Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 7. novembra būs skatāma Leonarda Laganovska personālizstāde Tīrs griezums. "Es pārvaldu dažādas tehnikas, tāpēc "produkts", ko ražoju, ir ļoti dažāds... Katra ideja prasa savu pieeju – es varu uzbūvēt māju, es varu ražot papīru, varu no metāla kaut ko uztaisīt… ar naglu varu attaisīt durvis un konservu bundžu… es varu izdzīvot… es varu visu…" saka Latvijas konceptuālisma klasiķis. Piecdesmit gadu no savas dzīves viņš ir pavadījis mākslas vidē, un šajā laikā gūtā pieredze atklājas ekspozīcijā, kurā tiks izstādīti gan iepriekš tapuši, gan arī nule kā radīti darbi, kas reflektē un ir tiešā sasaistē ar šodien notiekošo pasaulē un mākslinieka darbnīcā.
Vai jūs varētu pastāstīt par izstādes Tīrs griezums nosaukumu?
Šis nosaukums ir aizgūts no kino industrijas. Tam ir Holivudas izcelsme. Kad režisors veido filmu, producenti nosaka, kas un kā nonāks uz ekrāniem. Ja viņam ir bijis cits radošais redzējums, režisors var sagriezt to pa savam un radīt tā saukto director’s cut (parasti ar atšķirīgu montāžu, papildu kadriem u. c.). Manā gadījumā tas ir tīrs griezums cauri vairākiem gadu desmitiem manā daiļradē.
Absolūta brīvība.
Jā, es biju absolūti brīvs. Visas dzīves garumā esmu radījis jaunus darbus, bet gan mana iekšējā sajūta, gan mani draugi ieteica, ka vajadzētu parādīt arī kaut ko no iepriekš tapušā, ko cilvēki nav redzējuši, – to, kas man pašam jau ir noiets etaps, bet tajā ir kaut kas svaigs mākslinieciskajā ziņā, tāpēc beigās iznāca retrospekcija.
Vai ir bijusi vēlme šos darbus ievietot jaunā kontekstā?
Šī izstāde ir kā dzīvesstāsts, kas ir jāšķir un jāskatās, un interesanti, ka tajā ir vairāki darbi, kuri tikai tagad ir kļuvuši aktuāli. Tie ir bijuši izstādēs un pagājuši bez jebkādas reakcijas vai pat piedzīvojuši negatīvu reakciju, un es saprotu, kāpēc. Cilvēki zemapziņā juta kaut ko tuvojamies, bet mēģināja šo domu noraidīt. Izrādās, ka esmu bijis...
... pareģis?
Savā ziņā pareģis. Bērnību pavadīju Jūrmalā un pievērsu uzmanību seno koka ēku ažūrajiem logiem, skatījos uz dzīvi caur šiem krāsainajiem stikliem. Pirms desmit gadiem izveidoju darbu ciklu, kurā cilvēks lūkojas caur tiem uz āru un redz ainavu ar atombumbas sprādzienu – trausli un brutāli –, par to runā šodien, vakar un aizvakar, un runā visur. Nedomāju, ka kaut kas tāds notiks, bet tā ir satraucošas neziņas atmosfēra, kas šobrīd valda pasaulē. Vai arī 2011. gadā radīju gleznu ar Puškina pieminekli, tāpēc ka biju noskaidrojis, ka četrdesmit valstīs ir tādas "dāvanas". Mani šis fenomens ieinteresēja, un sapratu, ka agri vai vēlu kaut kas ar tiem notiks. Es paskatījos šim zirgam zobos – un voilà!
Vai jums kā māksliniekam nav žēl, ka netiekat novērtēts uzreiz?
Māksliniekiem tas ir normāli. Es netaisu darbus, lai kādam patiktu. Es negribu piemēroties citiem. Katram cilvēkam ir sava dzīve. Katrs ir tāds, kāds viņš ir. Es viņu cienu kaut vai par to, ka viņš ir pilnīgi citādāks nekā pārējie, bet pelēkā neizglītotā masa mani neinteresē, es bezkaunīgi daru to, ko uzskatu par pareizu. Man ir pietiekami daudz spēka un zināšanu, lai varētu aizstāvēt savu lietu. Un kuģis peld.
.jpg)
Leonards Laganovskis. _Tīrs griezums_. Ģipsis. 32 x 20 x 6 cm. 2025. Šis darbs ir attēlots izstādes ielūgumā. Publicitātes foto
Sabiedrībai vairāk jāuzticas māksliniekiem.
Es biju izlicis nabaga dzejnieku mūsdienu mākslas centrā Rīgā, kas bija piepildīts ar mākslas speciālistiem kā reņģēm mucā, bet neviens neko man nepajautāja, un katrs aizgāja uz savu pusi, taču tagad jūtos gandarīts.
Pēc daudziem gadiem.
Citi cilvēki gaida visu mūžu.
Retrospekcija arī pašam māksliniekam ir iespēja daudz ko atcerēties.
Jā, tas ir interesanti, man pašam tīri subjektīvi ir vairāki simpātiski darbi, tāpēc ka zinu, kā tie ir tapuši un kādos apstākļos tas ir noticis, un tad pārrunāju visu ar izstādes kuratoru (Artūrs Virtmanis – I. A.), ar kuru man bija ideāla sadarbība.
Tā ir iespēja pāršķirstīt daiļrades lapas.
Izvilkt to, ko cilvēki nav redzējuši, kam nav pievērsuši uzmanību, ko nav sapratuši vai ir uztvēruši ar emocijām, nevis ar prātu. Es strādāju tieši ar prātu, un kustība smadzenēs ir aizraujošs process un noved pie materiāla rezultāta.
Kā notika galīgā darbu atlase?
Tas nebija vienkārši, un kurators mani maigi ievirzīja palikt tikai pie dažām tēmām. Viena no tām ir cilvēka ķermenis un prāts. Otra tēma ir mākslinieka kā profesionāļa problēmas. Es darbojos ar krāsu. Gribēju nevis kaut ko uzgleznot, bet parādīt pamatu, ar ko mākslinieks strādā. Mūsdienās, kad ik dienu visi runā par ēdiena, apģērba un somiņu kvalitāti, es piedāvāju salīdzināt divas oranžās krāsas – dārgo un lēto – un mēģinu parādīt patērētājam ābeces patiesību, ka arī mākslinieki var strādāt ar dažādām krāsām. Cilvēkiem ir jābūt uzmanīgiem – viņi var samaksāt daudz naudas par gleznu, kas tapusi ar lētām krāsām. Man pašam tas ir stāsts par ķīmiju un tehnoloģiju.
Trešā tēma skar ekoloģiskas problēmas manā darba procesā. Es strādāju ar eļļas krāsām un nekad neleju ārā terpentīnu, šķīdinātājus un krāsu paliekas. Es to visu uzkrāju, krāsa nosēžas lejā, šķīdinātājs paliek augšā, un to var izlietot no jauna otu mazgāšanai. Pa divdesmit gadiem man bija sakrājies bundulis. Domāju, ko darīt ar šīm nogulsnēm. Paņēmu un vienkārši nokrāsoju milzīgu laukumu ar šiem mākslinieka "atkritumiem", kas palikuši pāri. Sanāca viens tonis, mans tonis. Katram māksliniekam dažādos dzīves posmos tas ir citādāks, atcerieties kaut vai Pablo Pikaso zilo un rozā periodu.
Vēl viena tēma ir ģeogrāfija. Mēs orientējamies pasaulē ar saviem mobilajiem telefoniem: varam atrast jebkuru adresi un aplūkot kādu vietu no attāluma, piemēram, Vinsents van Gogs ir gleznojis Langluā tiltu Arlā. Es gribēju redzēt to no augšas, jo tagad viss tiek skatīts no putna lidojuma, un uzgleznoju šo tiltu un citus mums visiem zināmus tūrisma objektus no augšas, un katrs var iztēloties, kur mākslinieks ir stāvējis gleznojot vai izlobīt citu informāciju.
Vai jūsu pēdējo divu gadu darbi ir tikai glezniecība?
Tā ir glezniecība, zīmējumi un objekti, kas svaigi tapuši.
Vai materiāla izvēle ir atkarīga no idejas?
Manā dzīvē ir sanācis tā, ka esmu strādājis dažādos noformējuma žanros – reklāmā, pilsētas noformējumā, lietišķajā grafikā. Esmu palīdzējis dažādos citos darbos, radījis sienas gleznojumus un uzņēmis fotogrāfijas. Varu teikt, ka pārvaldu dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Faktiski cilvēks orķestris! Es izmantoju to tehniku, kuru uzskatu par atbilstošāko idejas realizēšanai. Katram žanram ir sava estētika un valoda, ar ko tas uzrunā skatītāju vai patērētāju. Piemēram, ja veido kaut ko par modi, ir svarīgs šrifts, krāsa, proporcijas un tā tālāk.
Varbūt arī paši izteiksmes līdzekļi palīdz noformulēt ideju līdz galam?
Man ir bieza grāmata, kurā zīmēju savas idejas. Es to pāršķirstu, skatos un iedomājos, ka varētu uztaisīt tā vai citādi. No vienas puses, tas ir slikti. No otras – tas ir universāli.
Kāpēc tas ir slikti?
Tāpēc, ka ir vieglāk, ja tu visu taisi vienā tehnikā, bet tas ir diezgan apnicīgi skatītājam. Laiks tagad skrien daudz ātrāk, tas ir saspiests, koncentrēts. Senajā Ēģiptē kāds pilsonis savu četrdesmit gadu garo mūžu bija veltījis tikai akmens bluķu kalšanai, bet es savas dzīves laikā izgāju no analogās uz digitālo pasauli.
Vai tas ir apnicīgi arī māksliniekiem?
Es domāju, kas tas ir individuāli. Nevaru izteikties cita mākslinieka vietā, bet man patīk dažādas valodas burtiskā un pārnestā nozīmē. Nesen apmeklēju Bauhaus izstādi, kurā var iepazīties ar šīs kustības specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem. Iegrimt un saprast dažādus virzienus man pašam sagādā baudu.
Vai jūs kādreiz savu darbu realizāciju deleģējat kādam citam?
Izstādē Tīrs griezums ir vairāki darbi, kuru tehniskais izpildījums ticis uzticēts profesionāļiem, kuri to var izdarīt labāk par mani. Mūsdienās tā ir ierasta prakse. Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, vai arī tas ir darbs, kuru es nevaru pacelt un kuram ir vajadzīga īpaša tehnika, bet svarīgi, ka man pašam ir pietiekami daudz zināšanu, lai es varētu runāt ar profesionāli, piemēram, par ģipša izmantošanu, un skaidri izteikt savas vēlmes.
Vai tādi darbi ir arī izstādē?
Viens no tiem ir redzams izstādes ielūgumā, un vēl ir vairākas izkārtnes, ko veidojuši profesionāli cilvēki.
Jūsu retrospekcija ir viena no pirmajām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas jaunās komandas vadībā. Kā jūtaties?
Jūtos pagodināts.
Jauna komanda nāk ar jaunām ambīcijām.
Šajā gadījumā daudz kas ir atkarīgs no varas (Rīgas). Es novēlu visiem komandas biedriem labu ceļavēju un septiņas pēdas zem ķīļa. Galvenais, lai viņiem netraucē politiķi un ļauj rīkoties brīvi.
LEONARDS LAGANOVSKIS
Izstāde Tīrs griezums
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā 7.XI–11.I