Galerijas Māksla XO grīda un viena no sienām ir noklāta ar dažāda veida iespieddarbu interpretācijām mākslā. Savā ekspozīcijā mākslinieks ir pievērsies grāmatām un meklē atbildes uz jautājumu par to formas lomu informācijas tālākā nodošanā. "Es izaugu vidē, kur apkārt bija daudz grāmatu. Lai arī no to satura bērnībā neko daudz nesapratu, zināju, ka grāmatas ir kaut kas svarīgs," stāsta Nils Jumītis un piebilst, ka ar grāmatu lasīšanu ir tāpat kā ar to atliešanu metālā – satiekoties ar grāmatām, tās kļūst smagākas tavā pieredzē un līdz ar to arī tevi pašu padara smagāku.
Ideja par zināšanu nodošanas un garīgo vērtību tēlainu pārvēršanu skulpturālu objektu formā ir sakritusi ar mākslinieka vectēva aiziešanu mūžībā pagājušajā gadā. "Toreiz mani nodarbināja doma par vectēva bibliotēkas saglabāšanu un emocionālo piesaisti šīm grāmatām kā atmiņām par viņu," atceras mākslinieks un atklāj, ka viņa vectēvs ir bijis īpaši aizrāvies ar tehnisko literatūru, kas ir kļuvusi par sākumpunktu. Nila Jumīša pirmā atlietā grāmata ir bijusi kāda sena, viņa vectēva rūpīgi studēta zemkopja tehniskā rokasgrāmata.
Nejaušības faktors
Mākslinieka skulpturālie objekti ir veidoti, pārkausējot čuguna un alumīnija metāllūžņus un savu laiku nokalpojušus metāla priekšmetus. "Čuguns jeb ķets ir nepelnīti aizmirsts materiāls mākslas darbu radīšanā. Tam piemīt raupjums, smagums, brutalitāte un gleznieciska zilganpelēka oksīda virskārta, kas vizuļo un ārējās vides ietekmē laika gaitā pakāpeniski mainās, iegūstot košus zeltaini dzeltenus un sarkanbrūnus toņus," raksturo Nils Jumītis. Līdz ar to mākslas darbs turpina attīstīties un bagātināties arī pēc tā pabeigšanas. Savukārt kā pretstats čugunam ir alumīnijs ar savu gaisīgumu, vieglumu – mākslinieku uzrunā to savstarpējā mijiedarbība.
Nils Jumītis izmanto unikālu autortehniku – eksploziju liešanu. Šī metode apvieno nejaušību un neparedzamību, padarot katru skulpturālo objektu neatkārtojamu. Pats mākslinieks to sauc par kontrolētu eksploziju. "Augstā temperatūrā izkausētajam metālam saskaroties ar kontrastiem, notiek tūlītēja gāzu izlāde jeb eksplozija, kuras intensitāti var kontrolēt ar tehniskiem paņēmieniem, bet izkausētā metāla izsvaidīšana veidnē patiešām ir nejauša, neparedzama. Es nevaru ietekmēt rezultātu. Es esmu tikai iniciators," stāsta Nils Jumītis un atzīst, ka ceļš līdz kontrolētai eksplozijai ir bijis garš – ar ausu krišanu ciet, vizuāli iespaidīgiem izvirdumiem un negaidītiem atklājumiem, piemēram, kā procesu var ietekmēt negaidīti sācies sniegs vai papildu mitrums.
"Jau kopš bērnības mani ir interesējis darbs ar metālu. Eksperimentēju ar tā liešanu mājas apstākļos, galīgi nezinot, kā ir pareizi, un man sanāca tikai eksplozijas. Es naivi pieņēmu, ka visiem tā sanāk," smejas mākslinieks. Vēlāk viņš ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina nodaļu (2021), kur ieguvis klasiskākas zināšanas.
Šobrīd Nils Jumītis ir atgriezies pie eksperimentiem ne tikai šīs izstādes radīšanā, bet arī savā Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras pētījumā Eksploziju pielietojums tēlniecībā, mākslinieciskajā metāla liešanas tehnikā, kas noslēgsies šajā gadā ar vēl vienu ekspozīciju. "Mūsdienu informācijas piesātinātajā laikmetā dažreiz ir nepieciešams "atmācīties", lai iedziļinātos interesējošā tēmā caur individuālu praksi, taču pamatbāzei ir jābūt, lai varētu no tās aiziet prom," par līdzsvaru starp citu sniegtajām un paša apgūtajām zināšanām saka mākslinieks, kurš turpinās strādāt pie šīs tēmas un atliet grāmatas metālā arī turpmāk.
Kartupeļu zieds
Savu skulpturālo objektu prototipu meklēšanā Nils Jumītis ir ticies ar grāmatu kolekcionāriem, apmeklējis antikvariātus un bibliotēkas. "Grāmatas nāca pie manis un atrada vietās, kur vismazāk to gaidīju," akcentē mākslinieks. Grāmatas ar saviem stāstiem, kas tās pavada. Grāmatas ar piezīmēm lappušu malās, fotogrāfijām, herbārijiem un senu naudu. Kādā dziesmu grāmatā no Portugāles ir bijis ar roku ierakstīts teksts, ko Nils Jumītis ir palūdzis pārtulkot: "Tēt, kad saule riet, pagriezies pret to un noskaiti šo lūgšanu." "Grāmatas iekšpusē es atradu kartupeļu ziedu. Tās lapas bija nosmērētas ar melnzemi," atminas mākslinieks, kuru īpaši uzrunā tieši garīga rakstura izdevumi – tas saistīts ar viņa interesi par teoloģiju.
Šobrīd Nils Jumītis ir pievērsies Svētā Augustīna darbam Atzīšanās, kura lasīšana ir lēns un smags process, bet sevis pārvarēšana un ciešanas ir iespēja pacelties uz augšu savā izpratnē par pasauli. Mākslinieku, tāpat kā viņa vectēvu, aizrauj arī tehniskā literatūra un arī izdevumi par sēnēm, kas savulaik ir samulsinājušas pat grieķu filosofu Aristoteli, kurš nav spējis atrast tām piemērotu klasifikāciju. "Es esmu sēņotājs, kurš visvairāk par visu izbauda tieši pastaigu pa mežu, kas sākumā šķiet kluss, bet ar laiku kļūst arvien skaļāks un aizraujošāks," uzsver Nils Jumītis.
Skan ne tikai mežs, bet arī viņa izstāde. Līdzās statiskajiem darbiem galerijā Māksla XO ir aplūkojami arī divi kinētiskie darbi. Šis sava veida diptihs ir stāsts par liminālo telpu. "Tas ir antropoloģisks termins, kas apzīmē stāvokli starp divām telpām – slieksni, kad cilvēks neatrodas ne šur, ne tur, nav izgājis no iepriekšējā dzīves perioda un nav iegājis nākamajā," skaidro mākslinieks un piebilst, ka tā ir radošuma pilna situācija. Izstādē ir apskatāma arī viena lielformāta figurāla kompozīcija, kas radīta no 33 000 individuāli savienotu metāla fragmentu un ko var novērtēt, pieejot pavisam tuvu.