Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Dzīve bija brīnišķīga. Ilmāra Blumberga izstādes Beigas ir recenzija

Ilmāra Blumberga izstādes Beigas ir intriģējošākā daļa ir mākslinieka cikls Tenerife – sava veida rekviēms, radīts neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā.

Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros ir skatāma Ilmāra Blumberga (1943– 2016) darbu izstāde Beigas ir. Pirmajā stāvā ir eksponēts mākslinieka pašportretu cikls Tas pats, viss kopums, kā patiktu Blumbergam. Otrajā stāvā ir redzami keramikas objekti, darināti Amerikā, kurp Blumbergs bija devies kopā ar keramiķi Pēteri Martinsonu.

Intriģējošākais ir Blumberga pēdējais cikls Tenerife, sava veida rekviēms, radīts pirms mākslinieka aiziešanas mūžībā. Tie ir divdesmit trīs tušas un grafīta zīmējumi uz plaukstas lieluma rokas lējuma papīra, kas tapuši 2015. gada novembrī Tenerifē, Spānijai piederošā salā, kur mākslinieks kopā ar sievu aktrisi Marinu Janaus īrēja kādu māju. Toreiz stāvs 40 grādu slīpums veda lejup uz pludmali, vēl stāvāks likās kāpiens atpakaļ. Mājas pagalmā izvietojās mazs baseins, klubkrēsli, šūpuļkrēsls ar skatu uz okeānu. Ja krēslu pagrieza pretējā virzienā, bija redzami neapdzīvoti kalni.

 

Četras pēdējās dziesmas

Mākslinieka bieži zīmētā un izvērstā mītpoētika šeit bija redzama dabā – aprimis vulkāns, sacietējusi spīdīgi melna lava, gaismas un tumsas straujā mija bez krēslainas pārejas, pilnīgi akla tumsa, mēness pa pusdebesi kā laterna un kalns ar plakanu, "nocirstu" virsmu. Šo kalnu Ilmārs Blumbergs vispirms ieraudzīja lidmašīnas iluminatorā. Tas pievilka skatienu. Tādu kalnu viņš jau bija iedomājis agrāk, pat  zīmējis. Un tad vēl cipreses. "Kāds koks!" teica Ilmārs, palika viens un skicēja. Zāles ļāva aizmirst par sāpēm. Bija sajūta, ka ir labi.

Kādā secībā tapa zīmējumi, vairs nav pasakāms. Kas bija vispirms – vai ainava vai vārdi, kuriem tika piemeklēti ainaviskie elementi, – arī ne. Taču ir zināms, ka Blumbergs rakstījis muzikologam Mikum Čežem, lūdzot latviskot Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas /Vier letzte Lieder soprānam un orķestrim. Frühling, September un Beim Schlafengehen teksta autors ir Hermanis Hese, savukārt dzejolis Im Abendrot pieder romantisma laikmeta dzejniekam Jozefam fon Eihendorfam. Mikus Čeže šī dzejoļa nosaukumu tulkojis kā Vakarblāzmā.

Vienā Blumberga zīmējumā parādās vertikāli iekomponēts uzraksts "Četras pēdējās dziesmas", kas saskaņojas ar četrām cipresēm, pār kurām paceļas četri debesu spīdekļi – tāda kā miroņsaule, zvaigznāja fragments, briestošs mēness un, iespējams, saules aptumsums. Ir arī zīmējums Vakarblāzma, kurā cilvēka – kalna profils izverd vulkāniskus pelnus. Vai dvašu. "O weiter, stiller Friede!/ So tief im Abendrot./ Wie sind wir wandermüde –/ Ist dies etwa der Tod?"*

Starp vairākiem plakanā kalna zīmējumiem ir viens, virs kura mākslinieks uzrakstījis: "Sveiki! Mēs satiksimies memuāros." Teksts pieved pie Jāņa Rokpeļņa, kurš Ilmāra Blumberga "everestīgo stāvu" bija portretējis eseju krājumā Rīgas iedzimtie. Ilmārs ir atdarījis, savā zīmējumā ietverot rindas no Rokpeļņa krājuma Post factum, kas rakstīts tā, it kā autors būtu jau miris.

Un tad ir kāds mīklains darbs, kurā papīra lapas ziloņkaula bālumu aizsedz melns kalns ar vientuļu koku un pazemes daļā izgaismojas uzraksts – "Dzīve sapnis". Nosaukums savienojumā ar Spāniju un Raiņa vasarnīcu, kuras verandā dzejnieks mira, savērpj atsauci uz Pedro Kalderona de la Barkas alegoriju Dzīve-sapnis. Tā vēsta par cilvēka vietu dzīves mistērijā, konfliktu starp likteni un brīvo gribu, gara brīvību, kas cenšas atminēt nāves noslēpumu.

Rainis bija tulkojis Kalderonu no vācu valodas, sajūsminādamies par barokāli krāšņo valodu, kas ietekmējusi lugu Uguns un nakts, tulkojis "bezdievīgi aptuveni", teica profesors Gunārs Bībers. Man šķiet, ka Raiņa mistificētajā atvadu krājumā Addio bella. No Dagdas skiču burtnīcas (1920), kurā ir iekļautas arī neaprakstītas lapas (Blumberga cienīgs gājiens), pirmais dzejolis** un paradīzes puķu valoda nav saprotama, apejot Kalderona Dzīvi-sapni. Īstā dzīve ir gara pasaule, apgalvo spāņu dramaturgs: "Kas ir dzīve? – Ilūzija,/ Ēna, kura it kā bija,/ pate laime ir tik nieks;/ Visa dzīve sapņu vija,/ Sapnis sapņa dubultnieks."***  Dzīves – sapņa motīva turpinājums un izvērsums ir atrodams grāmatā Spāņu dzejas antoloģija. 20. gadsimts, kuru sakārtojis un atdzejojis Leons Briedis un kurā apgāds Neputns publicējis arī Ilmāra Blumberga zīmējumus ar agavi no kinorežisora Augusta Sukuta dārza Spānijā. Visi raksta vienu tekstu.

 

Paliek neuzzīmētais

Pilnīgi droši ir tas, ka no Raiņa Mēness meitiņas Blumbergs aizguva rindu: "Kaut tik sapnis nesāpētu." Dzejolis pilnā apjomā skan: "Dzīve sapnis, sapnis klīst,/ Kaut tik sapnis nesāpētu!/ Sapnis klīda – kaut tik sāpes/ Vēl pēc sapņa nepaliktu!" Zīmējumu motīvi variējas un pārklājas, papildinot cits citu, bet viens zīmējums ar uzrakstu "Beigas ir" pastāv pats par sevi un vaļā neveras. Fiziskās beigas nav relatīvas. Zīmējumā ir levitējošs melnais kubs, kura puscaurspīdīgās sienas slēpj kādu izsvītrotu uzrakstu; arī citur var nojaust pagājības miglas dzēstus vārdus. Droši vien te būtu jāliek punkts, jo jebkura vārdošana ir veltīga, taču ieradums interpretēt redzēto liek piesaukt pirmo, kas iešaujas prātā, un tas ir Blumberga iemīļotais Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēles spēļu maģistrs Jozefs Knehts. Kubs varētu būt viņa atribūts. Spēles maģistrs, sasniedzis virsotni, apšaubīja spēli kā radošā gara augstāko manifestāciju un atgriezās ikdienas dzīvē, kur viņam atlika tikai nomirt.

Ne-esamība scenogrāfam Ilmāram Blumbergam ir bijusi būtiska daļa no kosmogoniskā vispārinājuma, kuru viņš iznesa skatuves priekšplānā kā bedri, kad strādāja Dailes teātrī un veidoja scenogrāfiju Raiņa lugai Jāzeps un viņa brāļi. Darbība noritēja burtiski bedres malā, bedre skatītājiem bija redzama visu izrādes laiku.

Sapņotājs Jāzeps tiek iemests bedrē divreiz (pirmo reizi to izdara brāļi, otrā seko pēc tam, kad viņu iekāro Potifāra sieva; Blumbergam bija svarīgs arī Tomasa Manna romāns) un divreiz piedzīvo nāves mirkli pirms īstās nāves. Raiņa un Aspazijas vasarnīcas ekspozīcijā Blumberga meti šim iestudējumam bija skatāmi 30 gadu. Pēc muzeja rekonstrukcijas ekspozīcijā ir palicis tikai viens Blumberga zīmētais Jāzeps, tas, kurā tēls redzams kā zeltīts faraons. Rainis identificējās ar Jāzepu.

No izrādes Ilmārs Blumbergs paturēja sev pasaules šķērsgriezumu ar pazemes, virszemes un debesu joslu. Šī trejādība ir redzama arī Tenerifes zīmējumos, kur virszemes josla ir samanāma vairāk nojautās, un tikai kāds kaktuss, palma vai agave pie horizonta atgādina par tās esamību. "Nāvei nepieciešama piekrišana?" Blumbergs vaicā pats sev. Viņš ilgus gadus bija pielaikojis ne-esamību, fiksējot pārtapšanu citā matērijas formā, vai tā būtu zeme vai koks, vai putns, vai krāsu pali, vai mākonis. Transfigurācijā patība izzūd.

"На воздушном океане,/ Без руля и без ветрил,/ Тихо плавают в тумане/ Хоры стройные светил,"**** Dēmona āriju no Antona Rubinšteina operas Dēmons ar Mihaila Ļermontova vārdiem izstādes atklāšanā dziedāja Rihards Mačanovskis un klavieres spēlēja Zane Volberga, Ilmāra Blumberga māsas meita. Tas bija precīzs trāpījums. "Paliek neuzzīmētais," raksta Blumbergs.

Tenerifes lapās ārējā telpa ir sarāvusies miniatūrā formātā, kustība gandrīz nemanāma, saasinājies kontrasts – mazais pret lielo. Ir izpletusies apziņas telpa. Tajā plaukst skaistuma instinkts, līnijas bauda un toņu bauda. Tajā ir dabas iejūsma un pastāvīga trauksme, dzīves un nāves divatnais valdzinājums, kas sakāpj līdz panikai. Pēdējais brīdis izslēdz ceļabiedrus. "Nesaki nevienam, kad būšu miris," raksta Blumbergs. Un vēl – "Dzīve bija brīnišķīga."

Ilmārs Blumbergs

Izstāde Beigas ir

Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros līdz 20. februārim

*Ak, plašais, klusais stingum!/ Vakara blāzmas izskaņā./ Esam tik noguruši no savām gaitām –/ Vai tā varētu būt nāve? (Mikus Čežes tulkojums)

**Tukšums krūtīs./ Dvēselei riebjas,/ Sakrīt sirds –/ Aplaupīts, izģērbts,/ Atstāts viens, – Vaj zemes alās/ ielīstu iekšā!/ Ak, vienu vārdu/ Cilvēcības!/ Uzmestu jel acis! –/ Aplaupīts, izģērbts,/ Atstāts viens!/ Viens./ Bodio.

***Valdemāra Damberga tulkojums.

****Zilā gaisa okeānā,/ Kur ne buras, irkļus deld,/ Rāmi miglas autā plānā/ Dzidro zvaigžņu kori peld. (No grāmatas Padziedāsim jautras dziesmas. Sakopojis A. Abelāns. 1930. gads. Zvaigzne ABC)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja