Par savu skatītāju šonedēļ kinoteātros cīnīsies divas pasakas – viena ir oriģinālstāsts par pirmsledus laikmeta sabiedrību – neandertāliešu vidusšķiras tipāžiem Krūdu ģimeni, kas dzīvo tumšā alā un ar visu, dzīves apstākļus ieskaitot, ir pavisam apmierināta, līdz zemestrīces postījumi neiznīcina Krūdu komforta zonu un tie ir spiesti izkārpīties no alas, un nonāk krāšņajā ārpasaulē, kas pilna brīnumu, dabas krāšņumu, visvisādu pasaulīgu vilinājumu…
Vēl viena pasaka
Otra pasaka ir veidota kā Eiropā labi zināmu folkloras motīvu un literāro teiksmu kopojums, kurā atradīsim gan stāstu par naivu lauku puisi un viņa brīnumpupu, kas izaug "līdz debesīm" (zemes cilvēkiem naidīgo milžu apdzīvotajām teritorijām), gan variāciju par pārāk patstāvīgo un ziņkārīgo princesi, kura iekuļas nepatikšanās (nonākot jau minēto milžu kanibālu gūstā), un tās glābšanu, kurā piedalās kolorīts sāncenšu trio – troni un varu kārojošs ļaundaris aprēķinātājs, tāds kā skumja paskata Apaļā galda bruņinieks un pupas dēstītājs no laukiem.
Pirmā pasaka ir animācijas filma Krūdi, otrā… arī kompjūterģenerēta atrakcija ar nosaukumu Džeks – milžu bende, tikai tajā animēta pirmsvēsturiskā mērkaķīša (Krūdu jautrākais personāžs) vietā rosās itin dzīvie Jūens Makgregors, Stenlijs Tuči, Nikolass Hoults (sirsnīgais zombijs no nesen demonstrētās mīlas dēkas Mans draugs zombijs) un skaistule Eleonora Tomlinsone. Taču kāda starpība – zīmēts vai dzīvs aktieris? Vismaz šajās filmās – nekādas. Šī taču ir kinoizklaide, kuras mērķis ir utilitārs – ļaut skatītājiem jautri pavadīt laiku, un tā sasniegšanai ir gluži vienalga, kas plosās uz ekrāna – specefekts vai Makgregors specefektu ielenkumā.
Kaut gan reizēm tiešām māc bažas – ja dzīvu cilvēku (aktieru, lai cik slaveni un pazīstami tie būtu) integrēšana virtuāli radītajā kinopasaulē turpināsies ar tādu enerģiju kā līdz šim, drīz sagaidīsim, ka lupatu saišķī ievīstītās, milžu launagam paredzētās virtuāli ģenerētās specefektu cūciņas būs daudz "izteiksmīgākas" par visādām dzīvām princesēm, kuras tēlos aktrises ar dzīvu gaļu. Citstarp, jau tagad vairāki Krūdu filmas animētie personāži ir pievilcīgāki un intriģējošāki par dzīvajiem aktieriem, piemēram, Džekā – milžu bendē tikai titros var uzzināt, ka divgalvainā milža tipāža veidošanā piedalījies izcilais britu komiķis Bils Naijs, – jo uz ekrāna no "dzīva cilvēka" nav palikusi neviena vieta, Naijs viss ir viens vienīgs specefekts.
Liktenīgās pupas
Var jau, protams, režisors Braiens Singers taisnoties, ka ar ideju filmai par Džeku – milžu bendi viņš aizrāvies pēc Stīvena Sondheima 1986. gadā sacerētā postmodernā mūzikla Into the Woods/Biezokņos izrādes Brodvejā, jo spēcīgo drāmu Spējīgais skolnieks un Parasti aizdomās turamie režisoru iedvesmojis… liktenīgais brīdinājums naivajam mūzikla Džekam: "Tikai nekādā gadījumā neaiztiec manā sakņu dārziņā šīs pupas!" – un kādas dekoratīvas šausmas mēdz notikt, ja pasakas norādījumus ignorē. Tomēr šķiet, ka Singeram – režisoram – daudz aizraujošāk šķitis parotaļāties ar brāļu Grimmu pasaku motīviem (Pelnrušķīte, Sarkangalvīte, Jozefs, kurš runāja ar pupām, Rapuncele – tā ir Sondheima mūzikla sižeta augsne), sakombinējot tos nedaudz ironiskā kārtībā, lai rastos stāsts par zemes vīriešiem lempjiem, kuri bieži vien ir uz mata tādi paši kā viņu pretinieki monstrīgie milži. Un izveidot filmu, kurā galvenais tehnoloģiskais triks ir… cilvēku pasaule milžu acīm. Patiešām – tas, kā ar mūsdienu kinooptiku var nofilmēt deformētu "mūsu pasauli", arī ir šīs filmas interesantākais specefekts. Tikai – kādēļ tos nabaga dzīvos aktierus uz zaļā studijas fona vajag mocīt un likt tiem cīnīties ar tukšu gaisu, kurā pēcāk iezīmēs da jebko? Lētāk taču būtu arī Makgregoru un Naiju pilnībā "uzģenerēt" ar datoru, ne?
Džeks – milžu bende
Fantastika. Pasaka. ASV.
Režisors B. Singers.
Lomās J. Makgregors, S. Tuči, N. Hoults, E. Tomlinsone
**
Krūdi
Animācija. Pasaka. ASV.
Režisors K. Senderss, K. de Miko
***