Vai bērns ir pārāk mazs vai drīzāk mums pašiem, pieaugušajiem, pārāk sāp un ir bail sākt sarunu par smagām tēmām – novecošanu, slimību, nāvi, karu – tāds ir jautājums, kuru pēdējos gados pastiprināti uzdod apgādi, kas par svētu lietu uzskata izdot labas bērnu grāmatas. Patiesībā – aizvien grūtāk ir lietot jēdzienu "bērnu grāmatas" vai "grāmatas bērniem", jo šis nošķīrums veiksmīgākajos paraugos ir pilnībā izkusis. Kāpēc lai viens pieaugušais nelasītu dzīvesgudru, stiprinošu, aizkustinoši godīgu un īstu stāstu, visbiežāk oriģināli tēlainā intonācijā?
Rakstot šo rakstu, mēģināju atsaukt atmiņā savu bērnības grāmatplauktu pagājušā gadsimta 70. gados. Kad pirmoreiz raudāju par kādu slimību vai nāvi grāmatā? (Brīnumpasaku sēriju, kurā čum un mudž no dažādām nāvēm un pārdzimšanām, šoreiz neskarsim.) Atmiņas izmeta šādu trijnieku: Ferenca Molnāra Pāla ielas zēni, Astrīdas Lindgrēnas Brāļi Lauvassirdis un, protams, mūsu pašu Poruka Cibiņš no Kaujas pie Knipskas. Tolaik tie šķita sirdi plosoši, skumji stāsti – neesmu mēģinājusi tos pārlasīt –, kas ievainoja sirdi, pamatīgi sašūpoja brašā pioniera optimistisko pasaulīti un tā arī atstāja ar slapjiem vaigiem no ilgas raudāšanas.
Laiki ir mainījušies. Sabiedrība kopumā, un jaunie vecāki jo īpaši, kļuvusi empātiskāka un uzmanīgāka pret maza bērna pārdzīvojumiem. Līdz ar to arī rakstniecība. Lielāks akcents tiek likts uz sarunām, kopīgu notikumu un emociju pārrunāšanu, dalīšanos pieredzē, lai cik smaga tā būtu.
Viņa vienmēr būs ar mums
Horvātu rakstniece Iva Bezinoviča-Haidona un māksliniece Hana Tintora radījušas aizkustinošu stāstu par cilvēka mirstīgumu, novecošanu, slimošanu, atmiņu vērtību, dalīšanos un ģimenes kopā būšanas spēku. Mīļā, burvīgā vecmāmiņa Zrinka, kura uz dullāko Emmas piedāvājumu atsaucās ar "labi!", pēkšņi vairs neprot uzcept pankūkas – eļļas vietā uzlej trauku mazgāšanas līdzekli –, vairs nevar atcerēties, ar kuru autobusu jābrauc mājās no skolas, sāk nepazīt cilvēkus un neatcerēties notikumus.
"Drīz vien vecmāmiņai arī blūzītes pogas kļuva par sarežģītu, viņa sāka baidīties, ka dušā paslīdēs, un aizmirsa, kā griežot pareizi jātur nazis." Ilustrācija no grāmatas
"Nekas nebija neiespējams! Mana vecmāmiņa visu zināja, visu varēja!" Līdz tam viņas bija devušās pārgājienos un nakšņojušas teltī, skrējušas un braukušas ar riteņiem, peldējušās jūrā, ierīkojušas slēpņus un būvējušas mājiņas kukaiņiem, zīmējušas komiksus, lasījušas avīzes un rakstījušas pasakas.
"Vecmāmiņ, tas vairs nav smieklīgi!" – Emma savā apjukumā ir pat dusmīga. Zrinkas slimība netiek konkretizēta. Varbūt tas ir demences vai Alcheimera slimības agrīnais stāvoklis, vai varbūt viņai vienkārši uz vecumu sašķobījies prātiņš, kā tautā saka.
Māksliniece Hana Tintora savās ilustrācijās precīzi tvērusi nedabisko situāciju, kad mazam bērnam jārūpējas par pieaugušo, nevis otrādi. Emmas izstieptajā plaukstā ērti ieguļas vecmāmiņa ar visu klubkrēslu – viņa tagad ir lolojama un sargājama. Kodolīgajā īsstāstā skaudri fiksēts arī psiholoģiskais stāvoklis, kādā neglābjami nonāk katrs smagi slimais cilvēks, lai cik mīloša ģimene vai/un atbalsta grupa būtu līdzās. Līdz šim nebēdnīgā un līksmā vecmāmiņa sakņupusi un izdzisusi sēž iesprostota savā klubkrēslā, it kā tā būtu vieninieka kamerā cietumā. Viņas sejā skaidri lasāms, ka tādu dzīvi viņa negrib dzīvot un negrib būt apgrūtinājums saviem tuvajiem. Ar visu kognitīvo spēju traucējumu viņa ļoti labi saprot, ka ieslīgst arvien lielākā izolācijā no pārējās/veselās pasaules un savas bijušās dzīves.
Starp rindiņām un bildēm Iva Bezinoviča-Haidona un Hana Tintora runā arī par procesu, kam iet cauri visi, kas dzīvojuši līdzās smagi slimam cilvēkam. Kad liekas, nekas šausmīgāks vairs nevar notikt, notiek vēl kaut kas baisāks. Pakāpies pakāpienu dziļāk tumsā, norij arī to, pielāgojies jaunajai realitātei un dari, kas darāms. Sinhroni gatavojies beigām un ceri uz brīnumu.
Ilustrācijā – tētis raud zem milzīga lietussarga. Meitenīte ārpusē abām rokām pieķērusies pie lietussarga puļķa, vējš mētā viņas mazītiņo augumu. Stabilais, stiprais un mierinošais ir sarucis līdz kaut kam tik mazam kā lietussarga uzgalis. Galu galā tētis pēc skumjiem un asaru pilniem brīžiem, kad vecmāmiņa savu dēlu vairs nav pazinusi, Emmai saka: "Zini, kad vecmāmiņas vairs nebūs, arī tad viņa būs ar mums. Mēs par viņu daudz domāsim un runāsim, un vienmēr būsim laimīgi, viņu atceroties." Tēta konstruktīvā saņemšanās pielīp arī Emmai, un viņa nolemj iet atpakaļ uz istabu izstāstīt vecmāmiņai, kā suns Maksis viņu nogrūdis zālē un bučojis. "Visticamāk, viņa to neatcerēsies, bet viņai būs smieklīgi."
Šī ir brīnišķīga grāmata arī visiem taisnprātīgajiem tiesātājiem. Viens ir kopt smagi slimu cilvēku interneta komentāros, otrs – dzīvē, un ne vienmēr tas radiniekiem var būt pa spēkam, lai kā viņi censtos. Reizēm pansionāts ir vienīgais, jā, sirdi plosošs, bet visiem humānākais variants, nevis ļauno, slinko radinieku cietsirdīga kaprīze.
Brašajiem lielajiem brāļiem
Tulkotāja Maima Grīnberga grāmatu Tonakt sākās ziema apgādam Liels un mazs ieteikusi pati, jo, pašas vārdiem, viņu ļoti aizkustinājusi tēma – "kā ģimenei un mazam bērnam tikt galā ar to, ka gaidītais mazais brālis no dzemdību nama tā arī nepārbrauc". Tikai pēc tam tulkotāja uzzinājusi, ka tam gājušas cauri arī abas grāmatas autores – rakstniece Anna Elina Isoaro un māksliniece Mira Malliusa.
Pašas to piedzīvojušas, somu autores grāmatā Tonakt sākās ziema runā par ļoti smagu tēmu – kā, sērojot par vienu bērnu, neatņemt bērnību un mīlestību otram. Ilustrācija no grāmatas
Ne velti grāmata ir veltīta "brašajiem, lielajiem brāļiem Viljo un Oivam". "Somi jā ir salīdzinoši daudz bērnu grāmatu, kurās tiek runāts par nāvi, bet parasti tā ir vecvecāka nāve vai kāda cita, tā teikt, ierastāka situācija. (Var pieminēt arī Andželas Naneti skaisto grāmatu Mans vectēvs bija ķiršu koks Daces Meieres tulkojumā, Jāņa Rozes apgāds, 2022 – U. A.). Kad tas notika manā ģimenē – kad es zaudēju bērnu –, manam vecākajam bērnam bija trīsarpus gadu un es mēģināju atrast grāmatas, kas varētu palīdzēt par šo zaudējumu ar viņu runāt. Man izdevās atrast tikai vienu grāmatu, kurā mirušais bērns bija attēlots kā eņģelītis, bet es negribēju stāstīt šādus eņģeļu stāstus, drīzāk runāt par to, kā šādās situācijās turpinās ikdienas dzīve un kā tajā piedzīvojam sēras. Tāpēc šķita, ka šāda grāmata ir nepieciešama, un es sāku to rakstīt pati," autoru dubultintervijā Punctum (28.07.2024.) stāsta Anna Elina Isoaro. Autores ir vēlējušās, lai grāmata nebūtu nomācoša un biedējoša, un tāda tā tiešām nav. No maza zēna redzes leņķa skatītie notikumi reizēm liek ieraudzīt dzīves aizraujošo jocīgumu, kas turpinās arī pēc tik bēdīga notikuma kā brālīša nāve.
Pašas to piedzīvojušas, somu autores runā par ļoti smagu tēmu – kā, sērojot par vienu bērnu, neatņemt bērnību un mīlestību otram. Šajā grāmatā gudrākais un stiprākais izrādās tieši lielais brālis (cik nu liels var būt trīs četrus gadus vecs cilvēciņš), kurš ir noraizējies, vai mamma vispār vēl kādreiz smiesies, un kuram sāk apnikt, ka māja izskatās kā puķu veikals no līdzjūtības ziediem (viņa lego klucīšiem uz galda palicis pavisam mazs pleķītis). Lielajam brālim sāk arī apnikt, ka ikkatrā pastaigā jābrīdina mamma par ratiņiem, kas tuvojas, lai nepiedzīvotu jaunu raudu lēkmi. Vecākais brālis caur spēli un naivu joku – caur šīm durvīm drūmģīmji cauri netiks! – it kā norauj stopkrānu un pamodina abus sērās iegrimušos vecākus. Viņi nomazgā saraudāto seju, uzcep pankūkas un arī saprot, ka tādās mūžīgās bēdās un sasalumā dzīvot vienkārši nav iespējams. Un vai tad to būtu gribējis mazais brālis, kurš tik braši nospārdīja mammas sulas krūzi no vēdera?
P.S. Lai arī redaktoram šo pieteicu kā stāstu par skumjajām bērnu grāmatām, patiesībā tas ir galīgi aplami – abas grāmatas drīzāk ir dzīvi apliecinošas un gaišas. Kā saka tulkotāja Maima Grīnberga – "uz augšu ceļošas".