti, lai labāk varētu uzrunāt arī jauniešus un bērnus.

Vaicāta, kā viņa jūtas, redzot ziemeļbriežus kā Ziemassvētku rotājumus iesprostotus dažādos apšaubāmas kvalitātes sintētiskos suvenīros, Ravdna Karita Eira KDi saka: "Man ziemeļbrieži ir kaut kas cits. Man viņi vairāk saistās ar pragmatisku darbu, nevis romantisko pusi. Man joprojām ļoti svarīgi ir saglabāt saikni ar dabu. Mūsu ģimene dodas pie ziemeļbriežiem vasarās. Mums ir jāatrod līdzsvars starp biznesu un dabu. Nē, Ziemassvētku vecīša lidojošie komercializētie ziemeļbrieži noteikti nenāk no sāmu kultūras, bet no Amerikas. Lai gan arī, protams, norvēģi, īpaši transporta kompānijas, mēdz izmantot ziemeļbriežus savos simbolos."

 

Ar savu joiku nelielās

"Mūsdienās lielākā daļa sāmu ir kristieši. Diemžēl pirms 200 gadiem kristiešu misionāri atņēma sāmu garīgo vadītāju atribūtus un tos sadedzināja, sāmi vairs nedrīkstēja praktizēt vairs savu ticības sistēmu, nedrīkstēja atskaņot sāmu mūziku. Misionāri sadedzināja ne tikai atribūtus, bet arī daudzus garīgos vadītājus, līdz ar to garīgais mantojums tika vardarbīgi pārtraukts. Tomēr sāmi to nes līdzi zemapziņas līmenī un joprojām ir tuvi zemei un dabai, kalniem, jūrām, savām dievībām un gariem, kuriem ir savas svētvietas. Lai arī šodien vairs nav garīgo vadītāju, kas būtu mantojuši prasmes no seniem laikiem, sāmiem joprojām ir daudz dziednieku. Dziedniecība tiek plaši praktizēta,» stāsta Ravdna Karita Eira.

Runājot par sāmu nacionālajām mūzikas tradīcijām, galvenais stāsts ir par joikām. Tā ir kā muzikālā identitāte, dvēseles daļa, kas tiek piešķirta bērnam un kas aug līdzi ar viņu. Bērnam joiku dod kāds viņam tuvs cilvēks – māte, tēvs vai kāds no vecvecākiem. Tas ir viņa motīvs, kas izsaka viņa dabu, kustības, būtību. "Joikas būtība ir tāda, ka tas nav stāsts par mani, bet joika – tas esmu es," uzsver Ravdna Karita Eira. Joika parasti ir īsrinde. Metaforas parādās vēlāk, bērnam pieaugot, arī muzikālais motīvs kļūst sarežģītāks. Bērns, protams, dzied savu joiku, bet pieaugušajam to dziedāt vairs nav gluži pieklājīgi, jo to var uztvert arī kā lielīšanos. Labi ir, ja tavu joiku dzied citi. "Bet, protams, dzīve ir grūta, un situācijās, kad sāmam vajag spēku, viņš dzied savu joiku un tā atrod sevi un risinājumu problēmām," stāsta Ravdna Karita Eira. Joika ir arī veids, kā atcerēties. Piemēram, Ravdnas Karitas Eiras māte 30– 40 gadu pavadījusi prom no savas dzimtās pilsētas, un, mātei joikojot, varējis atpazīt, par kuriem radiniekiem viņa dzied. "Tas ir veids, kā paturēt sev tuvumā tos cilvēkus, kas atrodas tālu telpā vai laikā," precizē Ravdna Karita Eira. Ir dažāda veida joikas – rituālās, vēsturiskās, vietas joikas, arī sadzīves un nerātnās – kaut kas līdzīgs apdziedāšanās dziesmām, ja vēlamies kādu paķircināt. Ir vēja, lietus un darba joikas, dzīvnieku joikas. Tomēr mūsdienās lielākā daļa ir personu joikas. Vārdiem var būt divējāda funkcija: joiku vārdi var ietvert kodu, kas savējiem nozīmēs kaut ko vienu, bet svešiem – kaut ko citu.

Īpaši ir jāizceļ lāču joikas. Lāči sāmiem vienmēr ir bijuši svētie dzīvnieki, lai gan laiku laikos viņi ir arī medīti. "Sāmi pret lāci izturas ar cieņu, viņš vienmēr tiek apglabāts līdzīgi kā cilvēks, netiek salauzts neviens kauls. Lāci ietin bērzu tāsī un apglabā," stāstu Ravdna Karita Eira ilustrē ar joiku par lāci, kurā mīt desmit cilvēku gudrība. Lāci sāmi nedrīkstēja saukt vārdā, tā būtu nelaimes piesaukšana. Viņu varēja dēvēt par Veco vai Pekaini, tikai ne par lāci. Sievas vīrus no medībām sagaidīja ar lāču joiku. Un tam vīram, no kura rokas lācis krita, nedrīkstēja skatīties acīs, jo uzskatīja, ka viņa acīs ir iemiesojies lāča gars. Šo mednieku drīkstēja uzlūkot tikai caur misiņa gredzenu. Lāča joiku varēja dziedāt arī ikdienā mežā, ja kādam bail no lāčiem, lai lāči nenāktu klāt. Uz jautājumu no zāles, vai joiku var dziedāt arī kā priekšnesumu, Ravdna Karita Eira atbild, ka tas ir kaut kas intīms un personīgs un publiski dziedāt neskaitās labais tonis, lai gan iedzēruši cilvēki reizēm mēdzot dziedāt savas joikas. "Bet es, protams, gribētu, lai simt vīru joikotu mani," Ravdna Karita Eira atplaukst platā smaidā, izsaucot stāstnieču smieklus un gaviles.

Runājot par vārda došanas tradīcijām – sāmiem ir daudz vārdu, lai godinātu savus senčus, ļautu viņiem dzīvot tālāk caur saviem mazbērniem, arī lai saņemtu vectēvu un vecomāšu aizsardzību. Ravdna Karita Eira atceras, ka īsi pirms dēla dzimšanas pie viņas sapnī atnācis vīra vecvectēvs un viņa skaidri sapratusi, ka tā ir zīme, ka dēls jānosauc viņa vārdā – Īzaks. Sāmu tuvākā ģimene ir ļoti plaša, ar latvieša aci skatoties, pat visai tāli radinieki – otrās un trešās pakāpes māsīcas un brālēni, vecāku māsīcas un brālēni tiek uzskatīti par tuviem. "Kāzas reizēm izvēršas traki milzīgas," smejas Ravdna Karita Eira. Iepazīstinot ar sevi kā sāmieti, viņa nosauc vēl piecu sešu paaudžu vārdus – es esmu tā meita, kura ir tā meita, kura ir tā meita utt., līdz beigās cilvēks apstulbis saka: "Tad, lūk, kas tu esi!" Ravdna Karita Eira pieļauj, ka viņas paaudze ir pēdējā, kas tik plaši pārzina šo senču tvērumu. Bet laiks rādīs. 

 

Sāmi

  • Sāmi dzīvo Norvēģijā (lielākā pasaules sāmu daļa), Zviedrijā, Somijā un Krievijā, kur sāmi ir mazākā nacionālā minoritāte, kas lielākoties apdzīvo Lovezera apkārtni Kolas pussalā
  • Norvēģijā dzīvo apmēram 55 000 sāmu, Zviedrijā – 20 000, Somijā – 8000, Krievijā – 2000
  • Apmēram 20 000 sāmu valodu lieto ikdienā
  • Sāmu karogs apstiprināts 1986. gadā. Tā krāsas – sarkanā, zilā, dzeltenā un zaļā – atspoguļojas arī tautastērpos
  • Sāmu dienu svin 6. februārī
  • Joikas – dziļi rīkles dziedājumi, sāmu tradicionālās dziedāšanas pamats 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja