Daudzu vairāk vai mazāk pazīstamu Aleksandras Beļcovas laikabiedru portreti nesen bija skatāmi mākslinieces plašajā retrospekcijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā. Nelielā kamerstila skate Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi, kādas savukārt piestāv Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejam, ir veltīta Beļcovas draudzenei, rakstniecei, dzejniecei un publicistei Lūcijai Zamaičai (1893–1965). Izstāde ir aizņēmusies viņas dzejoļu krājuma nosaukumu.
Eksponātu vidū ir gleznas un zīmējumi, itin pikantas un amizantiem parakstiem apveltītas fotogrāfijas, publicētās grāmatas ar laikmetam raksturīgo vāku dizainu, kā arī rokraksti un sadzīves nieciņi. To vidū, protams, ir redzami arī 20. gadu emancipētās sievietes neiztrūkstošie atribūti – smēķēšanas piederumi, kas tolaik vēl nesimbolizēja kaitīgu ieradumu, bet neatkarību un ielaušanos vīriešu pasaulē.
Kā intriģējošs ievads vārda mākslas jomā noderēs literatūras pētnieka Kārļa Vērdiņa eseja Revolūcija buduārā: Neliels ieskats Lūcijas Zamaič literārajā darbībā, kurā nedaudz atklāti autores šodien, iespējams, mazzināmo garstāstu sižeti. Kārlis Vērdiņš secina, ka viņas erotiski provokatīvais devums "rāda saistošu mēģinājumu radīt lokālu femīnā modernisma variantu", ko savulaik nav adekvāti novērtējušas ne kreisi orientētās, ne labējās aprindas, gandrīz vienojoties kritikā par ideju sīkumu un pornogrāfijas propagandu.
Savukārt izstādes kuratores Nataļjas Jevsejevas anotācija iepazīstina ar Lūcijas Zamaičas biogrāfiju plašākā tvērumā, iepinot arī efektīgus, laikmeta avotos pasmeltus raksturojumus. Piemēram, "spilgta rudmataina skaistule – viņa bieži vien publiskiem pasākumiem izvēlējās drosmīgus, atklātus tērpus", kādā no Preses ballēm no priekšpuses atgādinot skolotāju, no aizmugures – ielasmeitu.
Kaut arī Lūcijas Zamaičas "buduāra stāsti" nav raisījuši kreiso kritiķu sajūsmu, uzzinām, ka viņa savulaik bijusi visai tuva kreisajām idejām un saistījusies ar komunistiskajiem pagrīdniekiem. Tomēr Lūcija Zamaiča neiekļāvās padomju okupācijas atnestā sociālisma sistēmā un pēc Otrā pasaules kara faktiski pārtrauca literāro darbību.
Aleksandras Beļcovas darinātās gleznas (Lūcijas Zamaičas portrets, 1932; Lūcija Zamaiča, 1932; Lūcijas Zamaičas portrets, 30. gadi) no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijas attiecas uz 30. gadu gleznieciskā jaunreālisma fāzi viņas mākslā. Proti, gan abstrahējoši ģeometriskā, gan vairāk reālistiskā, bet plastiski "cietā", izlīdzinātā maniere jau bija noiets posms. Aleksandras Beļcovas rokrakstā šajā laikā dominē klusinātas pasteļtoņu gammas un mīkstināts, triepienu atsedzošs gleznojums ar dažiem spilgtākiem akcentiem (sārtas lūpas, sarkans cimds u. tml.). Mākslinieces iecienītajā pasteļtehnikā radītie zīmējumi (Sievietes portrets; Lūcija Zamaiča, 30. gadi; u. c.) ir izteikti lakoniski un skičveidīgi, ar aprautām kontūrām un nedaudziem ēnojumiem uzburot figūrai, tērpam un videi raksturīgas detaļas.
Izstādes starpdisciplinārā, kultūrvēsturiski izglītojošā ievirze, kurā sastopas literatūra un māksla, var noderēt gan Lūcijas Zamaičas darbus lasījušajiem, kam trūkst vizuāli tveramāka priekšstata par to autori, gan tuvākiem mākslas pazinējiem, kas, iespējams, varētu pirmoreiz sameklēt un izlasīt arī kādu literātes darbu izdevumu.
Izstāde
Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz 25.IV