Diemžēl tas tā arī nav ticis līdzi radošajam lidojumam un izaicina uz sarunām par labu gaumi. Tieši šī iemesla dēļ, piedodiet, nevaru piekrist tam, ka ārzemnieki, nokļūstot Rātslaukumā, mutes vien pārsteigumā paverot.... Neviens jau nav noskaidrojis - varbūt pavērtās mutes ir aiz tā, ka par latviešiem un mūsu stilu viņi bija labākās domās?
Par laimi pēc kārtējās „tikšanās” ar egli, mani uzmundrināja un savā ziņā nomierināja cits stāsts. Kad no Rātslaukumā uzburtās vasaras – ziemas saulgriežu atmosfēras devos tālāk, Vecrīgu pārņēma pavisam cita gaisotne. Uz priecīgas nots dzirdamas dziesmas un dejas. Tā bija maza saujiņa no 31 tūkstoša dalībnieka, kas tieši šobrīd par Latviju mums pašiem un pilsētas viesiem pasaka daudz vairāk, nekā stalti uzceltā egle.
Kas mani tajā visā nomierināja?
Fakts, ka Dziesmu svētki dzīvo no paaudzes paaudzē. Svētkus nav skāris laiks vai nomākušas modernās tehnoloģijas. Tos nav arī iznīcinājušas globalizācijas laikmeta svinam dienas – sak’, tagad modē ir atzīmēt tikai Oktoberfestu, Sv. Patrika dienu vai Halovīnus. NĒ – mums IR pašiem savi Dziesmu un deju svētki, kas pieskandina Rīgu un visu Latviju. IR ļaužu masas un IR neaprakstāma kopības sajūta!
Es patiešām ar Dziesmu un deju svētkiem ļoti lepojos. Jo īpaši tad, kad redzu – ārzemnieki ķer dalībniekus tautastērpos kopīgam foto! Lūk, tas ir mirklis, kad Latvijas viesiem patiesi ir mutes vaļā par to, kas notiek Latvijā! Ko tikmēr egle? Visticamāk, gaida salu.