Ādas dzīslojuma mikropasaule

Ievai Jurjānei laikabiedru portretos, šķiet, izdevies notvert un likt dzīvot katra cilvēka kodolam/būtībai. "Izstādi veido divas abpusēji papildinošas zīmējumu grupas — 14 dabiska lieluma laikabiedru portretu un dokumentālu situāciju zīmējumi, kas balstīti uz novērojumiem," izstādi piesaka kuratore Diāna Barčevska. Bez vides literatūras "Kaifoju par pašu procesu, kas man ļāva tik dziļi iedziļināties viena cilvēka sejas mikropasaulē, kas ir tik jūtīga un smalka. Katrs ir tik individuāls — ādas dzīslojums, miesas tonis... Tas bija lielisks process — izzināt," mākslinieces cer, ka tas bijis abpusēji bagātinoši. "Man vienmēr ir bijis svarīgs cilvēks, lai kādā veidā būtu izpaudusies. Uzskatu, ka katra individualitāte ir tik unikāla, ka spēj piepildīt ļoti lielu telpu. Jau sākumā izdomāju, ka būs tikai silueti uz balta fona. Vide šķistu pilnīga literatūra," Ieva paskaidro. I.Jurjānei bija svarīgi cilvēkus tieši zīmēt, nevis fotografēt vai kā citādi iemūžināt — "tas daudz eksistenciālāk attiecas gan uz mani, gan otru cilvēku". Mākslinieci valdzinājis procesa lēnums, kas ļāvis "satikties ar kvalitāti". Portreti tapuši vairākos seansos. Katrā tikšanās reizē uzslāņojusies nākamās reizes realitāte — "cik nu to vispār var saukt par realitāti...". Piemērotāks vārds māksliniecei šķiet "jauna pieskaršanās", kas summējusies, līdz portretā ienākusi vibrācija un dzīvība. Katrs seanss vidēji ildzis divas trīs stundas, cik nu katrs varējis izturēt. Un tā kādas sešas septiņas reizes. "Reizēm es kļuvu par skrupulozu monstru," māksliniece smejas, ka modeļi dabūjuši just arī viņas radošo egoismu. Vai zīmētie cilvēki ir arī domubiedri, draugi? Vai kāds uzaicināts pozēt tikai izteiksmīgas vizuālas faktūras dēļ? "Vizuālas faktūras dēļ — mazāk. Tie ir cilvēki, ar kuriem es labprāt esmu kopā un kurus augstu vērtēju gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā. Ir maz cilvēku, ar kuriem es gribētu un spētu ilgstoši klusējot pavadīt laiku. Šis process bija divu personu līdzāspastāvēšana, es ceru, ka savstarpēji bagātinoši," I.Jurjāne vēlējusies šajos portretos novērtēt katru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēkiem, kas ir interesanti un piesātināti pēc savas būtības, to paudīs arī viņu ķermeņa plastika. "Tas nāk reizē," uzskata māksliniece. Portretējamo rinda esot izveidojusies daudz garāka, bet noteiktais izstādes datums patīkamo procesu neļāvis paildzināt. Māksliniece pieļauj, ka turpinās šo portretu sēriju, bet tad tie vairs nebūs "parādes portreti", kā viņa nodēvējusi šajā izstādē skatāmos darbus. "Vajadzība portretēt laikabiedrus pastāvējusi visos laikos — vai tā būtu formāla vai iekšēja nepieciešamība, vai abas kopā," spriež I.Jurjāne. Skatiena kadrējums Kopš I.Jurjānes personālizstādes Seriāls izstāžu zālē Rīgas galerija pagājuši astoņi gadi. Kā scenogrāfei un kostīmu māksliniecei turpinājusies spilgtā sadarbība ar režisoru Viesturu Kairišu teātrī, kino un operā, kopā ar režisoru Andreju Žagaru tapusi opera Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Turpinājusies arī sadarbība ar animācijas režisorēm Māru Liniņu un Aiju Bley. Kā viņa mainījusies? I.Jurjāne ir pārliecināta, ka cilvēks cikliski atgriežas pie sava skatījuma. Viņai šķiet, ka pašlaik viņa zīmē tieši tāpat kā piecu gadu vecumā, kad zīmējusi tikai to, ko redzējusi vai sajutusi, "tikai tagad citā apziņas līmenī un vērtību sistēmā". No sava skatiena kadrējuma neizbēgt, un I.Jurjāne to nemaz nemēģina darīt. Tieši otrādi — spēlē spēli, ko sauc par sava skatiena analizēšanu. "Esmu sākusi citādāk un smalkāk skatīties," atzīst māksliniece. Tas ir kino iespaids, kas atšķirībā no teātra melnās tukšās kastes, kurā mākslinieks un režisors var radīt savu visumu, spiež izvēlēties lietas, kas jau pasaulē ir. I.Jurjāne pieļauj, ka šajā dzīves un mākslas posmā varētu pievērsties kā izpētes objektam arī dabai. "Tīra ainava bez cilvēka nemaz nav iespējama tāpēc vien, ka es uz to skatos," droši vien, tāpēc vienā no dokumentālajiem akvareļu "momentuzņēmumiem" mazulis (šķiet, 1.janvāra rītā) seju iebāzis kupenā, kurā iedūrušas arī divas šampanieša pudeles. Ievas Jurjānes radošais rokraksts īsti nepakļaujas salīdzinājumam. Laikam jau tāpēc, ka viņas attiecības ar mākslu ir liktenīgas: "Ja es varēšu zīmēt, es varēšu izturēt jebkuru pārdzīvojumu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ es nespētu strādāt, es sabruktu. Māksla man ir veids, kā novērst emocionālu krīzi."