Kad cenšos apkopot un formulēt domas par Andas Lāces personālizstādi es Es ES, izstāžu apmeklēšanas reizēs tik ierasto kritiski analizējošo prāta darbības režīmu nomaina daudz maigāka nostāja pret mākslas darbu un vēlme iedzīvoties izstādes noskaņās bez jebkādām vērtējošām kategorijām. Smalkjūtīgajiem Andas Lāces darbiem gan šajā izstādē, gan citos viņas mākslas notikumos piemīt atbruņojošs spēks, kura pamatā ir divas šķietami pretējas iedarbības izteiksmes.
Eksistenciāli iekrāsota pašanalīze
No vienas puses, tas ir vāgnerisks formu un materiālu sprādziens; uz iekšējā "es" sprādzienu kā izstādes vadmotīvu atsaucas arī autore. No otras puses, viņas darbi parasti pievēršas ļoti trausliem cilvēka esības brīžiem. Laikmetīgā māksla ir pārpilna ar dažādas intimitātes pakāpes personīgo pieredzi, dvēseļu tuvplāniem un šķērsgriezumiem, un arī par ārpasaules norisēm nereti tiek runāts individuālās mitoloģijas ietvaros izstrādātā zīmju valodā. Andas Lāces daiļrade daļēji iegulst šajā virzieniskajā veidojumā, vienlaikus tā demonstrē arī atšķirīgu pieeju, jo tematizē nevis konkrētus notikumus, bet eksistenciāli iekrāsotu pašanalīzi kā dabisku izdzīvošanas instinktu. Un, lai arī izstādes nosaukums ir klaji vienpersonisks, darbu veidošanā iesaistīta virkne cilvēku, tādējādi netīšām tiek uzsvērta "es" daudzslāņainība.
Andas Lāces dinamiskais "es" ir kā ilustrācija aforismam, ka cilvēks ir mūžam mainīgs process, nevis savā esībā apstādināta un ierobežota būtne. Performatīvas ir viņas mākslinieciskās metodes kopumā. Anda Lāce apvieno dažādus mākslas veidus un laika mākslas medijus, kā arī padara procesuālās formas – skaņu, kustības, noteiktas darbības utt. – par būtisku statiska mākslas darba elementu. Arī izstādes es Es ES darbi ir starpposms, daļa no plašāka cikla Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti. 10. jūnijā to aizsāka nu jau Purvīša balvai nominētā performance Atindēšana Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalmā, kurā māksliniece apspēlēja tautas mītu par kaķu dziedināšanas spējām, pārvēršot to polifoniskā pašattīrīšanās alegorijā. Šamaniskais atindēšanās rituāls apliecināja Andas Lāces kā pašlaik spilgtākās Latvijas performanču mākslinieces statusu – viņa konsekventi attīsta performanci kā patstāvīgu, nevis citus medijus papildinošu mākslas veidu.
Radošās enerģijas novadīšana
Metamorfožu motīvs caurvij arī Mūkusalas mākslas salona zāli – darbi daudzbalsīgā intensitātē pāriet cits citā (domājot par es Es ES darbiem, visu laiku gribas izmantot muzikālas metaforas), pati ekspozīcija ir mainīga, jo audekli ir izstādīti kā telpiski objekti, nevis piekarināti pie sienas. Performances Atindēšana videodokumentācija komentē gleznās redzamo, un abas funkcionē kā atsevišķas, bet viena otru turpinošas stāsta daļas. Glezniecība kā attēla māksla šeit ir sekundāra, tā drīzāk izmantota radošās enerģijas novadīšanai kā māksliniecei vistuvākais vēstījuma materializācijas veids.
Andas Lāces rokraksta pamatiezīmes – mīksti plūdināti lielizmēra eļļas triepieni un lakoniski ekspresīvas kompozīcijas – redzamas arī šajā izstādē. Savukārt darbu izkārtojumā, par spīti konceptuālajai pamatotībai, jaušama mazliet neveikla smagnējība, kas neatbilst glezniecības "valdzinošajai nedrošībai". Instalāciju veido telpā horizontāli iekārtas gleznas (intervijās māksliniece norāda, ka norises laikā izkārtojums mainīsies) un performancē Atindēšana izmantotie sūkļu figūru silueti. Telpiskais risinājums darbu ansamblī atstāj vismazāk pārliecinošu iespaidu, jo gleznu instalācija funkcionē tikai kā dekoratīvi dokumentāls objekts, būtiski nepapildinot izstādes dramaturģiju.
Personiskums ir gaumīgs un delikāts
Mēģinot definēt, par ko ir šī izstāde, traucē konkretizētais darbu verbālais skaidrojums, kas redzamo un sajūtamo sasaista pārlieku ciešā, pat trivializētā vēstījumā par indivīda saskarsmi ar konfliktiem, apkārtējo atbildību, mierinājuma meklējumiem un problēmu risinājumiem. Teksts vienkāršo un piezemina tos poētiskos apvāršņus, kuros māksliniece rada savus simfoniskos naratīvus. Andas Lāces trīskāršais "es" ir vienlīdz mākslinieces, cik mūsu pašu "es" – lai arī izstādi rosinājuši Andas Lāces konkrētie pārdzīvojumi, pārdomas un emocijas, rezultāts nav tikai autobiogrāfiska abstrakcija, jo savu iespaidu pārvēršana mākslas darbā vai notikumā šķiet organisks Andas Lāces pasaules uztveres veids.
Māksliniece savos attēlojumos drīzāk ir pietuvojusies tam, kā cilvēki veido attiecības paši ar sevi, nekonkretizējot šo attiecību raksturu vai iznākumu. Abstraktie apveidi gleznās atgādina mirklīgos uzplaiksnījumus, kuros cilvēks sevi uztver un sajūt kā "es". Šīs distancētības dēļ Andas Lāces personiskums ir gaumīgs un delikāts, tas nepārkāpj publiskās intimitātes robežas un neiegrūž skatītāju savas privātās dzīves viducī.
Performancē izspēlētais rituāls piešķir gleznieciskajiem uzplaiksnījumiem sižetisku dinamiku un sakārto tos vieglāk uztveramā stāstījumā, tāpēc performanci un glezniecību var uztvert kā viena un tā paša stāsta redzamo un neredzamo daļu. Glezniecība ilustrē performancēs notiekošo, pārvēršot monohromu krāsu žestos ķermeņa valodas, kustību un norišu pausto. Abas šīs jomas Andas Lāces darbos savijušās nedalāmā kopumā, veselīgās un savstarpēji papildinošās attiecībās, kas piešķir jaunu jēgu starpdisciplinaritātei kā laikmetīgās mākslas nerakstītajam bauslim.
Anda Lāce
Izstāde es Es ES Mūkusalas mākslas salonā līdz 17. septembrim
vohomurka