Publicējam literātu izplatīto paziņojumu.
Kādas grāmatas tapšana pēdējās dienās ir raisījusi gana plašas diskusiju vērpetes. Daudz emociju, kaislību un anonīmu šļakatu (skat. Ingas Žoludes rakstu Kilblokas nebija mājās... http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/kilblokas-nebija-majas-13951642?cp=4#comments un, jo īpaši, diskusiju komentāru sadaļā).
Izdevniecības Zvaigzne ABC antoloģijas Jaunākā latviešu īsproza tapšana brīnišķīgi atspoguļo nepieņemami divkosīgu attieksmi. Vienlaikus noliedzot latviešu rakstnieku spējas uzrakstīt komerciāli veiksmīgus darbus, gatavot izdošanai jaunākās prozas antoloģiju, kura, spriežot pēc Kilblokas kundzes vērtējuma par latviešu mūsdienu literatūru, visticamāk būs komerciāla neveiksme, ir, mazākais, savādi.
Un tomēr, kāpēc gan spļaut akā, no kuras jāsmeļ ūdens – viss viens, dzeršanai vai dārza laistīšanai. Vai spļaut nevajag tikai kokakolas un fantas akās, kuras kāds cits urbis, radījis zīmolu un virzījis globālajā tirgū? Latvijas situācijā daudz vieglāk ir ļaut autoriem, citām izdevniecībām, grāmatu redaktoriem, korektoriem oriģinālliteratūras grāmatu radīšanā izplūkties, pavērot no malas, kuri radošie krūmi iznīkst, kuri sakuplo un ogas ar’ garšīgākas, tās tad paslepus nolasīt un salikt savā groziņā.
Vai potenciāli komerciālas neveiksmes statuss attaisno izdevniecības izturēšanos pret grāmatā iekļauto stāstu autoriem un tekstiem? Iespējams, tas ir specifisks izdevējdarbības biznesa know-how – sagatavošanu sākt ar tekstu ravēšanu, zilas un sarkanas krāsas labojumiem un autorus nolikt fakta priekšā, tā vietā, lai sāktu ar vienošanos ar autoriem par darbu izmantošanu, izmantošanas nosacījumu izrunāšanu utmldz. Daļa no potenciālajiem krājumā iekļaujamajiem autoriem par savu stāstu iekļaušanu izlasē nemaz nav informēti. Grūti iedomāties, vai digitālajā laikā, kad ikviens ir sastopams dažu klikšķu attālumā – Facebook, Draugiem.lv, Twitter – komunikācija būtu tik liela problēma.
Varbūt know-how ir Autortiesību likuma 19. pants, kas nosaka autora darba izmantošanas bez autora piekrišanas un atlīdzības izglītības un pētniecības mērķiem. Un burvju atslēga ir maģiskie vārdi Skolas bibliotēka vai (situācijas kontekstā sarkastiskais sauklis) – Vajadzīga grāmata? Cita starpā, 19.pants pieļauj darbu izmantošanu bez piekrišanas un atlīdzības arī gadījumā, ja darbs tiek parodēts vai kariķēts.
Jā, droši vien kādam latviešu literatūra ir apstājusies pie Ezeras, Blaumaņa vai Poruka, varbūt vēl kādam latviešu literatūra ir daži melnbalti portreti pie sen aizmirstā skolas literatūras kabineta sienas, kādam citam – latviešu literatūra nemaz nav sākusies. Gluži tāpat katram no mums ir savā laikā sācies (vai nesācies) latviešu kino, latviešu teātris, klasiskā un populārā mūzika. Viedokļi un vērtējumi var atšķirties, tieši tas jau dzīvi padara interesantu. Taču nepatika pret kaut ko nevar būt arguments augstprātībai.
Tāpēc, ņemot vērā līdzšinējo attieksmi un (ne)sadarbību antoloģijas tapšanā, nepiekrītam mūsu stāstu izmantošanai Zvaigznes ABC gatavotajā jaunākās īsprozas antoloģijā. Arī komerciāli veiksmīgāk būs atlikt antoloģijas tapšanu līdz brīdim, kad latviešu rakstnieki būs izanalizējuši, ko grib lasītāji un kam jābūt grāmatā, lai cilvēki to pirktu, un būs sākuši ņemt vērā visus kodus, kas vajadzīgi, lai cilvēki grāmatas lasītu.
Parakstījušies: Inga Žolude, Andra Neiburga, Jānis Einfelds, Gundars Ignats, Nora Ikstena, Gundega Repše, Maira Asare, Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Māris Bērziņš, Dace Rukšāne, Osvalds Zebris un Juris Zvirgzdiņš.