Seši autori meklē tēlus. Drīz grāmata

Nezinu, negribu apvainot, jau iepriekš atvainojos, bet kad satori lasīju tās Eipura intīmās atklāsmes par mīksto radziņu - es guvu kaut kādu vēl pašas īsti nediagnosticētu traumu. Es nezinu, man sirmi vīrieši -līdzīgi Eipuram tagad uzreiz asociējas pirmkārt, ar skumjiem mīkstiem radziņiem. Nu piedodiet, bet dažreiz kaut ko tā rakstot, var to no sevis norakstīt nost - to emociju.

Langai, nezinu kas ir tie vērtētāji, bet pēdējos Latvju tekstos publicētie stāsti bija - manā vērtējumā, traģiski. Tagad satori publicē jauno autorus stāstus un mani tiešām uztrauc jautājumus - kas ar mums notiek, vai tā tiešām ir literatūra ? Tad es atceros, ka kaut kur lasīju, ka drīz būs tā, ka mašīnas padarīs visu cilvēku vietā un ka cilvēkiem viss dzīves saturs paliks viena vienīga izklaidēšanās, izklaide. Un tad es par to mūsu literatūras situāciju arī tā domāmju - varbūt, ka problēma ir tā, ka ir sācies jaunais laiks un es vēl veco laiku cilvēks to jauno nespēju uztvert un pieņemt. Ka katrs kas kaut ko uzraksta un ko publicē, jau saucams par dzjenieku un rakstnieku. Atkal negācija, bet labā ziņa ir tā, ka Langa, gods godam, reaģēja uz jaunās censones izmisumu. Nu vismaz tik daudz ir patīkami.

Labrītiņ. Man ir visīstākais naids pret negodīgiem politiķiem. Par tādiem uzskatu lielāko daļu Latvijas politiķu. Piedod, bet tā ir. Viņi ir negodīgi, zemiski un būtu tiesājami un liekami cietuma. Par visu citu mans uzskats ir tāds, ka katram ir kāda daļa veiksmes un kāda daļa zaudējumu dzīvē. Un ka tās lietas ir tādas nosacītas un ar mainīgām ietekmēm uz likteni. Tāpēc visas runas, ka kaut kas skauž , ka esi lūzeris, ka nav seksa - tas ir kā bakstīt ar dakšām pa debesīm. Tā kā tā lūk.

Skaidrs, ka neveiksminieki. Veiksminiekiem nav jāpūlas PR pasākumos pirms grāmatu iznākšanas kā gaiļiem pirms vistas olas izdēj.

nevajag bakstīt ūdeni, pietiek ar šo rakstnieku darbu izlasīšanu. Katram gan var būt savs priekšstats par veiksmi.

Vai tiešām šie rakstnieki ir veiksminieki ?

Bet kāpēc tad viņš nav bildē ? Un kāpēc te nav rakstīts par viņu ?

Pasludināt sevi te par latviešu literatūras flagmaņkuģi, te par prozas lasījumu iedibinātāju vispār ir interesanta prakse. Varbūt mēs vēl kādu varonīgu veikumu nezinām?

Godprātīgā piebilde vietā. Rakstniekiem un pārējiem, kas raksta par šo notikumu, muzeja iniciatīvu arī turpmāk nevajadzētu aizmirst. Inese Kaire, Andreja Upīša memoriālā muzeja direktore. 2004. gada 29. decembris 00:00 Izskanējuši kārtējie Prozas lasījumi. Ar zināmu mulsumu presē lasu - desmitie. Atšķiru laikraksta Padomju Jaunatne 1987.gada 3.decembra numuru un acu priekšā tāds pats virsraksts: Desmito reizi - prozas lasījumi. Senos laikos, pagājušajā gadsimtā, uz Andreja Upīša muzeju atnāca spožs stāstnieks Andris Jakubāns ar ideju - taisām prozas lasījumus. Ja Rainim dzimšanas dienā ir Dzejas dienas (kas tolaik sita augstu vilni), tad Upītim dzimšanas dienā decembra sākumā lai ir prozas svētki. Tā, no 1978.gada 4.decembra, trīspadsmit (!) vakaros ar dažādu paaudžu rakstnieku piedalīšanos Prozas lasījumi uzsāka turpat divdesmit gadu garu gaitu.... ...Uzrakstīju un piezvanīju A.Jakubānam. Uz atgādinājumu par lasījumiem klausulē atskanēja kādreizējā satīriķa H.Cumlaka jakubāniski skaļie smiekli: "Tu nezināji, ka paaudzes katru reizi vēsturi raksta no jauna? Nu, bija dibinātāji, tagad atdibinātāji...