Izstādes Acis, kas klausās, ausis, kas redz/Eyes that Listen, Ears that See galvenie varoņi ir vācu mākslinieks Jozefs Boiss (1921–1986) un amerikāņu komponists Džons Keidžs (1912–1992). Galerijā Thaddaeus Ropac Zalcburgā aplūkojamā ekspozīcija pēta divu XX gadsimta celmlaužu personiskās, radošās un konceptuālās attiecības. Kuratores Andreas Maureres veidotā izstāde ir kompakta, taču saturiski ietilpīga un intelektuāli rosinoša. Daži darbi publiski tiek demonstrēti pirmo reizi.
Visas maņas
"Jūs dzirdat skulptūru, pirms to redzat. Auss ir plastiskuma uztveres orgāns," teicis Jozefs Boiss. Gan Jozefam Boisam, gan Džonam Keidžam bija svarīgi, lai viņu mākslinieciskajā procesā vienlīdz liela nozīme būtu visām maņām un materiāliem, ieskaitot runāšanu un klausīšanos, skaņu un klusumu. Zalcburgas izstādē, kurā mākslinieku darbi tiek pētīti atsevišķi un kopā, tiek aplūkota viņu galvenā apņemšanās – pārvarēt mākslas un dzīves nošķirtību.
Eksponētie darbi izceļ ne tikai Boisa un Keidža savstarpējo cieņu un apbrīnu, bet arī paralēles domāšanā. Tās izgaismo trīs desmitgades ilgās mijiedarbības vēsturisko kontekstu. Izstādē ir redzami darbi, kurus mākslinieki ir veltījuši viens otram, piemēram, 1981. gadā Keidžs kā dzimšanas dienas dāvanu pasniedza Boisam partitūru Dziedātājam (1. darbs), kas tiek izstādīta pirmo reizi.
Izstādes nosaukums Acis, kas klausās, ausis, kas redz norāda uz to, ka Keidžs un Boiss savā darbībā ir radikāli mainījuši ierastos uztveres veidus. Keidža kompozīcijas jau no paša sākuma bija cieši saistītas ar vizuālo mākslu, savukārt Boisa skulpturālajā domāšanā būtiska loma bija akustikai. Viņu pieeja neaprobežojās ar tīri estētisku dimensiju, bet centās pārveidot cilvēka apziņu un iedvesmot sociālās pārmaiņas, uzsver kuratore Andrea Maurere.
Mākslinieks Jozefs Boiss (no labās) komponista Džona Keidža (centrā) koncertā Diseldorfas Mākslas akadēmijā 1963. gada 2. februārī. Attēls publicēts ar galerijas Thaddaeus Ropac atļauju; VG-Bildkunst, Bonna, 2024. Foto – Reiners Rūtenbeks
Visagrīnākā norāde uz Boisa saistību ar Keidžu ir 1959. gadā tapušais Boisa zīmējums Džona Keidža skolotājs. Gadu iepriekš, 1958. gadā, Keidžs Darmštates Jaunās mūzikas vasaras kursos nolasīja savu revolucionāro lekciju ciklu Kompozīcija kā process, kas iezīmēja mūzikas filosofijas attīstību un kļuva par vispretrunīgāko notikumu Darmštates festivālā. Dienvidkorejā dzimušais amerikāņu mākslinieks Nams Džuns Paiks, kurš bija aizrāvies ar Keidža idejām, vēlāk par viņu pirmo tikšanos sacīja: "Mana dzīve sākās kādā 1958. gada augusta vakarā Darmštatē. 1957. gads bija 1. gads pirms mūsu ēras (pirms Keidža)."
Džona Keidža daiļrade ir ietekmējusi ne tikai mūziku, bet arī vizuālo mākslu un mākslas teoriju. Izstādi papildina skaņu celiņš, kurā var dzirdēt fragmentus no vienīgā Darmštates lekciju ieraksta, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. Keidža klātbūtne Darmštatē bija arī sākotnējā dzirkstele kustības Fluxus attīstībai Vācijā: šī platforma 60. gados kļuva par svarīgu Keidža un Boisa saskarsmes punktu. Šajā laikā Nams Džuns Paiks kļuva par abu mākslinieku draugu un radošo līdzgaitnieku.
Klavieres filcā
Izstādē ir iekļauts Keidža un Boisa vienīgais kopdarbs Orvela lapa (1984) – grafika, ko Nams Džuns Paiks izdevis vairākos eksemplāros. Darbs radīts, atsaucoties uz Džordža Orvela antiutopiju 1984 (1949). Ienākumi no darba pārdošanas bija paredzēti Nama Džuna Paika starptautiskās satelīttelevīzijas instalācijas Labrīt, Orvela kungs! (1984) finansēšanai. Instalācijai bija jāsasniedz vairāk nekā 25 miljoni skatītāju visā pasaulē. Orvela lapā ir savienoti motīvi no Boisa sērijas Vārdi, kas dzird/Words Which Can Hear ar zīmējumu no Keidža cikla Rjoandzi/Ryoanji.
Izstādē līdzās Orvela lapai ir eksponēta darbu izlase no abām šīm sērijām. Delikātie darbi uz papīra izceļ mākslinieku izpratni par valodu un komunikāciju – eksperimenti ar valodu ir svarīgs Boisa un Keidža daiļrades aspekts.
"Keidža revolucionārās idejas spēcīgi ietekmēja Boisu. Var vilkt paralēles starp Keidža 1952. gada radīto klusuma kompozīciju 4′33″ un filca izmantošanu Boisa darbos. Boiss pārklāj ar filcu klavieres – man šķiet, ka tas ir gandrīz vai Keidža klusuma kompozīcijas tulkojums vizuālās mākslas valodā. Esmu pārliecināta, ka Boiss ir ļoti iedvesmojies no Keidža. Amerikāņu komponists bija deviņus gadus vecāks par Boisu. Vācu mākslinieks uzauga nacistiskajā Vācijā un sāka savu radošo darbību pavisam citādā situācijā. Savā ziņā tas arī nosaka to, ka Keidžam ir daudz vairāk viegluma un rotaļīguma," sarunā ar KDi skaidro kuratore Andrea Maurere.
Jozefam Boisam runāšana un domāšana bija tēlniecības forma, un viņš uztvēra skaņu un valodu kā materiālu. Boiss ir apgalvojis: "Valoda ir īpaši tēlnieciska, jo tā ietver kustību. Tas, ko dara mute runājot, ir īsta skulptūra, lai gan fiziski to nevar redzēt. Auss ir jāuztver kā trīsdimensiju orgāns, tādējādi secinu, ka auss ir spējīgāka uztvert plastiskumu nekā acs. Acs uztver formu, bet auss uztver to, kas pēc būtības ir plastisks. Man domāšana ir skulptūra."
Izstāde Acis, kas klausās, ausis, kas redz būs skatāma līdz 28. septembrim.
Informācija: ropac.net