"Mana pirmā satikšanās ar Paradžanovu kā mākslinieku notika pirms vairāk nekā 20 gadiem Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, diženā Meistara izstādē, kas atstāja neizdzēšamas pēdas manā tālākajā darbībā. Tā bija kā asins balss, kas neapzinātā ģenētiskā līmenī ar saviem simboliem uzrunāja un saviļņoja mani," atminas Karinē Paronjanca, kas toreiz mācījusies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un atklājusi Paradžanovu arī kā kinorežisoru, kura daiļrade cauri laikiem viņā raisījusi dažādu attieksmi – no tīri dekoratīvas sajūsmas pusaudža gados līdz dziļam emocionālam piedzīvojumam brieduma gados. "Šobrīd, kad pasaulē notiek tik daudz karu, netaisnību, sāku diezgan asi saskatīt arī sociālo momentu. Mākslinieka attiecības ar varu, skatītāju. Mūžīgā izvēle: izdabāt mietpilsoņu gaumei, kļūt par galma mākslinieku, mūsdienu reālijās – bieži vien arī par angažētu politiskās propagandas ieroci vai tomēr izvēlēties brīva Cilvēka, brīva Mākslinieka ceļu, kas varētu būt bīstams un sāpīgs," stāsta gleznotāja.
Sergejs Paradžanovs bija koša personība, kas nevairījās kritizēt padomju režīmu, tā rezultātā četrus gadus pavadīja stingrā režīma cietumā, savukārt viņa filmas tika aizliegtas, cenzētas un demonstrētas uz tā saucamajiem trešās šķiras ekrāniem – tas nozīmēja, ka niecīgs skaits kopiju tika nodots demonstrēšanai nelielos provinces kinoteātros, kas gan netraucēja kinorežisoram gūt pasaules slavu un atzinību. "Filmas Granāta krāsa izrādīšana mazā, vēsturiskā kinoteātrī Talsos, tālu no galvaspilsētas kņadas iegūst simbolisku nozīmi," akcentē Karinē Paronjanca, kura ir arī Paradžanova simtgades pasākumu cikla iniciatore.
Viņa cer, ka par vienu no tā galvenajiem notikumiem kļūs Sergeja Paradžanova scenāriju un no padomju lēģera sūtīto vēstuļu izlases publikācija latviešu valodā. "Latvijas Mākslas akadēmijas laikos es atklāju Paradžanovu kā rakstnieku, kad manās rokās nonāca raritāte, gruzīnu mākslas zinātnieces Koras Cereteli viņa scenāriju apkopojums Grēksūdze. Tā ir fantastiski skaista valoda, poētiska kā kaukāziešu tosts, kā austrumu eposs," salīdzina māksliniece. Tāpat viņas plānos ir noorganizēt Parajanov Art Laboratorium lekciju kursu, izrādīt Rīgā filmu Aizmirsto senču ēnas (1965) un eksponēt savu topošo lielformāta gleznu ciklu Armēņu paklājs.