Pagrabiņā uz Valdemāra un Zaubes ielas stūra, kur darbojusies te datorspēļu zāle, te humpalu veikaliņš, savukārt tagad atvēries tetovēšanas salons, padomjlaikos atradās pavisam necila Namu pārvaldes bibliotēka. Reiz tur, vistālākā plaukta dziļumos, atradu kādu 1927. gadā izdotu grāmatu: Latviešu sakāmvārdi un parunas. Sakrājuši un sakopojuši P. Birkerts un M. Birkerte, R., Valters un Rapa. Pabrīnījos, ka biezā grāmata ar sulīgajiem tautas izteicieniem vairāk nekā pusgadsimtu bija saglabājusies neskarta, un lasot nācās citu pēc citas ar nazi atgriezt vaļā jau dzeltējošās lapas. Taču tolaik drīzāk bija jābrīnās, ka grāmata tur vispār bija, jo brīvās Latvijas laika izdevumi bija aizliegti. Sagadījies to atcerēties tieši tagad, kad durvis lasītājiem ver jaunuzceltā Gaismas pils - Latvijas Nacionālā bibliotēka -, un tieši tās arhitekta Gunāra Birkerta tēvs ievērojamais folklorists, psihologs un sociologs Pēteris Birkerts (1881-1956) ir minētās grāmatas autors.
"Gunārs Birkerts no saviem vecākiem, no savas tautas (..) ir mantojis dziļu izpratni par gadsimtos uzkrātajām latviešu tautas ētiskajām un estētiskajām atziņām un tās, varētu apgalvot, ir ģeniāli ietvēris Latvijas Nacionālās bibliotēkas - Gaismas pils - neparastajā veidolā. Šī ēka uzlūkojama reizē gan kā arhitektoniska skulptūra, gan kā ārkārtīgi sarežģīta daudzfunkciju celtne, tā varētu arī kļūt par XXI gadsimta Rīgas garīgo simbolu. Tomēr projekts ir tapis tieši trešās atmodas gados, tas ir šīs atmodas piemineklis," tā akadēmiķis Jānis Stradiņš izteicies Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē pirms 14 (!) gadiem (Zinātnes Vēstnesis, 2000. gada 5. jūnijs).
Šķiet, ka nule atklātajā Gaismas pilī satiksies viss, kas mūsu izpratnē, pieredzē, vēlmēs un sajūtās saistās ar bibliotēku. Tādēļ jautājām: ko tieši jums dzīvē nozīmē bibliotēka? Kuras ir jūsu bibliotēkas? Kas turp velk?
Arnolds Klotiņš, mūzikas zinātnieks, vēsturnieks
Bibliotēka ir burvīga zināšanu krātuve. Mūsu 38. pamatskola bija vienā ēkā ar bērnu bibliotēku, tur ņēmām lasīt grāmatas par indiāņiem. Mana pirmā īstā bibliotēka bija Misiņa bibliotēka (tagad - LU Akadēmiskā bibliotēka), tad tā vēl atradās Skolas ielā. To apmeklēju jau vidusskolas gados, vācu laikā. Tā ir mana visiemīļotākā bibliotēka, jo tur savākta visa latviski iespiestā literatūra un es nezinu citu bibliotēku pasaulē, kurā jūs varētu oriģinālā uz papīra lasīt 150 gadu vecas avīzes no XIX gadsimta 60.-70. gadiem. Varbūt izšķērdīgi, bet tā ir bauda - šķirstīt šīs vecās avīzes, rodas vēsturiskā konteksta sajūta.
Piecdesmitajos gados sāku apmeklēt pilsētas Centrālo nošu bibliotēku, kura atradās Elizabetes ielā, iepretī LNB. Vēlāk tās nošu krājums nonāca LNB ziņā, un man izsniedza apliecību kā vienam no tās vecākajiem lasītājiem. Vēl brīnišķīga ir LNB Bibliogrāfisko retumu un rokrakstu nodaļa, kura atradās Jēkaba ielā pretī Saeimas namam. Tur bija rokraksti, senas grāmatas, mājīga atmosfēra, telpas ar koka paneļiem, klusums un maz apmeklētāju. Tur, piemēram, atradu kritiķa Jāņa Zālīša vēstules. Nobeigumā citēšu mūsu slaveno dzejnieku Eriku Ādamsonu: "Cik mazs ir rakstu zinātājs, tik liels ir rakstu krājums,/ Cik garš ir ceļš uz gudrību, tik īss ir dzīves gājums." Precīzi un skaisti.
Juris Žagars, kosmisko tehnoloģiju profesors un viesprofesors Ventspils Augstskolā, LU un Nansī Universitātē
Nožēlojami, ka Latvijā divdesmit gados varēja uzcelt tikai vienu ēku un tik ilgi vilcinājās, vai vajag, lai gan bibliotēkas nekur tukšas nestāv. Paldies dievam, LNB epopeja ir beigusies, un es ceru, ka Gaismas pils tiks izmantota tam, kam paredzēta, un nepārvērtīsies par vietu, kur labās telpās rīkot dažādus pasākumus, bet bibliotēka paliek tikai nosaukums. Cilvēkiem bibliotēkas ir vajadzīgas. Mani pārsteidza Ņujorkas publiskā bibliotēka - tā bija pārpildīta, un bija grūti atrast vietu pie galda. Četrus gadus studējot Maskavā, esmu strādājis arī Ļeņina bibliotēkā. Tur arī cilvēku netrūka. Starpniecība starp informāciju un sabiedrību arī šodien nav zaudējusi nozīmi, jo cilvēks internetā var sameklēt visu, izņemot to, kas vajadzīgs.
Mani interesē zinātniskā literatūra, tāpēc Latvijā mana bibliotēka ir LNB. Ar zinātnisko informāciju Latvijā nekad nav bijis spoži, bet no LNB ir izeja uz jebkurieni - jau padomjlaikos bija starpbibliotēku abonements. Ir liels apgrūtinājums, meklējot tekalēt no vienas bibliotēkas uz otru, tāpēc vērtīgas ir bibliotēkas, kuras sadarbojas ar citām. Francijā izmantoju Lotringas institūta bibliotēku. Bieži atduros, ka par publikācijām ir jāmaksā, nav brīvas piekļuves visām datu bāzēm, tad kontaktējos ar bibliotēku un man atsūta PDF failus.
Māra Zālīte, rakstniece
Mana pati pirmā bibliotēka bija Slampes ciemā. Astoņos gados, kamēr tur mācījos skolā, biju tajā izlasījusi gandrīz visu. Studiju gados skaistajā Misiņa bibliotēkas mājā, kur tagad atrodas Latvijas Ārstu biedrība, jau kāpjot augšā pa kāpnēm, pārņēma laimes nojausma. Tur bija tāds knifiņš: visa brīvās Latvijas laikā izdotā literatūra bija specfondā, taču Rakstnieku savienībā deva izziņas, ka konkrētu darbu radīšanai nepieciešama konkrēta literatūra. Bija jānorāda precīzi: Jaunāko Ziņu numurs, lappuse. Bet, kad tās nonāca rokās, neviens vairs neskatījās, vai izraksti citātus tieši no tā raksta. Biju sajūsmā, ka bibliotekāres bija vecā pirmskara kaluma dāmas. Viņas apkalpoja lasītājus ar milzīgu cieņu un pietāti, vienalga, vai tas bija profesors specfondā vai studenti, kas bija spiesti konspektēt padomiskos murgus. Šis uzvedības stils ir mans bibliotēkas ētikas ideāls.