Tas nebija tik sen, bet līdz nepazīšanai cits laiks gan. Šodien ļoti atklātā intervijā Kur ellē mans akmens cirvis? (Kultūras Diena, 17.10.11.) Māra Zālīte skaudri un negaidīti personiski analizē savas sarežģītās attiecības ar laiku, tautu, arī ar paģērēto pienākumu - misiju būt staigājošam simbolam: «Es jau 1986. gadā teicu - tēvu zemē mātes valoda... Pagājuši 30 gadi, man aizvien prasa, lai saku, ka valoda ir svarīga. Reizēm jūtos kā dzeguze, kam noteiktās stundās jānokūko kaut kas par valodu, identitāti. Es taču (izcēlums - red.) esmu suverēna persona, kas vēlas arī attīstīties...» Kur šajā citātā beidzas vārdiņš «taču», tur sākas Zālītes grāmata Tango un Tūtiņa par divu sunīšu, brālīša un māsiņas ciemošanos pie krustmātes.Tieši tā - kā attīstīšanos, jauniegūtas brīvības izpausmi - uztveru šo Māras Zālītes pirmo stāstu bērniem. Ieteicams to izlasīt paralēli ar minēto interviju, veidojas savdabīgs diptihs. Šķiet, grāmata ir gandrīz vai ilustrācija intervijas noskaņām.Gandrīz fiziski var sajust, ka Māra Zālīte šajā grāmatā atpūšas mazajā mērogā. Nekļūšu banāla un neprātuļošu, ka mazs nebūt nav mazs. Starp citu, to jau nosaukumā latviskā iņ un jan variācijā lieliski izteikusi izdevniecība Liels un mazs, kurā iznākusi Tango un Tūtiņa ciemos. Ļoti reālistiski var iztēloties, kā kādu vakaru (iespējams) rakstniece paķērusi pulti un izslēgusi ziņas pašā vidū - kurš te Kangars, kurš - Lāčplēsis?! Tiec nu gudrs! Bet dzīve paiet, kamēr veči nožēlojami sīki melo. Tā vairs nav viela rokoperai, varbūt kādai paskvilai...Ja atmiņā «ieguglē» vārdu salikumu «Māra Zālīte un bērns, bērnība», izmestais rezultāts droši vien daudziem dažu sekunžu laikā būs «mazs bērniņš krustcelēs» un «mana bērnība (..) zābaciņš nepanesami spiež». StāstāTango un Tūtiņa ciemos Māra Zālīte atmetusi jebkādu simbolismu (tāds ir pirmā mirkļa iespaids, kas vēlāk izrādās mazliet mānīgs) un stāsta sākumā uzbur nevainojamu dienu. Kā naivistu gleznās. Zilgme tik zila. Saule tik spoža, un zem kājām ceļš. Pakrūtē kņudina piedzīvojuma gaidas. Un ja vēl, pirms tikt sēdēt vilcienā pie loga (tas taču piederas pie laimes, nenoliegsiet), var nopirkt saldējumu… Ja vēl galā gaida krustmāte, kas saceps vairākas bļodas ar kotletēm. Ja vien varētu atcerēties īsto jūrmalciemu pudurī! Bigauņciems? Lapmežciems? Apšuciems? Bet varbūt Āpšu ciems? Šajā pasaulē, kur nespiež pilnīgi nekas, kur nu vēl nepanesami, Zālīte ievieto divus suņu bērnus - Tango un Tūtiņu. Rakstniece izmantojusi klasisku pasaku matricu - ceļā nāk dažādi šķēršļi, suņuki satiek gan draugus, gan nedraugus, nokļūst pat dzīvības briesmās, atklāj, ka pašu sirds nav gluži kā dimanta oliņa - tā Tūtiņa, gaidot brāli, viena pati izēd visu kotlešu bļodu. Par laimi, pie krustmātes ir pārpilnība (piena upe ķīseļa krastos), nepaspēj sunīte ne noraudāt pirmo asaru, kad nākamā bļoda jau galdā (neticami, ka pēc Karlsona svētlaimīgās kotletīšu ēšanas iespējams uzrakstīt citas ne mazāk garšīgas).Šī Māras Zālītes klasika ir ļoti simpātiska un cienījama. Rakstniecei ir dziļa taisnība, sakot: «Man šķiet, paralēliCartoon Netwoork vajadzīga arī normāla bērnu literatūra.»
Tā nu stāsts par Tango un Tūtiņu tiek pie pavisam normālām beigām, kādas jau neskaitāmas reizes būsit lasījuši, bet kuras katrreiz no jauna ir tik mierinošas. Arī mākslinieks Oskars Veilands-Kustikovs nav pūlējies par varas makti būt oriģināls. Tas pats saulriets. Tās pašas draudzīgās muguriņas veras tālē. Nu jau daudz vairāk dzīvē sapratušas. Tā jums nav Trīra Melanholija un pat ne Tūves Jānsones Komēta nāk. Viss būs labi - saprotam, pāršķirot pēdējo lapaspusi.
Un nepalaidiet garām, cik eleganti Māra Zālīte savā stilā spēlējas ar valodu. Patiesībā - mīl to. Ciemos ciemos - ne katram ienāktu prātā.