1. Marta, Mērsija, Meja, Marlēne/Martha Marcy May Marlene
Apbrīnojami reālistisks un biedējoši lirisks stāsts par kādas meitenes absolūto verdzību reliģiskā sektā, kurā vairāku vīriešu proponēts saimnieka-tēva-līdera-mīļākā statuss jauno sievieti noved līdz nervu sabrukumam, kad zūd robeža starp dzīvi un murgu. Sandānsas kinofestivāla balva Šonam Dērkinam par labāko režiju.
2. Kauns/Shame
Jaunais īru aktieris Maikls Fasbenders, kurš ar izteiksmīgo torsu debitēja 300 spartiešos, strauji ierindojies visvislabāko pasaules kino tēlotāju Olimpā – gan tāpēc, ka atradis savu režisoru Stīvu Makvīnu (Bads un Kauns ir Maikla Fasbendera solofilmas), gan tāpēc, ka gudri kārto lomas – no spilgtiem action (X cilvēki. Pirmā klase, Centurions, Prometejs) līdz eksperimentālam un intelektuāļu kino (Bīstamā metode, Akvārijs, Džeina Eira).
3. Jeļena
Abstrakto, garlaicīgo biblisko opusu veidotājs Andrejs Zvjagincevs (Venēcijā dubultgodalgotā Atgriešanās) pamatīgi pārsteidzis, uzņemdams skarbu mūsdienu stāstu par Krievijas sociālo noslāņošanos, kurā pirmo reizi formulēta «parastās tautas» – šī proletāriskā pleba – trulā, lopiskā, patērējošā un iznīcinošā daba.
4. Dzimtene/Homeland
ASV kabeļtelevīzijas kanāla Showtime astoņu sēriju filma ir gada sprādziens – te ne smakas no TV uzveduma falšuma, turklāt superaktuāls sižets (aizgūts no izraēliešu bestsellera un filmas) – par vispārējās terorisma apkarošanas rezultātā ASV dzimušo totālo spiegu māniju, kas kā vēzis grauž visu sabiedrību, sākot no politiskās elites un CIP, beidzot ar skolu un ģimeni. Filmas politiskais patoss – lūk, kas notiek, kad brīvību apmainām pret drošību. Ģeniāls Klēras Deinsas atveidotās psihopātes, medikamentu narkomānes un izcilas CIP analītiķes tēls.
5. Mākslinieks/The Artist
Meistarība, ar kādu franču režisors Mišels Hazanavičs apvieno lielā mēmā kino vizuālos trikus, gegus, stilu ar pārlaicīgu drāmu par mākslinieka nolemtību būt vientuļam, masu publikas nesaprastam, burtiski šokē. Acīmredzami – mīlestības darbs. Bonusā – gada labākais dzīvnieka lomas tēlotājs: ne velti filmas sunītim tika piešķirts Kannu festivāla Dog d’Or (zelta kauliņš).
6. Nadera un Simīnas šķiršanās/Separation
Ne velti irāņu režisora Asgara Farhadi darbs trīskārši triumfēja 2011. gada Berlīnes kinofestivālā – Zelta lācis labākajai filmai un abas balvas labākā aktiera un aktrises kategorijā, kas pasniegtas filmas vīriešu un sieviešu ansambļiem. Šis ir absolūti eiropeisks stāsts par sievu, kura vēlas šķirties un emigrēt, jo neredz meitai nākotni Irānā. Perfekts hiperreālisms plus ikvienam saprotama cilvēcība ir tie elementārie balsti, kas šo filmu padara neaizmirstamu.
7. Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs/Tinker Tailor Soldier Spy
Džona Lekarē detektīva ekranizācija, zviedru režisora Tomasa Alfredsona krimināltrilleris par britu izlūkdienesta ikdienu, kad Krievijas spiegs, kurš jāatmasko, kļūst tuvāks draugs par kolēģiem, kas sirgst ar vajāšanas māniju, ir kā malks svaiga gaisa primitīvu Holivudas detektīvu gūzmā. Briljants aktieru ansamblis ar Gēriju Oldmenu, Kolinu Fērtu, Tomu Hārdiju un Marku Strongu līderos. Medusmaize žanra faniem! Uz Rīgas kinoekrāniem – no 27.janvāra.
8. Pīna, Aizmirsto sapņu ala/Cave of Forgotten Dreams un Hodorkovskis/Khodorkovsky
Interesanti, ka trīs vācu režisori 2011.gadā radījuši labākās/iespaidīgākās dokumentālās filmas. Vims Venderss 3D tehnoloģijas lietojis, lai kino izteiktu kustību – deju, tās apjomu (filma – veltījums mirušajai dejas teātra revolucionārei Pīnai Baušai). Verners Hercogs 3D tālredzīgi izmantojis, lai apjomā fiksētu unikālos alu zīmējumus Šovē alā Francijā, savukārt Kirils Tušī ar asprātīgām multiplikāciju replikām komentējis savu žurnālistisko, jāteic, labā nozīmē objektīvo pētniecības darbu par varas mafiju/vertikāli Krievijā, kuras organiska sastāvdaļa diemžēl bija tagadējais «kroplas politiskās sistēmas upuris» Mihails Hodorkovskis.
9. Melanholija/Melancholia
Ar popkultūras elementiem (satriecoši košs ievads: Vāgners un glamūra bilde – nu īsts rokkoncerts estētiem!) iesvaidīts melodramatisks sižets par ģimenes saišu izjukšanu, par cilvēku bioloģiskās sugas totālo nedrošību nākotnes priekšā. Pārsteidzoši maiga, pat sentimentāla filma no dāņu un pasaules kino lielākā provokatora.
10. Turīnas zirgs/The Turin Horse
Ar šo filmu Latvijā mazpazīstamais kinoģēnijs Bēla Tarrs atvadās no «darbošanās kinomākslas laukā, kas sevi ir diskreditējusi». Absolūti tīrs kinošedevrs – melnbalts, mokoši lēns un ilgs (divarpus stundās – astoņi kadri) stāsts par apokalipsi vienas zemnieku sētas mērogā. Mirst skaists, balts zirgs – šī Freida histērijas zīme ir kultūras kods civilizācijas un visa dabiskā neizbēgamajai nāvei.