Starptautiskā mākslas scēna top arvien mobilāka. Mākslinieki pārvietojas no vienas valsts uz otru, skatītāji – viņiem pa pēdām. Laikmetīgās mākslas cienītāju brālība ir kļuvusi starptautiska, uzticīga saviem elkiem, svētajiem rakstiem un paroles vārdiem. Arī tempļi – svētceļojumu galamērķi – aug kā sēnes pēc lietus. Tā sauktā vietējā publika ir vairs tikai papildu arguments tās vai citas izstādes sarīkošanai noteiktā vietā. Autors, izstāde vai notikums, kas šogad bijis skatāms vienā pilsētā, nākamgad var jūs sagaidīt jau citā. Lai turpmāk zinātu, kurp doties, kam pievērst uzmanību un kam sekot, aicinājām vairākus sabiedrībā pazīstamus māksliniekus un kuratorus dalīties ar KDi lasītājiem spilgtākajos 2016. gada iespaidos un ieteikt 2017. gada ceļojumu maršrutus. Kopējais novēlējums – plānojiet ceļojumus tā, lai piedzīvotu pārsteidzošas satikšanās vai atkalsastapšanās prieku ar jau iemīļotiem paziņām!
Ieva Iltnere, gleznotāja
Nākamgad jābrauc uz Venēcijas biennāli, un to ir viegli apvienot ar Milānas apmeklējumu. Mēs ar Džonu (Jāni Mitrēvicu) bijām Milānā, kad tikai nesen bija atklāta Fondazione Prada jaunā ēka. Mjučai Pradai viens palaco Venēcijā ir jau kādu laiku, savukārt jaunā ēka atrodas Milānas dienvidos. Braukšana uz muzeju ir diezgan piņķerīga – ar metro, tad vēl labs gabals ar autobusu vai kājām. Tas faktiski ir Milānas nomalē, industriālā rajonā, kur tāpat vien nenonāktu. Veco spirta rūpnīcu, kas celta 1910. gadā, rekonstruējis Mjučas Pradas senais draugs Rems Kolhāss. Lasīju, ka būvniecība ilgusi septiņus gadus un Mjuča un viņas vīrs neatklāj izmaksas. Kolhāss par savu arhitektūru izsakās izvairīgi – tā nav ne rekonstrukcija, ne jaunā arhitektūra. Viss balstās uz kontrasta principa: vecs – jauns, atvērts – noslēgts, horizontāls – vertikāls, mazs – liels. Un, protams, skaistais, spīdīgais zelts pret betonu un stiklu. Man tiešām patika! Teritorija ir liela – septiņas ēkas plus trīs jaunas.
Fondazione Prada firmas zīme ir četrstāvu ēka, kas nolīmēta ar zelta lapiņām. Efektīgi! Tas man atsauca atmiņā Taizemi, kur braucām kalnos uz Čiangmaju, budistu templi, kurā zelts ir reāli visur. Rodas iespaids, ka visa gaisma ir tajā – zelts atstaro kaut kā īpaši. Itālijā, protams, nevarētu sūdzēties, ka būtu tumšs, bet es iztēlojos – lūk, tādā dienā, kā ir ap Ziemassvētku laiku, tam vajadzētu būt ļoti skaisti. Bez ievērības cienīgās zelta mājas jāpiemin bārs Luce, kura dizaina autors ir kinorežisors, arī jau kulta figūra Vess Andersons. Viņš veidojis Luce interjeru kā vecu Milānas kafejnīcu. Man šķita, ka bārs krīt laukā no stila – iztēlojieties, kas Vesam Andersonam patīk, – tāds dekoratīvs, grafisks. Viss nolīmēts ar kaut ko, it kā veci soliņi... Visur citur šeit ir ļoti jūtama arhitekta roka.
Fondazione Prada visu laiku notiek laikmetīgās mākslas izstādes, kuras organizē radošā padome, un dažādi pasākumi. Mani pārsteidza, ka pašas Pradas kolekcija, kas krāta gadu desmitiem, ir izkārta kā mūsu akadēmijas skatēs – pat ne strīpās, bet pa visu sienu. Tur ir Gerhards Rihters, Glenns Brauns, Neo Rauhs – visi mūsdienu spīdekļi, kuru darbi maksā miljonus. Tas ir šokējoši, ka to sākumā var uztvert kā lielu raibumu, tikai pēc tam sākt pētīt – ārprāts, kas ir kas! Tur ir telpas, kas ir skaisti iztapsētas ar samtu. Vispār domāju, ka cilvēkiem tur ir pusdienu, ko darīt. Plus vēl kino, teātris, visu laiku kaut kas notiek. Varbūt, kad es stāstu, izklausās kaut kā pārmērīgi, taču arhitektūra kopumā ir atturīga, tas vecajām industriālajām telpām piestāv.
Arnis Balčus, fotogrāfs, Fotokvartals.lv galvenais redaktors
Šogad kultūras dzīvē varu izcelt trīs sev nozīmīgus notikumus, kas mani ir iedvesmojuši, – ungāru mākslinieka Pētera Pukluša izstādi Unsafe to Dance galerijā C/O Berlin Berlīnē, Arlas fotogrāfijas festivālu Francijā un Rīgas fotomēnesi. Ņemot vērā, ka mana dzīve gan kā māksliniekam, gan kultūras menedžerim galvenokārt ir saistīta ar fotogrāfiju, es cenšos sekot aktualitātēm šajā nozarē. Pētera Pukluša izstāde man šķita labs piemērs fotogrāfijas medija dialogam ar tradicionālajiem žanriem – tādiem kā tēlniecība un glezniecība. Viņa izstāde tik ļoti aizķērās prātā, ka es vēlāk izdomāju viņu uzaicināt piedalīties nākamajā Rīgas fotomēnesī, tā ka varēsim maijā viņa darbus redzēt Rīgā. Savukārt Arlas festivāls, kas notiek katru gadu, ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem notikumiem fotomākslas pasaulē, to apmeklēt varu aicināt ikvienu kultūras interesentu, jo paralēli risinās vēl dažāda rakstura pasākumi. Piemēram, pērn notika virtuālās realitātes kinofestivāls un vairākas izstādes. Arlā atrodas arī Vinsenta van Goga muzejs.
Nākamgad es plānoju doties gan uz Berlīni pēc kārtējās kultūras devas, gan uz Arlas festivālu. Tepat reģionā varētu ieteikt apmeklēt Šauļu Fotogrāfijas muzeju, kas pēc renovācijas ieguvis visnotaļ simpātiskas aprises. Rudenī Tallinā norisinās fotogrāfijas mēnesis, kam ir jauns radošais direktors, tāpēc varam cerēt uz interesantām pārmaiņām.
Kaspars Groševs, mākslinieks, galerijas 427 vadītājs
Prāgas tramvaju līkločus izbraucot, var nonākt vienā no Nacionālās galerijas attālākajām filiālēm, kas ierīkota bijušajā tirdzniecības centrā. Tieši šeit slēpjas Čehijas XX gadsimta mākslas kolekcija, kas bagāta ar pasaules lielajiem vārdiem – Miro, Pikaso, Klimts, Kokoška, pat Vorhols un Boiss. Reiz tālredzīgi veidotais krājums pašlaik noteikti ir miljonus vērts, lai arī pašas galerijas telpas par to nebūt neliecina. Tirdzniecības centra zāles raksturo pamestības sajūta un viegla paviršība, tomēr kontrasts starp šiem apstākļiem un modernisma klasiķiem liek iedomāties, ka esi ieklīdis kādas multimiljonu korporācijas mītnē, un netraucēti maldīties pa tās krātuvēm.
Ja pietrūkst muzeja, kurā bez grūstīšanās un cilvēku pūļiem apskatīt mākslas darbus, šī ir īstā vieta. Arī čehu mākslas klasiķi parāda interesantu paralēlo realitāti, ļaujot meklēt tajā sasaistes punktus. Īslaicīgajās izstādēs ļauts ielūkoties čehu mākslas aktualitātēs un ne tikai. Ja vēlme piedzīvot mākslu pēc Nacionālās galerijas apmeklējuma vēl nav apslāpusi, der ielūkoties Prāgas mākslas vietu ceļvedī Art Map. Daudzu nosaukumu vidū pievērsiet uzmanību diviem – laikmetīgās mākslas centram Futura un kultūras centram MeetFactory. Abi atrodas visai patālu no centra, tomēr ir apmeklējuma vērti. Futura pagalms atgādina kaut ko Grieķijā redzētu, vasarā šeit noteikti dzied putni un tā vien gribas pasēdēt āra terasē, taču arī pati ēka ir interesants arhitektūras objekts. Izvietotas trīs stāvos, telpas ved gan uz tumšu pagrabu, kurā jākāpelē augšā un lejā, lai atrastu izvietotos mākslas darbus, gan pastaigā pa izlocītu vidusstāvu, kas atgādina četras kopā saliktas arhitektūras skices. Programma allaž ir svaigu vēsmu un drosmīgu eksperimentu piesātināta, tā ļauj atklāt jaunas idejas un sajust mākslas pasaules noskaņojuma svārstības. MeetFactory izkārtojies vairākās ēkās un mazliet atgādina savulaik VEF mākslas centrā izsapņotās vīzijas un ieceres. Te notiek gan izstādes, gan koncerti un teātra izrādes, izslāpušie var veldzēties ar glāzi vietējā alus, augšējos stāvos mīt mākslinieki no visas pasaules, viņi izmanto šo vietu, lai radītu jaunus darbus. Aiz logiem dūc vilcieni, kas brauc garām nepārtraukti. Skaistā viduslaiku pilsēta ir tālu prom, bet MeetFactory pašpietiekami rada saturu, kas vilina skatītājus mērot garo ceļu uz šo kultūras fabriku.
Galu galā Prāgas ciemiņu noteikti māks izsalkums – par laimi, vietējā vjetnamiešu imigrantu kopiena parūpējusies par neskaitāmiem pho restorāniem, savukārt brīvdienās var doties uz vjetnamiešu tirgu Sapa, ap kuru plešas Mazās Hanojas rajons. Starp daudzajām mikroizmēra ēstuvēm ēdiena smarža mijas ar dubļiem zem kājām, tas ļauj aizmirst, ka atrodies Prāgā. Komunicējot ar zīmēm, iespējams tikt pie autentiskiem vjetnamiešu gardumiem, kuru sastāvu var mēģināt vien uzminēt. Milzu angāros tirdzniecības stendu labirintos izlikts viltotu zīmolu kaleidoskops – šeit var atrast gan Lego pakaļdarinājumus, gan daudz lētākas smalku smaržu versijas, gan visu veidu aksesuārus. Vietumis tirgotāji spēlē kārtis – visdrīzāk uz naudu – vai skatās futbolu, čalo un darbojas savā nodabā. Vietējie skraida uz visām pusēm ar melniem atkritumu maisiem – nav skaidrs, kam to visu vajag, taču tirgus darbojas pilnā sparā un nemaz nealkst neaicinātu ciemiņu.
Olga Temnikova, Tallinas galerijas Temnikova & Kasela līdzdibinātāja
Ir tik vienkārši izveidot gada kopsavilkumu, ja tavā rīcībā ir sava mākslas kolekcija Instagram! Tātad pirmais gada lielākais prieks – muzeja Kumu jaunā pastāvīgā ekspozīcija Tallinā. Igauņu mākslas pēckara perioda nemainīgā izstāde izveidota progresīvi, tajā kombinēti nonkomformistu darbi un oficiālās mākslas parādības, kas veido savstarpējus vēsturiskos citātus. Ir pievērsta uzmanība sievietēm māksliniecēm, un plaši iekļauti fotogrāfijas un video materiāli.
Otro vietu manā gada mākslas topā dala performances festivāls Les Urbaines Lozannā, kurš pārliecinoši parādīja performances atgriešanos mūsdienās un kurā bija iekļauti tādi mākslinieki kā Gumhjuna Jona, Lidžija Lūisa un Kejons Geskins, un caururbjošā britu mākslinieka Eda Etkinsa retrospekcija muzejā Castello di Rivoli.
Anišs Kapūrs, kurš ir apsolījis pārkrāsot visas savas monumentālās skulptūras, sākot ar Cloud Gate Čikāgā, paša patentētajā melnajā krāsā, skatīts dabā, arī atstāja lielu iespaidu. Lai gan es neredzēju šo pārvērtību pati savām acīm, domāju, ka tas bija spēcīgs māksliniecisks žests.