Pārdomājot pēdējo dienu pasaules notikumus, Aukstā kara viena no simboliem Fidela Kastro piecdesmit gadu valdīšanas beigas un domājot par Latvijā notiekošo, neviļus atskārtu šodienas notiekošā līdzības ar jau notikušo. Viesmīlis, atnesot _nargile_, kura Rīgā tiek saukta pēc arābu modes par _šišu_, ļauj man pārdomāt notikumu virteni, gan varbūt ne tik garīgi kā to 1968.gada 20. februārī darīja _The Beatles,_ Indijā meditējot ar jogu Mahariši Mahešu.
1968. gada pavasaris Baltijas jūras piekrastē dzīvojošajiem vairāk saistās ar “Prāgas pavasari”. Atceros mātes nostāstus, kura Dubčeka ievēlēšanu 5. janvārī līdz Padomju tankiem Prāgas ielās 20. augustā vēroja Tallinā ar Somijas televīzijas palīdzību. PSRS amatpersonām atklājot “šādu šmuci”, sākuši traucēt retranslāciju tā, ka pat Helsinku iedzīvotāji nav varējuši savu televīziju skatīties. Tomēr Somijas televīzija Igaunijas ziemeļos palika. Tāpat arī “Prāgas pavasaris” palika par saldu atgādinājumu par “čehu” uzvaru pār “zbornaju”, un uz to joprojām norāda cipars 68 uz Jaromira Jāgra muguras. “Prāgas pavasaris” tika nospiests uz ceļiem ar bizantisku PSRS militāru spēku, un šādi Prāgas notikumi aizēnoja Parīzes un plašāk Rietumu pasaulē notikušo notikumu nozīmīgumu populārajā Padomju Latvijas politiskajā kultūrā.
1968. gada 20. martā Nantes sešu pretkara studentu arests aizsāka plašus studentu protestus Francijā, Vācijā un ASV. Šodienas ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa un Irākas pretkara protesti rada līdzīgas atmiņas par 1968. gada Vjetnamas karu un Lindona Džonsona (Lyndon Johnson) un Eižena Makartija (Eugene McCarthy) cīņu Ņūhempšīrā, kas galaiznākumā atnesa uzvaru Ričardam Niksonam (Richard Nixon), tāpēc, vai tik neiznāk tā, ka, B. Obamam un H. Klintonei (Clinton) savstarpēji cīkstoties, par uzvarētāju šoziem nekļūst senators Džons Makkeins (John McCain)? Studentu izraisītie protesti roku rokā ar TV un rokmūzikas nozīmes palielināšanos, minisvārkiem, un prasībām uz brīvu kopdzīvi (kas vairāk gan tika afišēts kā brīvais sekss) paliekoši mainīja Rietumu pasaules iesīkstējušās sabiedrības normas. Francijas politiskie satricinājumi un studentu grautiņi ļāva citām Rietumu valstīm rīkoties apdomīgāk, un tā 1968.g. 14. novembrī Jeilas universitāte nolēma uzņemt arī sievietes, un 1969. gadā Lielbritānijā vēlētāju vecums tika samazināts no 21 uz 18 gadiem.
Vēl pirms studentu grautiņiem Parīzē un “Prāgas pavasara” ASV un Lielbritānija atcēla likumus pret homoseksuālistiem, un šie notikumi aizsāka arī plašāko pēckara feminisma kustību 1970. gados. Mērija Haimana (Mary Heimann) The Economist pielikuma Intelligent Life zīmīgi secina: “kamēr Rietumeiropas un ASV garmatainie studenti uzstājās pret saviem konservatīvajiem karu atbalstošajiem vecākiem, tikmēr garmatainie Čehoslovākijas studenti nēsāja džinsus, lai parādītu, ka viņi nav vecmodīgi komunisti.” Uzstāšanās pret tradicionālu vecāku autoritāti PSRS kontrolētajā “strādnieku un zemnieku paradīzē” tika saistīta ar pretvalstisku rīcību. PSRS režīms sistemātiski uzturēja sabiedrībā bailes, un šādi pati sabiedrība kontrolēja sevi, lai nepieļautu Staļina laiku brutalitātes atgriešanos. Brežņeva laiku “iedzer un nedomā” kults liedza plašu disidentisma kustības vēršanos plašumā.
Latvijas vidusmēra iedzīvotāju baroja padomju propaganda, šādi saglabājot gan iedzīvotājos vēlmi pēc zaudētā valstiskuma, bet reizē nostiprinot Latvijas iedzīvotāju apziņā tradicionāli kolektīvo autoritāti – tautu (narod/das Volk). Nemainot t.s. “tautisko” autoritāti iedzīvotāju apziņā joprojām ir grūti runāt par indivīdu un multikulturālas sabiedrības grupu autoritāti Latvijā. Bet varbūt es maldos, un no Īrijas un Lielbritānijas atbraukušie kopā ar interneta un satelīta tehnoloģiju palīdzību uzturošajiem virtuālajiem latviešiem maina post-padomju Rīgas tradicionāli pieņemtās normas tikpat ātri, kā CNN TÜRK un no viesstrādnieku gaitām atgriezušies turki rietumnieciskajā Stambulā?