Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā ir skatāma leģendārā scenogrāfa Ilmāra Blumberga izstāde – koncepts Antona Rubinšteina operai Dēmons. Te ir redzami laboratorijas darbi no mākslinieka ģimenes krājuma. Neīstenoto ieceri Ilmārs Blumbergs noglabāja mapēs ar vienojošu uzrakstu "Dē-mons / Dzīvot – laiku zaudēt / (nevienam nerādīt)".
Viss domu spēks
Izstādes vieta nav nejauša. Pirms 125 gadiem, 1897. gada nogalē, Rainis cietumā tulkoja Mihaila Ļermontova austrumu poēmu Dēmons. Tulkojums tika publicēts žurnāla Mājas Viesa Mēnešraksts 1898. gada 1. un 2. numurā. Ar iniciāli A (Aspazija) parakstītais ievads iepazīstināja latviešu auditoriju ar plašu Mihaila Ļermontova biogrāfijas aprakstu. Atsevišķu izdevumu tulkojums piedzīvoja Pēterburgā 1911. gadā Anša Gulbja izdotajā sērijā Universālā bibliotēka. Šī mazā grāmata ievada izstādi.
Balstoties uz Ļermontova poēmu, Pāvels Viskovatovs un Apollons Maikovs uzrakstīja libretu Antona Rubinšteina operai Dēmons. Rainis uzskatīja, ka Ļermontova Dēmons, tāpat kā Gētes Fausts, operā zaudējis visu domu spēku. Taču viņš atļāva izmantot fragmentus libreta tulkotājam latviešu valodā Fricim Baginskim. 1912. gada 27. oktobrī Kastaņolā rakstītajā vēstulē Rainis apliecināja: "Man nekas nau pretī, ka Jūs savā Dēmona operas tekstā izlietojat dažas mana Dēmona tulkojuma vietas, kuras Jūs savā vēstulē tuvāk apzīmējat. Ja savu tekstu drukājat, tad minat aizņēmumus no manas grāmatas. Novēlu Jūsu darbam vislabākos panākumus!»" (Rainis. Kopoti raksti. 22. sēj. R.: Zinātne, 1985. 155. lpp.)
Dēmona traģēdijas dziļums un Kaukāza krāšņums samierināja operas cienītājus ar eklektisko mūziku, kurā bija atrodamas arī iekārojamas ārijas. Operas izvērstajām skatuves gaitām rīdzinieki varēja sekot gan krievu, gan vācu, gan latviešu valodā. Par tām raksta muzikologs Mikus Čeže Latvijas Nacionālās operas Dēmona iestudējuma programmā (2003). Te varētu tikai piebilst par vienu kopīgu vizuālo impulsu.
Mācība par eņģeļiem
Mihails Ļermontovs apzinājās savas esības divdabību, kas ir ietverta viņa vārdā. Erceņģelim Mihaelam tika paredzēts kareivīgs uzdevums – sargāt paradīzes vārtus. Misijas veikšanai nepieciešama ne tikai gaišā, bet arī iznīcinošā, tumšā puse. Ļermontovs pievērsās Dēmonam, kritušā gaismas eņģeļa tēlam, 14 gadu vecumā un turpināja attīstīt poēmu līdz pat savai nāvei duelī.
Gara divdabība izrādījās liktenīga arī otram Mihailam – māksliniekam Vrubelam. Ilustrējot poēmu, viņš ieraudzīja spēkus, kas mocīja viņu pašu. Viņš iestrēga literārajā aizsākumā, atgriezās pie tā vēl un vēl, piešķirot Dēmonam gan sakrāli izkāpinātu, gan ārdošu intensitāti. Simbolisma šedevrs Sēdošais Dēmons (1890, Tretjakova galerija) demonstrē telpiski saspiestu, čigāniski fascinējošu jaunekli – puskailu, tumšādainu, spēcīgi muskuļotu, ar piķa melniem, bieziem, līdz pleciem gariem matiem un melnām uzacīm, kas izliecas virs tumšajām acīm. Viņa lejup sakļautie un izvērstie pirksti atklāj sevī noslēgtu, sprādzienbīstamu spriedzi.
Glezna ietekmēja basu Fjodoru Šaļapinu, kas ar sava talanta spēku nostiprināja Dēmona partijas muzikālo reputāciju. 1904. gadā dziedātājs uzstājās Maskavas Lielā teātra iestudējumā, kuram no Pēterburgas "bija izrakstītas jaunas dekorācijas, izpildītas pēc Konstantīna Korovina zīmējumiem", pauda laikraksts Russkij ļistok (17.01.1904., Nr. 16). Te recenzents fiksēja vizuālo transfēru: "Šaļapina kungs Dēmona ārējo tēlu rada saskaņā ar Vrubela gleznu."
Ādolfs Kaktiņš sekoja šim veiksmīgajam mākslu sakausējumam. "Viņa Dēmons stipri atšķīrās no parastā, šabloniskā Dēmona tipa un bij savā ziņā rada ģeniālā Vrubela Dēmonam. Viņš neizdvesa visu graujošu spēku, bet slīdēja kā sāpju un ciešanu ēna," secināja mūzikas kritiķis Ernests Brusubārda rakstā Antona Rubinšteina Dēmona pirmizrāde Nacionālā Operā. (Izglītības ministrijas Mēnešraksts, 01.11.1922.)
Mihaila Vrubela dēmoniāde turpinājās līdz pat 1906. gadam, kad mākslinieks zaudēja redzi un burtiski iegrima tumsā.
Mums ir ļoti svarīga Rīgas epizode. 1903. gadā Vrubels ārstējās Rīgas pilsētas psihiatriskajā slimnīcā Rotenbergā (Sarkankalns). To vadīja Teodors Tīlings, psihiatrs, ar kuru Vrubels bija iepazinies Pēterburgā, kad studēja Mākslas akadēmijā. Rotenbergā Vrubels uzturējās no 14. maija līdz 14. jūnijam, pēc tam viņu pārveda uz Makša Šēnfelda psihiatrisko dziednīcu, kurā viņš atradās līdz 17. septembrim. Medicīnas zinātņu kandidāta Jezekiīla Kopšicera pētījumā Rīgas periods gleznotāja Vrubela mūžā (Zinātne un Tehnika, 1976, 4) lasāms: "Rīgā Vrubelam bija vērojams depresīvi paranoidālais sindroms ar pašiznīcināšanās, savas vainas un grēcīguma idejām, ar drūmām domām par nāvi, nereti ar vajāšanas murgu elementiem un aptumšojušās apziņas paroksismiem." Rotenbergā kādā palātā uz sienas apmetuma mākslinieks uzgleznoja Darjalu un Tereku un Kauju kalnos ar Tamāras līgavaini. Fotogrāfijā, kas ir pirmpublicēta žurnālā Zinātne un Tehnika (1980, 7), šie motīvi ir drīzāk nojaušami nekā saskatāmi. Gribas domāt, ka arī trešais gleznojums ar kalnu strautu, kuru piemin psihiatrs Hermanis Buduls savā grāmatā Latvijas galvas pilsētas Rīgas Sarkankalna slimnīcas vēsture. 1862–1937 (1938), tāpat piederēja Vrubelam.
Žurnālā Zinātne un Tehnika (1980, 7) reproducēta arī viena no pēdējām Vrubela darinātajām Dēmona skulptūrām. Pavadošajā komentārā Rezonanse anonīmais autors izsaka skopu secinājumu: "Lai gan šīs skulptūras ir patoloģiskas daiļrades auglis, tās ir interesantas ar to, ka demonstrē augsti mākslinieciskas un patoloģiskas daiļrades līdzāspastāvēšanu." Līdzīgu izpūrušo Dēmonu var ieraudzīt arī kādā no Ilmāra Blumberga zīmējumiem.
Arī Rainis vērsās pēc psihiatra Makša Šēnfelda palīdzības, kad cietumā, tulkojot Dēmonu, pārdzīvoja baiļu lēkmes. Šēnfeldu nošāva pacients.
A. Žagars + I. Blumbergs
Latvijas Nacionālās operas bijušais direktors Andrejs Žagars sev kā režisoram veltīto aplausu saldmi pirmo reizi izbaudīja Riharda Vāgnera operā Klīstošais holandietis, kas norisinājās uz brīvdabas skatuves Dalhallā, Zviedrijā. Izvēli iestudēt Dēmonu viņš pamatoja ar to, ka operā ļoti veiksmīga loma ir Egilam Siliņam: "Tieši ar Dēmonu viņš savulaik kļuva pazīstams visā Eiropā." (Vita Krauja. Būt Eiropas muzikālajā kartē // Lauku Avīze, 30.07.2003.)
Jūrmalas izstādē redzam neliela izmēra gleznas akrila tehnikā, digitāli veidotus metus, zīmētus gaismas metus un skiču kopiju kolāžu ar rotaļīgu sinopsi. Tai pāri izplešas uzraksts "Тамара". Zem tā nelieliem burtiem: "A. Žagars + I. Blumbergs".
Ilmārs Blumbergs operas konceptu un tā vizualizāciju izstrādāja 2002. gadā. Izrādes izdomāšanu viņš uzskatīja par radošāko un reibinošāko iestudēšanas procesa daļu. Metus viņš publicēja katalogā, kas tika sagatavots personālizstādei Parīzē, Luksemburgas dārza oranžērijā, 2002. gadā. Par gaidāmo notikumu kritiķis Normunds Naumanis rakstīja: "Dēmons. Un jau šis vārds vien ir tik daudzsološi draudīgs, ka ideālāku telpisko interpretu grūti iedomāties. Jautājums – kurš kuru? Opera Blumbergu vai Blumbergs Operu – allaž visiem prātā. Dievu/-a un cilvēku/-a rotaļas turpinās."
Ilmāra Blumberga iecere bija šāda: "Izrāde ir par sievieti. Par mīlestību. Par mūžīgo izšķiršanos, kura jāizdara katru dienu un katram. Par Tamāras nespēju izšķirties starp [brāļiem – A. V.] Eņģeli un Dēmonu. Tamāras dzīve kļūst elle. Tamāra iet bojā. Eņģelis un Dēmons paliek, lai izspēlētu nākošo spēli ar citu cilvēku. Tamāra tiek sista krustā," lasāms grāmatā Es nemiršu (2013).
Ilmārs Blumbergs pieķērās Mišela Fuko domai: "Varai seksualitāte ir objekts un mērķis." Jaunā laikmeta vara asins izliešanu maina pret seksu. Atsakoties no Gruzijas faktūras, mākslinieks izveidoja tumsas un gaismas mistēriju, kas koncentrējas uz mistisko kaisli. Dēmonam tika paredzēta daudzveidība transformācijā. Vienā no variantiem lasāms, ka viņa tēlā ietilpa vadonis – cars, anarhists – brīvības nesējs un priesteris. Viņam tikai iecerēti vairāki kostīmi. Pirmais – kailais nabags, otrais – austrumu ceļotājs, trešais – karavīrs, un ceturtajam tika paredzētas pērles, kādas bija arī Tamārai. Dēmons kā transvestīts.
Scenogrāfija bija iecerēta dažādās gaismās. Te ir lampas gar lidlauka skrejceļa malām, lidmašīnu spārnu mirgošana, policijas un ātrās palīdzības lampu gaisma, spoguļos atstarojošā ģeometriskā gaisma, pašspīdoši priekšmeti u. c. Visas gaismas spēlē pret tumsu. Ar necaurredzamu tumsu izrāde sākas un beidzas.
Andrejs Žagars kopā ar savu vietnieku tehniskajos jautājumos Vilmāru Šadri iestudējuma maketu pieņēma Ilmāra Blumberga darbnīcā Ieriķu ielā. Lai demonstrētu maketu gaismu māksliniekam, Ilmārs Blumbergs to pārveda uz LNO. Uz tikšanos režisors ieradās ar nokavēšanos, pārtrauca scenogrāfu un paziņoja, ka atsakās gan no scenogrāfa, gan viņa ieceres.
Lidojums bez spārniem
Ilmāra Blumberga Dēmonu vieno kritiena vadmotīvs. Uz kritiena idejas ir uzbūvēta visa izrāde. Fināla apoteozē, eņģeļu korim dziedot, Tamāra tiek uzņemta debesīs. Priekškara metā paveras indīgā stroncija debesis un centrā sīka figūriņa: "Lidojums bez spārniem." Šo sīkbūtni mākslinieks ieraudzīja kādā fotogrāfijā interneta ziņās un saglabāja to uz datora ekrāna. Tas ir uzņēmums no 2001. gada 11. janvāra teroristiskā uzbrukuma dvīņu torņiem Ņujorkā, kad no liesmojošā debesskrāpja savā pēdējā lidojumā devās kāds nezināms vīrietis. Vācu komponists Karlheincs Štokhauzens preses konferencē Hamburgā 17. septembrī, atbildot uz jautājumu, kā viņš reaģē uz teroristu uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram, šaušalīgo notikumu nosauca par "lielāko mākslas darbu, kāds iespējams visā kosmosā". Žurnālisti sašuta, Hamburgas koncerti tika atcelti. Savā tīmekļa vietnē komponists taisnojās, ka runājis metaforiski, ka kritušais eņģelis Lucifers, anarhijas "kosmiskais gars", kas izmanto savu intelektu, lai "iznīcinātu radību", ir "sātaniskās kompozīcijas", proti, uzbrukuma, radītājs," laikrakstā The New York Times pauda mūzikas kritiķis Entonijs Tomasīni (30.09.2001.).
Jūrmalas izstādes īpatnība ir tāda, ka it kā zināmas, seksuāli pārmērīgas un divdomīgas lietas, kas ir parādījušās dažādos kontekstos, pēkšņi ieguvušas "sakņu sistēmu". Operas priekškara metu ar sprādziena izraisīto kritienu Ilmārs Blumbergs uzlika uz Viktora Klemperera grāmatas LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes (2004) vāka. Ar kritienu viņš iesāka savu autobiogrāfisko izstādi Es nemiršu, kas notika 2013. gadā izstāžu zālē Arsenāls. Viņš teica, ka sākumam skatītāji parasti paskrien garām, un nav te ko kavēties. Sākums tiek upurēts. Punkts.
Ilmārs Blumbergs par konfliktiem runāja, izmantojot pastarpinājumu. Varas un iznīcinošās iekāres tulkošanai viņš maskējās ar Mišela Fuko Seksualitātes vēstures pirmo daļu Zinātgriba (2000). Citēju Blumberga izvēlēto citātu (104.–105. lpp.): "Sekss ir visspekulatīvākais, visideālākais, arī visiekšējākais elements seksualitātes dispozitīvā*, ko vara organizē tur, kur tā pārņem ķermeņus, to materialitāti, spēkus, enerģijas, sajūtas un baudas. (..) Tieši caur seksu, imagināro punktu, ko fiksējis seksualitātes dispozitīvs, ikvienam ir jāiziet, lai tiktu klāt pašam savai inteligibilitātei** (tāpēc, ka tas vienlaikus ir apslēpts elements un jēgas radītājs princips), sava ķermeņa kopumam (tāpēc, ka sekss ir tā reāla un apdraudēta daļa un simboliski veido no tā kopumu), savai identitātei (tāpēc, ka sekss pievieno impulsa spēkam viena gadījuma sevišķumu)."
Trīsdaļīgais Fuko izdevums Irēnas Auziņas tulkojumā iznāca sērijā Cilvēks un sabiedrība. Visas sērijas mākslinieks bija Ilmārs Blumbergs.
Ilmārs Blumbergs smagi pārdzīvoja Andreja Žagara noraidījumu. Izstādē lasāmās sinopses beigās viņš bija ierakstījis: "Kas to būtu domājis, vai ne? Varēja taču sižetu vēl attīstīt!!!"
Ilmārs Blumbergs
Izstāde Dē-mons. Dzīvot – laiku zaudēt. (Nevienam nerādīt)
Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā līdz 31.VIII
*Dispozitīvs – norma, kas pieļauj nobīdi.
**Inteligibilitāte – saprotamība.